Turpinām aicināt uz "Eiropas kultūras galvaspilsētu 2024" Tartu un tuvāk iepazīstamies ar Tartu gidu apvienības valdes locekli un Tartu Latviešu biedrības vadītāju Ilzi Salnāju-Vervu, runājot par to, kā ir būt cittautietim Igaunijā, dziedāt Igaunijas Latviešu korī un vienlaikus būt gan Igaunijas, gan Latvijas patriotam.

Ilze Salnāja-Verva dzīvo un strādā Tartu kopš 2006. gada, par gidi strādā un par Tartu Latviešu biedrības vadītāju kļuva sešus gadus vēlāk - 2012.  gadā. Lēmumu pārcelties uz Tartu sauc par labāko, kas ar viņu noticis: "Šeit jūtos kā mājās visās nozīmēs. Lai arī it kā esam ārzemēs, Latvijas un latviešu klātbūtni te var visu laiku just caur mūsu vēsturi un kultūru, un arī mūsdienās latviešu šeit ir gana daudz.

Esmu Latvijas vēstnese Tartu – droši vien tā varētu mani saukt, jo bieži vien, kad runa ir par latviešiem šeit, ir divas Ilzes, par kurām visi zina: viena esmu es, bet otra Ilze ir Tālberga, kura pasniedz latviešu valodu Tartu universitātē un līdz ar to visiem igauņiem ir skaidrs, ka Ilzes ir tās īstās vēstneses! 

Mans iekšējais pienākums vienmēr bijis izglītot igauņus par to, ka latviešu kultūra ir vērā ņemama un mums ir ļoti daudz ko piedāvāt. Mēģinu viņus piesaistīt un iesaistīt mūsu pasākumos. Tieši to pašu dara arī otra Ilze, organizējot literāros vakarus un iepazīstinot igauņus ar mūsu literatūru. Tāpat organizējam dažādus muzikālus pasākumus, stāstām par latviešu tautastērpiem, tradicionālo kultūru. Jo bieži vien ir tā: lai arī esam tepat blakus, patiesībā viens par otru zinām ļoti maz."

Ilze Salnāja-Verva nu ir kļuvusi arī par Tartu gidu apvienības valdes locekli: "Jau kopš 2012. gada esmu ļoti aktīvi saistīta ar visdažādākajiem muzejiem, tai skaitā ar Igaunijas Nacionālo muzeju, Tartu Universitātes muzeju un tagad, protams, visvairāk ar Igaunijas Lauksaimniecības muzeju, kurā esmu izstāžu un izglītības nodaļas vadītāja.

Mans kā Latviešu biedrības vadītājas klusais mērķis – dažu gadu laikā panākt, lai mums būtu piemineklis visiem latviešiem, kas šeit studējuši vai strādājuši. Jo parasti atceramies tikai jaunlatviešus, bet patiesībā to latviešu, kas šeit atstājuši savas pēdas vai arī, mācoties šeit, pēc tam Latvijā atstājuši ievērības cienīgas pēdas, ir ļoti daudz."

Vaicāta, kāds ir valsts atbalsts gan emocionālajā, gan tīri finansiālajā ziņā, Ilze stāsta: "Tartu varbūt no valsts pat ne tik daudz, lai gan Kultūrkapitāla fonds arī ir devis savu ieguldījumu galvaspilsētas projekta attīstībā, bet no pilsētas vadības ir ārkārtīgi atkarīgs, vai vispār būs iespējams kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, un arī tas, cik veiksmīgi tas patiešām notiek. Mūsu mērs Urmass Klāss, man liekas, ir ar visu sirdi šajā pasākumā. Viņš savā būtībā ir ļoti jauneklīgs, viņš vienmēr ir gatavs iesaistīties trakās idejās. Atceros, tad, kad tika izziņots kultūras galvaspilsētas statuss, bija atklāšanas ballīte, un viņš bija viens no dīdžejiem... Viņš ir absolūti atbilstošs kandidāts studentu pilsētas mēra amatam."

Vai Tartu Ilzes izjūtās ir mazpilsēta? "Savas ekskursijas vienmēr sāku ar teikumu, ka – lai gan Tallina ir Igaunijas galvaspilsēta, Tartu ir pilsēta ar galvu. Jā, tā varbūt nav ļoti liela – mums ir apmēram simttūkstoš iedzīvotāju, bet pati pilsēta ir ļoti loģiski izbūvēta pa tādiem apļiem: tā ir ļoti kompakta, un mēs neesam pieraduši sēdēt sastrēgumos. Un vienlaikus

šeit ir viss, kas nepieciešams: ir gana daudz kultūras pasākumu, ir gana daudz izglītības pasākumu un iespēju, ir gana daudz dzīvības, un katram dzīvojamajam rajonam ir savi svētki. Esam tādi lokālpatrioti visos virzienos!"

"Tartu 2024" galvaspilsētas programma sadalīta četrās jomās: ar Zemi, ar cilvēci, ar Eiropu un ar Visumu. "Tas arī absolūti noteikti parādās, jo no universitātes puses mums ir gana daudz dažādu tehnoloģiju, kas attiecīgi ir Visums – sākot no fiziķiem un augstām tehnoloģijām līdz cilvēcīgumam, daudzkultūru līmeņiem un tolerancei. Visvairāk izjūtu jauno, visā Eiropā un pasaulē aktuālo virzienu – ilgtspēju vides kontekstā. Tai ir ļoti liels uzsvars. Viens no grūtākajiem izaicinājumiem bija pāriet uz patiešām zaļu pasākumu organizēšanu – gan mums kā dalībniekiem, gan arī "Tartu 2024" organizatoriem – domāt savādāk, meklēt risinājumus, aicināt cilvēkus ņemt līdzi krūzītes un dakšiņas... Tas bijis sarežģīti – mainīt domāšanas veidu."