Mūziķis un performanču meistars Kaspars Rolšteins, kurš dzimis un audzis Sabilē, salīdzinājumā ar īsto Šveici, "Kurzemes Šveicei" noteikti dod priekšroku. Un aicina uz jauno velooperu "Kurzemes Šveice", sarunā stāstot par tās tapšanu, ietekmju avotiem un sadarbību ar dziedošiem un ne tik dziedošiem operas dalībniekiem. 

Žanriski šī veloopera tiek dēvēta par spiegu trilleri eksperimentālās mūzikas žanra ietvaros; tās pirmizrāde notiks 15. aprīlī "Erica Synths" mājā Ķīpsalā. 

Liene Jakovļeva: Komponists, tekstu autors, libreta autors, mūziķis – kas jums pašam no tā visa visvairāk tīk?

Kaspars Rolšteins: Es nedaudz mulstu no tādiem apzīmējumiem. Domāju, ka esmu vienkārši pierakstītājs. Vai ierakstītājs. Vai kaut kā tā. Jo tas, protams, ir plašāks jautājums – no kurienes nāk idejas, mūzika vai teksti. Manā gadījumā simtprocentīgi tie nenāk no manis, no manas iekšpuses. Man drīzāk vienmēr jācenšas strādāt ar sevi, lai nesabojātu to, kas atnāk no citurienes.

Reiz kaut kur dzirdēju vai lasīju jūsu teikto par sevi – ka esat tāda kā antena.

Es laikam tajā brīdī šausmīgi lielījos… Tādā gadījumā esmu ļoti sabojāta antena. (Smejas.) Ir daudz cilvēku, kam noteikti tās antenas ir labākas. Kam pašiem jau viss ir galvā.

Vai atbraucāt uz Radio ar velosipēdu?

Nē, izmantoju to, ka biju netālu, un atnācu kājām. Velosezonu vēl pat neesmu atklājis, jo ir auksts. Arī mēģinām intensīvi.

Jau rīt – pirmizrāde jūsu velooperai "Kurzemes Šveicē". Žanriskais nosaukums var pakustināt mūsu fantāziju. Varētu iedomāties, ka visi brauc ar riteņiem un, uzlikuši austiņas, klausās operu. Vai ar riteņiem nokļūst galamērķī un tad viņiem tiek pasniegta opera. Patiesībā jau gluži tā šoreiz nebūs. 

Būs telpās, bez braukāšanas un ar sēdēšanu. Bet tas formulējums vai niša – veloopera… Kaut kas bija jāizdomā, lai gan atkal saukt to visu par operu, ar ko varbūt dažas reizes iepriekš esmu nodarbojies, šķiet nepieklājīgi. Tai ir maz sakara ar itāļu mūzikas vēsturiskajām tradīcijām, vairāk ar to, kā cilvēki pavada brīvo laiku, praktizē veselīgu dzīvesveidu, brauc ar velosipēdiem, kaut ko domā vai nedomā, padzied. Līdz ar to tas šajā gadījumā ir stāsts, un formāts balstās tajā, kā es saprotu un sajūtu kādu cilvēku kopumu – savus draugus vai paziņas.

Jo stāsts ir noformulēts – tas šķiet pat diezgan saprotams un liek pasmaidīt: kaut kas nojūk GPS sistēmā un tie, kam bija jānokļūst Šveicē, nokļūst Kurzemes Šveicē... Kaspar, jūs pats esat no Sabiles. Vai tad, kad augāt, skolojāties un sākāt muzicēt, Sabilē jau figurēja Kurzemes Šveices epitets?

Vispār jā. Turklāt Sabilē ir arī Ēģipte! Abavai ir viens tāds līkums… Visi sabilnieki zina, kur ir Sabiles Ēģipte! Tā ka ne tikai Šveice, bet arī Ēģipte tur ir. Nezinu izcelsmi šiem skaistajiem apzīmējumiem, bet varbūt kaut kādas zināmas līdzības tur ir. 

Esat bijis Šveicē, un piekrītat šim salīdzinājumam?

Esmu bijis. Bet grūti salīdzināt Sabili ar jebkuru citu vietu pasaulē, un negribas arī Šveici par zemu novērtēt. Bet Sabilē man patīk labāk.

Kādas ir jūsu attiecības ar operas žanru tad, kad jūs pats to nerakstāt?

