Tikko klajā nācis žurnāla "Mūzikas Saule" ziemas laidiens: "Klasikā" to pārlapojam kopā ar žurnāla galveno redaktoru un vienlaikus arī "Klasikas" kolēģi Orestu Silabriedi. Orests atklāj, kas deva pirmo impulsu par labu kinomūzikai, kura vijas cauri šim ziemas laidienam, spriež par aizspriedumiem, kuri nereti veidojas, analizējot kinomūziku, kā arī ieskicē žurnāla numurā iekļautās vēsturiskās rubrikas. Visbeidzot žurnāla galvenais redaktors ieskicē šī gada tēmas un runā arī par to, cik droša ir žurnāla eksistence šogad.

Inta Pīrāga: Jaunā numura galvenā tēma un tās vadmotīvs šoreiz ir kino un kino mūzika. Vai vari atklāt, kas bija pirmais impulss, kas izprovocēja šo tēmu izplatīt un paplašināt žurnāla gaitā?

Orests Silabriedis: Es laikam neatcerēšos to pamata impulsu, bet viens no grūdieniem laikam bija tas, ka atkal sanāca pievērsties filmai "Atsitiens" jeb "Whiplash" – tā ir filma, kurā stāstīts par jaunu džeza bundzinieku, kurš mēģina iekarot vietu skolā un vienlaikus arī dzīvē un bigbendā. Un tur īstenībā mani interesēja viena lieta – lai kāds sitējs to filmu paskatās kopā ar mani un pasaka, cik tur daudz ir tēlots, cik kustības ir īstas, vai tas ir aktieris, vai tur ir kaut kas piefilmēts – tīri tehniski. Un tad pilnīgi nejauši uzzināju, ka galvenais despots un tas lielais briesmonis – bigbenda vadītājs – esot asociēts ar Tāli Gžibovski gluži vienkārši vizuālās līdzības dēļ. (..) Beigu beigās zvanīju Rūdolfam Dankfeldam, kurš teica – aicinām taču arī pašu Tāli! Tad nu mēs skatījāmies filmu trijatā un mēģinājām saprast, cik daudz tur ir mūzikas, cik daudz kinematogrāfa. Kaut kā no tā tas arī attīstījās, un beigu beigās likās interesanti atkal pavaicāt mūsu pašu komponistiem – kā viņi rosās kino lauciņā, jo laika gaitā daudz kas mainījies. Atļāvāmies pārpublicēt garāku rakstu no 70. gadu beigu "Literatūras un Mākslas", kur tiek vērtēti tā laika latviešu komponisti, un salīdzinām ar to, kā  strādā Rihards Zaļupe. (..) Tā ir pasaule, ar kuru ikdienā nesastopamies, un Rihards šai ziņā ir ļoti tālu ticis un izkodis to kino drēbi. Un galu galā sanācis, ka tieši viņš ir galvenais varonis. Paldies Baibai Santai Vanagai par sarunu! Un tad nu viņš arī uzkāpa uz žurnāla vāka.

Skaidrs, ka mēs nevarējām iztikt bez Lolitas Ritmanis – ar viņu runāja Aleksandra Line. Un tad mums ir kritiķes Dārta Ceriņa un Anita Uzulniece, kas liktas kopā ar kinoteorētiķi un režisoru Dāvi Sīmani – sarunu vadīja Liene Jakovļeva. Un kaut kā sanāca, ka jaunais komponists Ernests Valts Circenis, kurš šobrīd studē Lionā, piedāvāja tekstu, kurā bija par vizualitāti un tai skaitā par kino un mūzikas lomu kinematogrāfā.

Tā tas viss notika, un diemžēl mums bija arī atteikumi. (..) [Uz sarunu aicināt] gribējām Mihailu Pertu, Arvo Perta dēlu, kurš ir skaņu redaktors filmām, taču viņš laipni atteica – esot ļoti aizņemts. Vēl uzzinājām, ka Mūzikas akadēmijā vienu brīdi esot bijis plāns ieviest īpašu kino mūzikas kursu, bet tad noskaidrojās, ka necik tālu ar to nav tikts. Bet ja tāds tomēr izveidosies, tad Mihails Perts arī esot viens no potenciālajiem docētājiem.

Ar kinomūziku ir tā – šķiet, nav tādu mūziķu, kuri neskatītos arī kino, taču profesionāļu vidū ir daudzi, kuri, ja runa ir par kino mūziku, mazlietiņ rauc degunu. Vai tev un taviem kolēģiem, veidojot šo Mūzikas Saules numuru, izdevās nojaukt kādu aizspriedumu sienu, kas gadu gaitā izveidojusies?

