17. februārī koncertzālē "Lielais dzintars" un tiešraidē LR3 "Klasika" pirmatskaņojumu ar autoru pie Liepājas Simfoniskā orķestra diriģenta pults piedzīvos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora, diriģenta un komponista Andra Vecumnieka Piektā simfonija Sinfonia E.

Andrim Vecumniekam šis ir 60. dzimšanas dienas gads, un sarunā uzzinām par jaundarbu - Piekto simfoniju "Sinfonia E", saglabājot intrigu un visu neatklājot, par kopējo koncerta koncepciju un tā skaņdarbu tonālajām saitēm, par savu simfoniju īpašo "numerāciju" bez numuriem, par iecerēto un vēl tikai nojaušamo jubilejas gadā un brīvību rakstīt savā mūzikas valodā.

Andris Vecumnieks:

"Tāpat kā Sinfonia C, arī Sinfonia E tapusi pēc Liepājas Simfoniskā orķestra ierosmes un šoreiz iecerēta kā topošais manas 60-gades pašveltījums.

Jūras un Kurzemes tematiskais koncepts kontekstā ar pasaules mūzikas šedevru paralēlo skatījumu un sazobi iezīmē latviešu mūzikas nozīmību un vietu mūzikas kultūrā. Pirms tās skanēs organiski iederošā Jāzepa Vītola Viļņu dziesmas versija Gaita Jāņa Pujāta instrumentācijā.”

Koncerta otrajā daļā Čārlza Aivsa "Jautājums bez atbildes" tikpat organiski saplūdīs un turpināsies ar Ludviga van Bēthovena Ceturto klavierkoncertu Solmažorā ar solistu Reini Zariņu pie klavierēm.

Andris Vecumnieks: "Es rakstu tonālu mūziku. Kāds var uzskatīt, ka tā ir mana laika vecmodīgās izglītības zīme, bet man tiešām liels prieks, ka tonālajā mūzikā raksta arī, piemēram, Krists Auznieks. Bet, paldies Dievam, postmodernisma laiks vairs neprasa, lai kāds kaut ko noliegtu vai deklarētu, ja vien viņš pats to nevēlas.

Doma par to, ka viss jau ir pateikts, mēs neko jaunu vairs nepateiksim, tikai skatīsimies uz vecām lietām ar jaunām acīm un mēģināsim to pārlasīt no jauna, absolūti pieļauj tonālo domāšanu.

Tai, starp citu, ir ārkārtīgi daudz likumu un nosacījumu, par kuriem jaunie komponisti, godīgi sakot, īsti pat neaizdomājas. Viņi ir ļoti cītīgi izstudējuši dodekafonās tehnikas, spektrālismu, elektroakustisko mūziku un tā tālāk, bet šīs tonālās mūzikas likumsakarības, tautas valodā “harmonijas kurss”, paliek drusku novārtā, liekas vecmodīgs un nekam nevajadzīgs. Nē, tā nav, nekas nekad nav pazudis vai ticis iznīcināts. Ja kādā brīdī (vienā gadījumā brīdis ir pāris gadsimti un citā - pāris gadi) kaut kas nav bijis aktuāls, tas nenozīmē, ka tas nav dzīvotspējīgs. Tonālā mūzika arī ir ļoti daudzveidīga. Piemēram, saistībā ar Sinfonia C es nekautrējos sazināties ar savu kolēģi Rolandu Kronlaku un palūgt shēmas, kas nepieciešamas, lai izveidotu kvalitatīvu skaņas C spektru.Varu arī, tā teikt, lepoties un teikt, ka esmu arī spektrālo mūziku rakstījis. Protams, tas šajā gadījumā ir stipri sekundāri, prioritāra ir ideja un tehnika nāk pēc tam. Ja tam vajag tonālu mūziku, es no tā absolūti nekautrējos."