Pirmā nopietnā izpratne par operu man radās saistībā ar Filipa Glāsa operu Einstein on the Beach ("Einšteins pludmalē"). Savulaik ar Hārdiju Lediņu uzvedām savu operu ar nosaukumu Rolstein on the Beach  ("Rolšteins pludmalē"). Interesants paradokss: mēs it kā ietekmējamies no Glāsa, bet nekad nebijām to dzirdējuši un redzējuši – tikai uzlasījuši kādas informācijas druskas... Tas tomēr bija padomju laiks. Bet diezgan paradoksāli, ka mēģini ietekmēties vai pat kopēt mūziku, kuru tu nekad neesi dzirdējis. Tas bija diezgan interesants moments. "Rolšteina" rakstīšanas periodā mums vajadzēja to projektu kādam prezentēt, un Hardijs teica: "Klausies, bet vajag tā, lai Boriss Avramecs saprot, kas tas ir!" Aizgāju uz bibliotēku un meklēju informāciju par to, kas ir opera. Atradu Rimska-Korsakova monogrāfiju, kurš viņš ir kaut ko definējis par operu, un kā piemērs tur bija minēta viņa opera "Sniegbaltīte". Tad arī iekļāvām "Rolšteinā" frāzi, ka Sniegbaltīte izkūst par ātru. Tas bija vienīgais, ko no Rimska-Korsakova varēja aizgūt.

Bet Verdi, Pučīni, Vāgners?

Esmu gājis un man patīk fragmenti no operām, bet pilnā formātā kaut kā ne vienmēr. Drīzāk man patīk baroka laika opermūzika – tā manī kaut kā vairāk rezonē. Bet mūsu gadījumā operas aspekts vairāk nāk no 20. gadsimta minimālistu izpratnes un koncepta.

Nosaukt darbu par operu – tas paredz žanru sintēzi: jābūt gan mūzikai, gan kaut kam vizuālam; jābūt tekstam, scenogrāfijai, kostīmiem. To visu mēs varēsim sagaidīt arī "Kurzemes Šveicē"?

Daļēji jā, bet domāju, ka galvenais kritērijs ir vienojošais stāsts. Cilvēki tagad komponē atsevišķus darbus un reti kad domā par to, kā tas būtu, ja tos saliktu kopā. Šajā gadījumā visu apvieno teksts un stāsts – tas pat salīdzinoši ir lineārs, un ir pazīmes, kas to drīzāk ierindo operas plauktiņā, nevis, piemēram, pie mūzikas ierakstiem, albumiem vai vienkārši koncertiem. Tā nav.

Pilnu sarunu klausieties ierakstā!

***

Opera stāsta par notikumiem vienas pagarinātās dienas laikā, kad GPS traucējumu dēļ divu pasaulē ietekmīgāko slepeno organizāciju, Basmati rīsu ceha un Zaļo zirnīšu ceha aģenti un profesionālās velosportistes jeb karbona ērgļu braucējas ir nonākušas nevis Šveicē, bet Kurzemes Šveicē, Sabilē. Tur izvēršas cīņa par civilizācijas pastāvēšanai eksistenciāli svarīga skaņas noslēpuma atklāšanu.

Velooperas "Kurzemes Šveicē" mūzika ir sarakstīta trīs gadu laikā, attīstot un izkopjot to raksturīgu elektronisko instrumentu skanējumu, ko Rolšteins, kopā ar Hardiju Lediņu, aizsāka jau, piemēram, 1997.gadā operā "Rolstein On The Beach" un tai sekojošā projektā "Ideal Standard”.

Kopā ar eksperimentālās mūzikas scēnā pazīstamiem māksliniekiem Elizabeti Balčus, Eleonoru Kampi un Leo Novus, skatītāji varēs izbaudīt jauno, talantīgo mākslinieču Katrīnas Dambenieces, Alīnas Burlakovas un Martas Marijas Silāres sniegumu. Tā viņām būs pirmā reize operas solistu ampluā.

Īpašs notikums ir grupas "Pienvedēja piedzīvojumi" līdera Māra Žigata dalība operā. Māris Žigats un Kaspars Rolšteins bija klasesbiedri Sabiles vidusskolā, kur kopā nodibināja un spēlēja ansamblī "Pavisam Nezināma Laboratorija”.

Operas "Kurzemes Šveicē" trīs daļu priekšnesums ir veidots performances, nevis dramatiskā teātra iestudējuma formā. Tādēļ režisora Jāņa Putniņa, scenogrāfa Jēkaba Voļatovska un kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteinas radošie uzdevumi un izteiksmes līdzekļi šoreiz atšķirsies no ierastajiem.

Lai gan operas libretā aplūkotie notikumi, varoņi un viņu attiecības ir izdomātas, to inspirācijas balstās dokumentālos faktos un personiskās dzīves pieredzē. Sabili, kāda tā palikusi Rolšteina skolas laika atmiņās, šai stāstā apdzīvo tēli, kuru daļēji prototipi ir ķīniešu pianiste Judzja Vana, igauņu komponists Arvo Perts, velosportistes no profesionālā peletona Kasia Nieviadoma, Urška Žigarte, Elisone Džeksone un dabiskā ūdens avots Līkais Krodzinieks Sabiles centrā.