Tā siena patiešām laikam ir, bet kaut kā sanāca, ka neviens no sarunu biedriem un arī sarunas uzturētājiem par šo sienu īsti nedomāja. Līdz ar to mēs par to runājām kā par absolūti pilntiesīgu mūzikas jomu. Ja es jautātu tev, Inta – tu taču neuzskati, ka kino mūzika ir kaut kas mazvērtīgāks?

Noteikti nē! Bet tad, kad kādā simfoniskajā darbā parādās kāds kino mūzikas princips, daudzi rauc degunu. 

Sarunās nekur par to īpaši netiek runāts, bet, ja tu jautātu par sajūtām – viss jau tomēr atkarīgs no gaumes un ko saka mugurkauls tajā brīdī: ja komponists nolaižas tādā viendimensijas mūzikas līmenī, tad tiešām mēs varam teikt – nu, tas tā kā tādā kino melodrāmā. Bet, piemēram, Fransisam Pulenkam mūzikā šur un tur ieskanas absolūti izteikti franču kinomūzikas motīvi, bet viņš tik meistarīgi tos tur ievij, ka nevienā brīdī nenāk prātā doma, ka te nu gan ir gaumes noslīdējums... Viss tomēr atkarīgs no komponista prasmes.

Man patika saruna ar Rihardu Zaļupi, kas ieveda īstā meistardarbnīcā: mēs pavērām durvis uz to, kā top viņa mūzika. Un jauka bija arī saruna ar Lolita Ritmanis, kura pacēla mūsu pašapziņu, sakot, ka latviešu komponistiem ir ar ko lepoties, tikai vairāk pašiem par sevi jārunā.

Un cik daudz mēs esam runājuši par to, ka

ja Raimonds Pauls dzīvotu Amerikā, tad viņš būtu numur viens kinomūzikas pasaulē.

Kino caurvij visu jauno žurnālu, bet varam lasīt arī par ko citu. Jaukas ir vēsturiskās atkāpes – te ir arī epizode no Emiļa Melngaiļa atmiņām.

Paldies Ilzei Mednei! Sākoties Melngaiļa lielās jubilejas gadam, gribējās šādu zīmīgu epizodi ielikt. Un es gribētu par vēsturi teikt lielu paldies arī Velgai Kincai, kas ir mūsu pastāvīgā autore un nupat ķērusies pie pavisam nepateicīga darba - nodarboties ar Liepājas mūzikas vēsturi, kurā, neskatoties uz to, ka ir tik daudz pētījumu, tomēr joprojām ir diezgan daudz neskaidrību un domstarpību. (..) Velga rok, viņa zina, kas skatāms arhīvos, un viņa arī zina, kā to ļoti pievilcīgā veidā likt uz papīra, un par to viņai liels paldies. 

Un, ja runājam par vēsturi, Juris Griņevičs turpina savu "Harismas sēriju", un šoreiz stāsts par Herbertu fon Karajanu. Nebūdams fon Karajana daiļrades ļoti liels cienītājs, ar interesi izlasu, kā tad viņa harisma veidojusies: cik daudz ir mārketinga, un cik daudz tur patiešām ir personiskā talanta. Jā, mēs šoreiz tiešām skatāmies vēsturē.

Te ir arī grupa "Vecās mājas" – arī tā taču ir vēsture! Mēs atceramies mūsu jaunību un astoņdesmitos gadus, 80. gadu otro pusi, Atmodas laiku. Tomēr "Vecās mājas", izrādās, velk atkal dziļu elpu un nāk klajā ar kaut ko jaunu.

Varbūt kādā no citiem laidieniem paskatīsimies arī uz "Jumi", kas arī ir ievilcis dziļu, jaunu elpu, un Einārs Jaunbrālis atkal pulcē cilvēkus ap sevi. Vēsture kaut kādā ziņā satiekas ar mūslaikiem, un mēs varam tikai ar interesi vērot, kas vēl notiks.

(..) Ir arī tradicionālas rubrikas, kompaktdisku un albumu apskati, un man tā pilnīgi liekas, ka ar katru gadu to kļūst arvien vairāk, tie pieejami gan fiziskā formātā, gan tīklojumos. (..) 1. janvārī "Klasika" piedāvāja jauno Marinas Rebekas albumu. Un prieks bija lasīt, ka Juris Griņevičs par to ļoti, ļoti labi izteicies. 

Mēs zinām Jura Griņeviča mīlestību uz Marinu Rebeku – tā ir neizmērojama. Kā viņš teica – Marina Rebeka, Sigvards Kļava un Pēteris Vasks: tie ir pirmie trīs latviešu mūzikas lielumi, ar kuriem viņš tik ļoti lepojas.

