"Klasikā" tiekamies ar pianistu REINI ZARIŅU, jo jau svētdien, 3. decembrī, pulksten 19 kultūrtelpas "Ola Foundation" Mūzikas salonā Reinis aicina uz mūzikas ceļojumu, kas ievadīs klausītājus Pirmās adventes noskaņā, sniedzot iespēju iegrimt brīnišķīgās Ziemassvētku skaņās un piedzīvot iedvesmojošu mirkli, kurā satiekas gaisma un mūzika.

Koncerta programmā izskanēs Andreja Selicka, Georga Pelēča, Džeimsa Makmilana, Johana Sebastiāna Baha, Sezāra Franka, Feručo Buzoni u.c. komponistu skaņdarbi. 

Šobrīd koncerts "Ola Foundation" jau pilnībā izpārdots, taču klausītāji tiek aicināti neskumt: 7. decembrī ar šo pašu programmu Reinis viesosies Ventspils Pārventas bibliotēkā, bet 10. decembrī – Dobeles Mūzikas skolas koncertzālē "Zinta".

Reinis Zariņš ir viens no Latvijas ievērojamākajiem talantiem, dziļi pārdomātu interpretāciju meistars, spožs solists un prasmīgs kamermūziķis, konceptuālu starpmākslu projektu autors. Patiesums un skaistums: šīs vērtības koncertpianists meklē mūzikā, kuru izvēlas, interpretācijās, kuras veido, un sadarbībās ar citiem. 

Liene Jakovļeva: Studijā esi nācis ar ziņām, ka ārā spīd saule un ir gaisma – ne tika no sniega, bet arī debesīm. Esot šeit, studijā, kurā logu nav, to nemaz tā nenojaušam. Toties mēs skaidri zinām, ka tuvojas Adventa laiks un ka tu ar saviem koncertiem esi gatavs cilvēkiem nest gaismu...

Reinis Zarinš: Jā, iedomājies, Advents ir klāt jau šo svētdien! Tas atkal pieskrējis tik ātri klāt...

Citus gadus esmu spēlējis programmas, kas tiešākā mērā saistītas ar Ziemassvētkiem, bet šoreiz apzināti esmu to nosaucis par Adventa laika programmu "Adventa gaismā". Kādēļ tā?

Advents un Ziemassvētki, arī Lieldienas – divi galvenie kristiešu kalendāra datumi – ir nozīmīgi arī man personīgi gan kā svarīgākais vēstures pagrieziena punkts toreiz, bet arī jauna realitāte, kas turpina notikt šodien. Protams, ka gribu atzīmēt Ziemassvētkus, un tos arī svinēšu kopā ar draudzi. Bet kāpēc gan pirms tam to neatzīmēt ar to, ar ko to varu darīt veidā, kas man ir dots, un sagatavojot kaut ko, kas palīdz par to domāt?

No otras puses...

Manā skatījumā tas viss trakais skrējiens Ziemassvētkiem dod diezgan negatīvu piegaršu – un domāju, ka tāds neesmu vienīgais. Es runāju par to stresa līmeni, kas mūsos ceļas, kad cenšamies visas savas tradīcijas ievērot. Kuram gan ir laiks padomāt, kāpēc mēs to darām?

Kāpēc taisām tos milzu iepirkumus un dāvinājumus, kāpēc mums ir tās glaunās vakariņas, kuru gatavošanā bieži vien nākas sastrīdēties? Tāpat kā par eglīti: kādu šogad to gādāt – īsto vai mākslīgo? To, kāpēc tas viss vispār tiek darīts, šajā skrējienā ir diezgan grūti atcerēties… Tad, kad tas viss beidzies, varam nopūsties – sak, tagad atkal varam atpūsties un dzīvot!

Tāpēc manī izveidojusies iekšēja pretestība pret Ziemassvētku laiku – tieši lielā stresa dēļ. Tāpēc, ka nevaram padomāt, kāpēc darām to, ko darām – tam vienkārši nav ne laika, ne spēka.

Šobrīd visu, ko daru, man gribas darīt apzināti. Vai nu nolemju kaut ko darīt, vai arī nolemju kaut ko nedarīt. Tāpēc arī "Adventa gaismā", nevis kaut kāds nezināms Ziemassvētku laiks vai kas tamlīdzīgs. Lai varam paplašināt domāšanu par Ziemassvētkiem – no tā, kur mums tas ir noreducējies, uz nozīmi, kas tas ir vēsturiski un kas tas ir vēl šodien.

Advents nozīmē – nākšana. Bet – kā nākšana? Uz ko mēs ceram? Kas tad mums pienākas? Vai arī – pēc kā mēs ilgojamies, bet varbūt baidāmies? Līdz ar to tāda arī ir šī koncertprogramma, ko esmu šogad "sakomponējis"... 

Tu skaisti pateici – sakomponējis.

Negribu kādu apmulsināt, jo tā galīgi nav mana mūzika, vēl neesmu ar kompozīciju sācis nodarboties! (smejas) Tie būs citu komponistu darbi, kurus esmu kopā sakomponējis. Vasaras viducī nebija nemaz tik viegli domāt par šīm lietām un plānot, bet nu šis laiks ir pienācis un programma gatava....

Saki – stresu rada visa šī skriešana un iepirkšanās. Bet tev taču arī tas nav tā viegli un plūstoši – nospēlēt koncertu te vienā Latvijas pusē, te otrā, visu sagatavot, būt visu laiku formā, braukt. Tas taču arī savā ziņā ir stress un uztraukums. Lai arī tev ir milzumliela pieredze, neticu, ka pilnībā iztiec bez šīs sajūtas...

Es to redzu pavisam citādi – es to pats izvēlos. Neviens mani šogad pat nav aicinājis kaut ko tādu sagatavot, esmu pats šādu programmu izdomājis, un pats to arī nesu klausītājiem, kas nu vēlēsies nākt un klausīties. Kā jau daudzkārt esmu teicis, tas viss man ir kā darbs un reizē hobijs.

Arī misijas apziņa?

Jā, arī misijas apziņa. Par svētkiem gribas domāt plašāk, dziļāk un nozīmīgāk, nekā parasti tiekam padomāt.

Vairāk – audioierakstā.