18. aprīlī Liepājas Simfoniskais orķestris dosies uz Rundāles pili, lai ciklā "Liepājas skaņas Rundāles pilī" Baltajā zālē Jāņa Stafecka vadībā atskaņotu četrus opusus, arī Pētera Vaska Pirmo simfoniju “Balsis” un čehu komponista Bohuslava Martinū Obojas koncertu. Soliste būs orķestra māksliniece jau trešo gadu - Renāte Trapāne.

Sarunā ar Renāti - par ceļu no flautas pie obojas, studijām pie Pētera Endzeļa Ventspils Mūzikas vidusskolā un Egila Upatnieka JVLMA, kā arī Luīzes Pelerēnas Šveicē. Uzzinām, kāda ir patstāvīga mūziķa dzīve pēc studijlaika beigām un kā viņas rokās nonāca B. Martinū Obojas koncerta notis. Par tā mūzikas valodu, gaišo noskaņu un neparasto atskaņotāju sastāvu, kurā liela loma klavierēm (Rundālē tās spēlēs Evelīna Jēkabsone). Renāte stāsta, kādas ir pirmskoncerta sajūtas pirms atbildīgā notikuma, ģimeniskumo sajūtu Liepājas orķestra rindās, obojas kaprīzo dabu un prasmi pašai darināt mēlītes.

Ilze Medne: Vai vari teikt, ka mācību laiks ir aiz muguras?

Renāte Trapāne: Kaut kādā ziņā jā, un par to priecājos, bet, protams, es negribētu, lai man kādreiz apstātos progress. Es tik un tā vēlos iemācīties jaunas lietas, ja arī tās nav saistītas ar mūziku.

Man patīk pilnveidoties, un ceru, ka šī vēlme nekad nepazudīs, bet esmu arī priecīga, ka kaut kāds posms ir noiets un beidzot varu pati izpausties. Šis koncerts būs pirmais vistīrākais mana darba auglis. Protams, esmu iespaidojusies, iedvesmojusies un jautājusi padomus, bet tas tiešām būs mans sasniegtais mērķis.

Kā tas ir - noteikt visu pašam?

Man tas ļoti patīk. Man patīk sevi izaicināt tādā veidā. Jau no bērnības esmu bijusi ļoti patstāvīga, tāpēc tas mani nebiedē - būt patstāvīgai un darboties pašai. Tas vienkārši ir lēnāks process, es gribētu teikt, bet to izbaudīju, tiešām.

Un tas ir lieliski, ka Liepājas Simfoniskais orķestris tev uzticas un dod šādu iespēju.

Tā ir brīnišķīga iespēja. Tas ir pareizajā brīdī nospēlēts Martinū Obojas koncerts (smejas).

Kādēļ tieši Martinū? Kā tu to atradi?

Šo koncertu man pirms pusotra gada ieteica Egils Upatnieks. Tas man bija iepriekš zināms, un pabrīnījos, ka to nebiju ātrāk izvēlējusies atskaņot, jo tas mani tiešām uzreiz uzrunāja.

Tas bija 2. kurss maģistra posmā, un tas bija janvāra eksāmens, kurā atskaņoju šo koncertu, protams, ar klavierēm, nevis orķestri. Katedras vadītājs, protams, Guntis Kuzma (smejas). Tolaik  jau strādāju Liepājas Simfoniskajā orķestrī, tādēļ viņam nebiju nezināma persona. Viņš dzirdēja koncertu, viņam raisījās dažādas domas, un kaut kā pamazām ideja par Martinū Obojas koncerta atskaņošanu arī īstenojās.

Diemžēl Martinū mūzika Latvijā skan reti, lai gan viņš ir bijis ļoti ražīgs, daudzpusīgs, un viņa mūzika patiešām ir vērā ņemama. Dažādos žanros rakstījis, un šis Obojas koncerts no 50. gadu vidus, man šķiet, ir viens veiksmīgajiem un ļoti spilgtajiem darbiem.

Jā, noteikti. Atslēga, kāpēc šis skaņdarbs ir tik veiksmīgs, manuprāt, ir tas, ka, pirmkārt, tas tika rakstīts konkrētam mūziķim - Jiržījs Tančibudeks šo darbu mīļi, laipni palūdza komponistam uzrakstīt.

Martinū to sarakstīja 1955. gadā, un viņš, kas nav mazsvarīgi, sadarbojās ar izpildītāju, līdz ar to koncerts tiešām ir parocīgs un oboistisks. Tas pilnīgi noteikti ir ļoti svarīgi, jo , ja tiek domāts par pašu obojistu, tā ir ļoti liela veiksme.

Turklāt koncerts ir ļoti kompakts - 16 minūtītes, trīs daļas, visas ļoti atšķirīgas un spilgtas.

Jā. Viņa mūziku raksturojošais ir tas, ka viņš raksta spilgti, krāsaini. Mūsu Obojas koncerts tiešām tāds ir. Visu cieņu Tančibudekam, kurš viņu popularizēja. Acīmredzot varēja popularizēt vēl vairāk, varēja atbraukt uz Latviju (smejas), bet nekas, viņš toties to ļoti labi prezentēja plašajā pasaulē ārpus Eiropas, jo pirmatskaņojums notika Sidnejā. Man liekas, tas jau ir brīnišķīgi, ka mēs par šo koncertu zinām.

Čehu saknes šajā mūzikā jūt, bet jūr arī Francijas atblāzmu detaļās un neparastā orķestrācijā, kur liela loma klavierēm.

Jā, varbūt viņš ir kaut ko aizguvis no Stravinska. Man viņš laikam vairāk asociējas ar tautas mūziku, un Eiropā tautas mūzika ir visai līdzīga. Un, tā kā ritms arī ir viņu raksturojošs elements, tad, protams, deja un Francija - kāpēc ne? Arī deja un Latvija, deja - Čehija. (smejas)

Kas būs pie klavierēm?

Tā būs Evelīna Jēkabsone. Mums ir bijis viens mēģinājums (smejas) šīs komplicētās partijas dēļ, jo mums tiešām ir jāsaspēlējas, īpaši otrajā daļā, kur ir izvērsts dialogs starp orķestri un solistu ar pianistu, un tam ir nepieciešams papildus laiks un sagatavošanās process arī pašam pianistam.

Tad būtībā tur ir liela daļa kamermūzikas.

Jā. Orķestra sastāvs ir visai neliels, jo oboja, protams, nav skanīgākais instruments pasaulē. Man liekas, ka viņam patīk izcelt kamermūziku, un to tur tiešām varēs sadzirdēt. Būs daudzas epizodes, kur var novērtēt katra instrumenta krāsu.