13. decembrī 19:00 "Hanzas peronā" jau 15. gadu norisināsies koncerts "Nāc līdzās Ziemassvētkos!" Par to arī saruna "Klasikā" ar komponistu, sitaminstrumentālistu un koncerta muzikālo vadītāju Rihardu Zaļupi.

Anna Marta Burve: Rihard, vai šis ir pirmais gads, kad tu sadarbojies ar fondu "Nāc līdzās!"?

Rihards Zaļupe: Otrais. Pirmoreiz sadarbojos, ja nemaldos, pirms diviem gadiem. Bet šis gads ir īpašs ar to, ka uz vienas skatuves mēs būsim trīs muzikālie vadītāji! Un šajā īpašajā laikā esmu priecīgs, ka šis koncerts patiešām notiks! Atceroties iepriekšējo koncertu,

ļoti, ļoti gaidu tieši koncertu un arī mēģinājumu, jo satikšanās ar šiem cilvēkiem un kopējo komandu ir vienkārši brīnišķīga! Tā mīlestības sajūta, kas šajos brīžos valda, ir tā, kāpēc, manuprāt, šis koncerts pastāvējis visus šos ilgos gadus.

Kas tieši tevi pamudināja iesaistīties šajos fonda "Nāc līdzās!" koncertos?

Mani noteikti pamudināja fonda vadītāja Sarma Freiberga, kura vienkārši man piezvanīja un pajautāja, vai es vēlētos sadarboties. Labi atceros pirmo reizi, kad nonācu konkursa finālā, kurā tiek atlasīti dalībnieki šim koncertam: tas man bija spēcīgs pārdzīvojums, jo ieraudzīju gan bērnus, gan pieaugušos cilvēkus ar īpašām vajadzībām un to, kas notika uz skatuves – kā viņi muzicē, kā viņi dejo, kā viņi radoši izpaužas visdažādākajos veidos… Tas mani tiešām ļoti, ļoti iedvesmoja!

Atceros, bija kāds priekšnesums, kurā knapi varēju noturēties bez asarām. Ļoti sirsnīgi bija šie pasākumi.

Un, lai gan viss sagatavošanās process bija ļoti, ļoti ātrs, un saprast, kā iesaistīt sitaminstrumentu ansambli, kurā muzicē jaunieši ar īpašām vajadzībām, bija diezgan liels izaicinājums, beigās gala process un atdeve no viņiem bija fantastiska – viņi tiešām to dara no sirds, jo koncerts ir viens no gaidītākajiem pasākumiem viņu dzīvē katru gadu... Satikties ar zināmiem cilvēkiem, dziedātājiem – tas viņiem ir kas unikāls, tāpēc arī sadarbība no abām pusēm arī izdodas, jo tas viss tiešām tiek veidots no sirds. Tāpēc, kad mani uzrunāja, man bija interesanti pavērot pašam sevi, kā tas viss attīstījās.

Vēl koncerta dienā likās – kā to visu savākt kopā, bet – varbūt neraksturīgi man – biju tik ļoti mierīgs, ka arī Sarma man pēc tam teica: šis bija mierīgākais mēģinājums un koncerts fonda pastāvēšanas vēsturē... Laikam sajutu, ka tur kādi augstāki spēki visu vada, un vienkārši visu varēju palaist vaļā...

Kad fonda "Nāc līdzās!" vadītāja Sarma viesojās "Klasikā", viņa stāstīja, ka visos šajos mēģinājumos un jebkurās tikšanās reizēs valda milzīga mīlestība un siltums. Ja tev būtu jāsalīdzina sajūta, kāda tev ir parastajos koncertos, kuros tu piedalies ikdienā, un sajūta, kas rodas brīdī, kad esi kopā ar jauniešiem, kuriem dzīve ir citādāka nekā man un tev. Kādas ir atšķirības?

