9. un 10. februārī Lielajā ģildē ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un tā galveno diriģentu Tarmo Peltakoski ar Sergeja Prokofjeva Otro koncertu klavierēm un orķestris atskaņos reiz Jāzepa Vītola Starptautiskajā pianistu konkursā uzvarējušais pianists Antons Ļahovskis, kurš dzīvo Londonā jau vairāk kā divdesmit gadu.

Savu Otro klavierkoncertu Prokofjevs komponēja 21 gada vecumā. Ar izcilo un oriģinālo Pirmo klavierkoncertu viņš jau bija iemantojis “sliktā zēna slavu”, bet ar Otro viņš centās izraisīt tumšākas, dziļākas emocijas. Rezultāts ir viens no tehniski grūtākajiem un aizraujošākajiem klavierkoncertiem repertuārā.

Antons Ļahovskis 2023. gada maijā kopā ar Liepājas simfonisko orķestri spēlēja Sergeja Prokofjeva Trešo koncertu klavierēm. Trešais, salīdzinot ar Otro, ir daudz biežāk atskaņots, tēmas pazīstamākas. Kāpēc tā? Sarunas laikā kopā ar Antonu Ļahovski klausāmies fragmentus no Sergeja Prokofjeva Otrā klavierkoncerta un uzklausām koncerta solista stāstus pie katra no tiem.

Vēsturi nedaudz ieskicē pianists Antons Ļahovskis:„Kāpēc šis koncerts ir tik tumšs? Prokofjevs šo koncertu ir veltījis tuvam draugam Maksimiliānam Šmīdhofam (Maximilian Schmidthof), kurš izdarīja pašnāvību. Koncerts ir komponēts 1913. gadā, bet vēlāk šīs notis zuda, sadega ugunsgrēkā. Prokofjevs pilnīgi no jauna uzrakstīja šo koncertu desmit gadus vēlāk - divus gadus pēc Trešā klavierkoncerta tapšanas. Prokofjevs pats atzinis, ka tomēr tik daudz kas ir pārstrādāts, ka šo partitūru varētu arī dēvēt par Ceturto koncertu. Taču zinām, ka oficiāli Ceturtais koncerts ir rakstīts kreisajai rokai.

Tas ir interesanti – Otrais klavierkoncerts skan patiesi krietni laikmetīgāk kā Trešais koncerts klavierēm. Savukārt,

šo tumšo pusi – iespaidīgo koncerta garumu, masīvās kadences, klasterakordus, neparstās harmonijas un dziļumu - varam skaidrot ar veltījumu aizgājušajam draugam.  Manuprāt, Otrais klavierkoncerts ir pārsteidzošs un ļoti skaists.

Jau ar pirmajiem orķestra pizzicato pirms klavieres sāk savu uznācienu, iespējams, visi piekritīs, ka rodas sajūta ka tas ir liela stāsta sākums. Gluži kā pasakas sākas „reiz dzīvoja...”.