Jā, disku kļūst arvien vairāk. Tāpēc arī samazinājām kritiķu skaitu, un tagad ir nevis trīs kritiķi raksta par vienu, bet divi kritiķi par vienu un to pašu albumu. Bet arī diviem var sanākt diezgan labas domstarpības. Šoreiz [diskus apskata] Armands Znotiņš un Armands Skuķis – ne nu gluži duelis viņiem sanāk, bet ir tomēr zināmas domu atšķirības.

Vai lielās līnijās tu apmēram nojaut, kādas varētu būt tēmas, ko žurnāls vēlētos skart šajā gadā?

Pilnīgi konkrēti es nosaukšu vienu tēmu, kurai mēs ļoti ilgi negribējām ķerties klāt – tas ir mežrags. Galu galā tomēr ar kolēģi Ilzi Medni vienojāmies, ka vienreiz tas ir jāapskata, un domāju, ka vienā no tuvākajiem laidieniem to arī darīsim. 

Un otra lieta, ko mēs ļoti gribam – beidzot esam atraduši cilvēku, kurš saprot mūs un mūsu vēlmes attiecībā uz mājaslapu, jo tas arhaisms, kas jau daudzus gadus nekustināts stāv, nav īsti lietojams. Tāpēc mēs ļoti ceram uz jaunu interneta vietni.

Kā īsti izvēlaties tēmas? 

Ir dažādi. Ir kas tāds, ko Ilze Medne vai es kaut ko gribam jau ļoti sen. Citkārt pulcējam jaunos kolēģus.

Anete Ašmane-Vilsone mums nāk talkā ar padomiem, tāpat Anna Marta Burve, Dāvis Eņģelis. Esam mazliet palaiduši šo pulcēšanos tādā kā pašplūsmā, taču esam nolēmuši to atkal atjaunot.

Tēmas… Tās ir lietas, kurās gribas ieskatīties dziļāk. Par žurnālu esmu dzirdējis diezgan dažādas atsauksmes: vieni saka, ka viņiem ļoti patīk tematiskie laidieni, citi atkal – nu, ko jūs tik daudz ar to tematiku! Bet nu laikam jau tomēr tiem tematiskajiem laidieniem ir lielāka piekrišana. Mēģināsim pie tā turēties.

Kā tu pats jūties šī gada sākumā?

Šobrīd jūtamies labi, jo Valsts kultūrkapitāla fondā tomēr šobrīd ir izdevies panākt – un

paldies iepriekšējam [kultūras] ministram [Naurim Puntulim] un viņa komandai par to, ka mums ir vairāku gadu finansējums. Mūs katru gadu pārbauda, kā veicas darbs, kā ar abonentiem. Un ar abonentiem noteikti varētu būt labāk – bet kurš gan mūsdienās vispār vairs abonē presi?

Tas nav īsti laikmetīgi. Tomēr finansējums tiek zināmā mērā garantēts uz trim gadiem: tagad mums būs trešais gads. Ja spēsim ar savu eksistenci pierādīt, ka esam nepieciešami, tad varbūt ir cerība uz pāris gadiem miera šai ziņā.

"Mūzikas Saules" ziemas laidiena tēma — kinomūzika:

* Rihards Zaļupe runā par savu ienākšanu kinolaukā un nonākšanu uz sarkanā paklāja;

* Lolita Ritmanis dalās savā ilggadējā Holivudas pieredzē;

* savu skatījumu uz skaņas nozīmi filmā dod kinokritiķi un praktiķi Anita Uzulniece, Dārta Ceriņa un Dāvis Sīmanis;

* ar "Kino Rakstu" laipnu vēlību mazliet ciešāk pievēršamies Raimonda Paula, Marģera Zariņa, Pētera Vaska, Mārtiņa Brauna un Imanta Kalniņa kinomūzikai;

* kopā ar Mārtiņu Mārci Beitiņu interesējamies par klasiskajai mūzikai veltītām filmām;

* visubeidzot intervējam Rūdolfu Dankfeldu un Tāli Gžibovski, kurš vizuāli līdzīgs filmas Whiplash spilgtajam varonim.

Vēl laidienā:

* Uldis Rudaks izjautā "Veco māju" veterānus;

* Harijs Kadiķis runā par neparastiem mūzikas instrumentiem;

* Juris Griņevičs klausās Marinas Rebekas jauno albumu un apraksta Herberta fon Karajana harismu;

* Ernests Valts Circenis pieskaras mūzikas un vizualitātes jautājumam;

* Emīls Klaužs piedāvā pasaules skaņu panorāmu;

* Velga Kince atrod zināmas nesakritības Liepājas mūzikas vēsturē.

Jaunos CD vērtē Ēriks Miezis, Uldis Rudaks, Armands Skuķis, Toms Treibergs, Dace Volfa, Kaspars Zaviļeiskis, Armands Znotiņš.

Uz žurnāla vāka — komponists Rihards Zaļupe (fotogrāfs Jānis Porietis).