"Ir jauki, ja ej pa vienu un to pašu ceļu, dziedi vienas un tās pašas lomas – viss mierīgi, bez liekas nervozitātes, bet... Pēdējā laikā man bieži kļūst garlaicīgi: varbūt tas saistīts ar manu raksturu, bet visu laiku gribas piedzīvot un nodziedāt ko jaunu. Gribas izmēģināt ko tādu, kas nav loģisks," smej pasaulslavenā latviešu operdziedātāja Kristīne Opolais, kura šogad debitēs... Karmenas lomā! 

Bet mākslinieces tuvākajos plānos ir solokoncerts Latvijas Nacionālajā operā 3. februāra vakarā, kuru viņa veltīs Andreja Žagara piemiņai. "Man viņa ļoti pietrūkst – kā drauga, kā dzīves skolotāja. (..) Līdz ar Andreja aiziešanu mūsu opera man kļuvusi tukša un tumša, un es nekautrējos to teikt – bez Andreja tai pietrūkst enerģijas. Tā ka ar savu solokoncertu gribu atcerēties Andreju, un ceru, ka arī zālē būs cilvēki, kas viņu mīlēja un cienīja. Šis solokoncerts – man tas ir emocionāli ļoti svarīgs lēmums... Būs diezgan grūti atrasties uz šīs skatuves, jo pietrūks Andreja enerģijas. Bet zinu – viņš tomēr būs ar mums!"

Anete Ašmane-Vilsone: Vai tiesa, ka pagājuši jau desmit gadi kopš jūsu iepriekšējā solokoncerta Latvijas Nacionālajā operā? Vismaz tā vēsta koncerta publicitātes materiāli. 

Kristīne Opolais: Man šķiet, šis cipars ir mazliet pārspīlēts. (smejas) Mans iepriekšējais solokoncerts Operā bija 2016. gadā, un to vēl organizēja Andrejs Žagars. Tā kā desmit gadi laikam tomēr vēl nebūs. (smejas

Andrejs Žagars tiks godināts jūsu jaunākajā koncertprogrammā. Tas jums noteikti ir īpaši – atgriežoties uz Nacionālās operas skatuves, atcerēties arī Andreju…

Jā, noteikti… Tas arī bija svarīgākais iemesls, kāpēc gribēju atgriezties uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.

Ne reizi vien esmu teikusi, ka man itin viss ir saistīts ar Andreju un iespējām, ko viņš man devis… Man viņa ļoti trūkst – kā drauga, kā dzīves skolotāja. Viņš vienmēr sekoja līdzi maniem braucieniem un lomu debijām. Līdz ar Andreja aiziešanu mūsu opera man kļuvusi tukša un tumša, un es nekautrējos to teikt – bez  Andreja tai trūkst enerģijas. Tā ka ar savu solokoncertu gribu atcerēties Andreju, un ceru, ka zālē būs cilvēki, kas viņu mīlēja un cienīja. Solokoncerts – man tas ir emocionāli ļoti svarīgs lēmums, jo man ir diezgan grūti atrasties uz šīs skatuves, jo zinu, ka man pietrūks Andreja enerģijas. Bet zinu – viņš tomēr būs ar mums! Tāpēc dziedāšu ne tikai maniem mīļajiem skatītājiem, kuri ir noilgojušies pēc manis, tāpat kā es esmu ļoti noilgojusies pēc viņiem - man liekas, ka visi, kas mīl mani, cienīja un mīlēja arī Andreju. Tāpēc ceru uz skaistu vakaru, kurā būs jauka enerģijas apmaiņa.

Vai arī sava solokoncerta programmu izauklējāt, domājot par Andreju Žagaru? Skanēs fragmenti no Frančesko Čilleas, Džuzepes Verdi, Pjetro Maskanji, Džakomo Pučīni, Antonīna Dvoržāka operām, kas bijušas un ir aktuālas jūsu radošajā ikdienā.

Pirmām kārtām, gribēju nodziedāt tās ārijas, kuras man ļoti patīk un kuras mani uzrunā – Andrejs vienmēr ļoti uzticējās manai intuīcijai. Bet būs arī ārijas, kuras Andrejs ļoti gribēja, lai dziedu nākotnē – mēs daudz runājam par nākotni, par turpmākajiem projektiem, sapņojām, ka varēsim uztaisīt foršu Manonu Lesko. Tāpēc kaut kas obligāti būs arī no Pučīni.

Dziedāšu arī vienu āriju, kura skanēja 2011. gadā – manā pirmajā solokoncertā, ko mūsu Operā rīkoja Andrejs. Mums abiem ļoti patika reti atskaņotā Fidēlijas ārija no Pučīni operas "Edgars". Andrejam ļoti tā patika… Tāpēc ļoti gribu to atkārtot – kopš 2011. gada tā arī neesmu to dziedājusi. Tas man būs  ļoti emocionāls brīdis...