Varbūt patiesums – ka šie cilvēki to dara no visas sirds. Mēs, mūziķi, jau arī vienmēr darām no visas sirds, bet ir arī kādas reizes, kad tas vienkārši ir mūsu darbs, tā ir mūsu ikdiena, un šad tad pie trīsdesmito reizi spēlētās izrādes sāk veidoties pagurums un tu kaut kur aizdomājies. Bet fonda rīkotajos pasākumos... To pat nevar vārdiem izstāstīt. Tā ir lieta, kas virmo gaisā. Īpaši ir arī tas, ka viņi paļaujas uz profesionāļiem – ka profesionāļi vienmēr viņiem palīdzēs, ja kaut kas nojuks. Un beigās sanāk tā, ka tieši sadarbība starp mums visiem kopā – gan dziedātājiem, gan grupu un instrumentālistiem – visi tik ļoti sensitīvi mēģina viens otru sajust..., Protams, nekad nevar zināt, kas var noiet greizi, kaut nekad jau nekas īsti nenoiet greizi. Tomēr šis faktors virmo gaisā. Tāpēc arī visa uzmanība ir tik koncentrēta, bet labā nozīmē. Tas tiešām ir īpaši.

To grūti pat salīdzināt ar akadēmiskajiem koncertiem. Kaut arī tajos ļoti bieži bijušas līdzīgas sajūtas, šis tomēr ir kaut kā mīļāk. Un arī tas, ka ir Ziemassvētku laiks. Ziemassvētkos viss ir pilnīgi citādi – atveras un sajūti kādas garšas, kas saulgriežos ir pilnīgi savādākas.

Aicinājumos uz šo koncertu lasīju, ka viens no pasākuma mērķiem ir iepazīstināt sabiedrību ar citādo. Kāpēc tev liekas svarīgi vērst uzmanību uz citādo? Jo it kā jau mūsdienās, vismaz teorētiski,  esam raduši pieņemt citādo.

Domāju, ka atbilde ir tieši tajā - "it kā" un "teorētiski", kā tu arī saki. Šādās situācijās, pirmkārt,

ir svarīgi parādīt, ka "savādākais" vai "citādākais" nenozīmē kaut ko sliktu – tas nozīmē, ka cilvēki vienkārši ir ļoti dažādi.

Ja cilvēki saskaras ar šāda veida grūtībām dzīvē, tā viņiem ir pilnīgi savādāka nekā mums, un šis koncerts ir īpašs ar to, ka mēs rādām to pozitīvo, rādām, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām ir absolūti pilntiesīgi iedzīvotāji! Kaut arī daudziem ir zināms stereotips par šiem ļaudīm, redzam, ka viņi ļoti labi iederas sabiedrībā – šie cilvēki fantastiski spēj komunicēt, dziedāt, dejot, repot – kas tikai tur nenotiek! Tāpēc domāju, ka šī koncerta vēstījums ir tieši šāds – parādīt to foršo pusi, bet tajā pašā laikā runāt par sociāli un sabiedriski svarīgām tēmām, sākot no visvienkāršākajām – kaut vai cilvēka ratiņkrēslā kustību ierobežojumiem jebkurā iespējamā veidā, tāpat jebkura veida palīdzību.

Pirms tiem pašiem diviem vai divarpus gadiem man bija jāaizved neredzīgs puisis līdz autoostai. Pa ceļam runājāmies, kāda ir viņa ikdiena. Tā bija tik ļoti interesanta saruna! Tās desmit, piecpadsmit minūtes, kurās viņu pavadīju līdz autoostai, bija tik ļoti foršas, tik interesantas – bija sajūta, ka dzīvojam vienā pasaulē, bet pilnīgi dažādās realitātēs.

Šim puisim ir fantastiska balss... Viņš man stāstīja par to, ka viņam ļoti patīk, kā telefoni attīstījušies – viņš tagad telefonā visu var paprasīt un telefons atbild, viņš visu var dzirdēt. Tas ir pilnīgi cits skats uz dzīvi!

Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka man ir šādas iespējas parunāties ar šādiem cilvēkiem – arī pats uzreiz pavisam savādāk sāku raudzīties uz pasauli.

Vairāk un plašāk - ierakstā.