27. janvārī Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvo režisora Viestura Kairiša jauniestudējums - Henrika Ibsena ideju melodrāma "Brands", kas teātrī atgriežas jaunā, mūsdienīgā tulkojumā, sasaucoties arī ar leģendāro, Latvijas Kultūras kanonā iekļauto 1975. gada Arnolda Liniņa iestudējumu.

Komponists Jēkabs Jančevskis mūziku teātra izrādēm radījis jau iepriekš (Dž. Goldmena «Lauva ziemā» (2012, režisors - Juris Jonelis), J.V. Gētes «Klavigo» Latvijas Nacionālajā teātrī (2016, režisors - Folkers Šmits) u. c., bet "Brands" ir debija uz Dailes teātra skatuves un vislielākā izrāde līdz šim. .

Sarunā ar Dāvi Eņģeli - par akustiskās un elektroniskās mūzikas klātbūtni izrādē, par iespēju Dailes teātrī strādāt ar skaņas telpiskumu, par skaņu ainavām Ibsena tekstā, "Branda" latviešu tulkojumiem un kā tie skan, kā arī ar Branda dziesmu, kas tapusi ar Edvīna Raupa tekstu Viestura Kairiša iestudējumam.

Pieņemu, ka esi domājis par jautājumiem, kas vispār ir teātra mūzika, kāda ir mūzikas loma un funkcija teātrī? Vai "Brands" ir devis kādu jaunu skatupunktu šajos jautājumos?

Jā, man ir bijusi pieredze teātra mūzikā, bet es teiktu, ka neliela. Protams, ka teātris mani ļoti saista, bet kaut kā tā sakrita, ka nekad nesakrita. Bet šī ir liela izrāde, liela zāle, liels režisors un liela radošā grupa.

Es ceru, ka šis ir sākums kaut kam jaunam. Es metos iekšā nezināmajā, un tieši tas mani atraisīja, ka beidzot bija iespēja neiet sev zināmos ceļus.

Vai tev ir kādi jauni pieturas punkti, domājot tieši par teātra mūziku? Kas tev kā komponistam tajā liekas interesants?

Es sapratu, ka ar mūziku nedrīkst traucēt. Iepriekšējos projektos, kuros biju piedalījies, man šķiet, es to īsti nesapratu. Varbūt vēl nebija tas briedums. Man par visām varītēm likās, ka man vajag tieši šo mūziku. Beigās jau sāku diktēt režisoram, ko darīt, un tas izvērtās slikti. Ego jānoliek malā. Bet šoreiz man tas netraucēja. Es vienkārši piedāvāju Viesturam, kas man nāk prātā, un kaut kā ļoti organiski visam atradās vieta. Ir viens skaņu celiņš, kuru neizmantojām, varbūt divi, bet principā ir visas no manām muzikālajām fantāzijām. Bet jā – ar mūziku nedrīkst traucēt, ar mūziku vajadzētu palīdzēt. Tad ir izcili.

Pēdējās dienās vairāki cilvēki man uzdevuši jautājumu ar apgalvojumu, ka „laba teātra un kino mūzika ir tā, kuru nemana”. Tam gan es nevaru piekrist. Mūzikai ir jāpiešķir vaibsti izrādei. Varbūt domāju vecmodīgi, bet man ir svarīgi, ka cilvēks, izejot no teātra vai kino, vēl dzīvo ar kādu muzikālo tematismu. Varbūt braucot mājās trolejbusā, viņš šo mūziku pie sevis vēl dzird, un tas viņu rosina atgriezties pie pārdomām par izrādē redzēto.

Nav gluži tā, ka mūzikai jābūt nemanāmai un tad tā būs super laba mūzika. Tas ir aplams apgalvojums. Bet tā nedrīkst traucēt – tai vienkārši jāpalīdz. Ar visu palīdzēšanu – kāpēc gan tā nevarētu būt laba mūzika?

Jā, bet to, vai mūzika palīdz un nevis traucē, var saprast tikai mēģinājumu procesā. Kāds veidojies šis radošais process?

Pēdējās divas nedēļas ir bijušas ļoti noslogotas. Mana sajūsma par šo projektu bija tik liela, ka pirmo celiņu uzrakstīju jau pirmajā dienā, kad satikāmies. Tas bija jau kādu pusotru gadu atpakaļ. Ārpus saviem ierastajiem darbiem es kā pie citas pasaules piesēdos pie šī, un teātris man deva tādu kā vēsmu. Līdz ar to liela daļa mūzikas jau bija sagatavota, bet pēdējās 2-3 nedēļās apjoms ir dubultojies, trīskāršojies. Tu nedrīksti būt stūrgalvīgs un teikt, ka vairāk nebūs – tev ir jājūt. Ja tu jūti, ka aktieri drusku cīnās vai kā, tad ir jāpalīdz, jāatrod kādu lieku stundu diennaktī, lai to izdarītu.