Vēl būs Adriana Lekuvrēra – vēl joprojām mana jaunā loma, j omums, dziedātājiem, vajadzīgs laiks, lai lomas iedziedātu, tāpēc labprāt nodziedāšu arī kaut ko no sava jaunā repertuāra, tāpat dažas ārijas, par kurām zinu – tās dziedāšu nākotnē. Piemēram, dažas ārijas no Verdi. Tā ka programma būs krāsaina, ļoti dažāda. Noteikti būs arī Dvoržāka Nāras ārija. Bez Nāras nenotiek neviens mans koncerts! (smejas) Andrejs to zināja un bija klāt gan Minhenē, gan Ņujorkā, kad jauniestudējumos dziedāju Nāru: viņam ļoti patika, kā veidoju šo lomu. Un vienmēr viņš man mācīja – neesi tikai salda, mīļa vai vāja, katrā raksturā vienmēr atrod arī savas stiprās puses! Pat ja šķiet, ka tas ir ļoti romantisks un salds tēls, vienmēr tajā jāatrod arī zemteksts. Mēs daudz par to runājām. Nu, un ja viss ies labi, kaut kas būs arī piedevās – kaut kas tāds, ko pazīst visi opermīļi.

Ja vēl pakavējamies pie Andreja Žagara: ko vēl bez jau minētajām atziņā viņš jums iemācījis? Varbūt vēl ir kāds spilgts viņa dots padoms, kas ikdienā noder?

Tas, ko Andrejs man mācīja no paša sākuma – kā uzvesties uz skatuves, kā tēlot, bet palikt patiesai. Kā tēlot bez tēlošanas un tamlīdzīgi noslēpumi, kurus viņš man ir atklājis. Tas man joprojām palīdz pilnībā atdoties lomai. Katrai lomai atvērt savu dvēseli. Netēlot, bet dzīvot. Izdzīvot konkrēto raksturu, izdzīvot konkrēto dzīvi. Un man liekas, ka

tas arī ir galvenais, kas mani saista šajā mākslā – nevis tikai dziedāšana, bet tieši brīnišķīgā sajūta, ko piedzīvo arī visi dramatiskie aktieri: tā ir brīnišķīga pasaule, kurā varam dzīvot – mēs saprotam cilvēkus ar dažādiem raksturiem un likteņiem.

Mēs varam to visu izdzīvot trijās stundās vai arī vienā ārijā, dziedot konkrētu tekstu un veidojot konkrētu raksturu uz īsu brīdi. Tas ir skaistākais un svarīgākais, kas mani vienmēr sauc atgriezties uz skatuves – šajā ziņā nekas nav mainījies. Tā ir iespēja izdzīvot dažādus raksturus.

Un šajā piektdienā jūs varēsiet izdzīvot gana dažādus raksturus kopā ar mūsu Nacionālās operas orķestri un diriģentu Mārtiņu Ozoliņu. Parasti saka, ka mūziķiem, kuri savu māksliniecisko karjeru izvērsuši ārpus dzimtenes, ir grūti atgriezties mājās un dziedāt saviem klausītājiem. Bet kā ir sadarboties ar mūziķiem dzimtenē?

Ir grūti, jā. Nezinu, ar ko tas saistīts, bet man daudz vieglāk būtu aizbraukt un nodziedāt, piemēram, Londonā. Tikko biju Lisabonā. Citur uztraukuma nav, bet mājās tas ir vienmēr. Domāju, tas saistīts ar to, ka

cilvēki konkrēto mākslinieku vienmēr mēdz salīdzināt ar viņa sniegumu, kuru dzirdējuši iepriekš. Cilvēki neuztver tevi tādu, kāda esi šobrīd, bet vienmēr salīdzina. Tāpēc mājās vienmēr ir grūti dziedāt, jo mājās mums līdz ar komplimentiem pasaka, ka "ir uzlabojies tas un tas". (smejas) Tevi īsti neuztver kā personību.

Bet tas, protams, neattiecas uz cilvēkiem, kuri tevi mīl. Cilvēki ir dažādi un tas jāpieņem. Mans uzdevums ir atvērt visas sirdis. Bet mūsu Operas orķestris ir mans pirmais orķestris, man tā būs kā atgriešanās mājās. Un rezultātā – tur, kur daudz emociju, vienmēr ir uztraukums. Arī ar Mārtiņu ļoti sen neesam kopā muzicējuši. Bet domāju, ka viss būs labi. Pirmā mēģinājuma diena varētu būt dīvaina, bet visi esam profesionāļi un galvenais tiešām ir muzicēt – nemēģināt kontrolēt procesu, bet baudīt. Izbaudīt mūziku.

Saruna pilnā apjomā lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.