25. februārī uz klavierimprovizāciju vakaru "Satikšanās" Mazajā ģildē aicina pianists, komponists, žurnālists Edgars Raginskis. Sarunā uzzinām, kā viņš pievērsies improvizēšanai, kā ar to sācis dalīties, ko Edgara dzīvē šobrīd nozīmē muzicēšana un kādas sajūtas tā raisa pašā un klausītājos.

Edgars Raginskis: "Improvizēju kādus 15 gadus, bet ar klavierspēli nodarbojos kopš četru gadu vecuma. Mana pirmā izglītība tomēr ir pianists, absolvēju Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu šajā specialitātē, pēc tam aizvirzījos uz kompozīciju, bet arī tad fokusu saglabājot uz klavierēm.

Mans mīļais skolotājs Pēteris Plakidis, kā atceramies, bija ne tikai unikāls komponists, bet arī brīnišķīgs koncertmeistars un kamermūziķis, un no viņa es iemācījos daudz ko jaunu par klavierspēli.

Paturpinot domu par skolotājiem un audzēkņiem, visticamāk, es tobrīd kaut ko no viņa smēlos papildus emocionālās paletes, krāsu sektorā, kas ir lirika, smalka, trausla, ievainojama, bet nebaidoties no tā. Mēs, akadēmiskās mūzikas pārstāvji, savas izglītības sākumā esam tendēti uz to, ka klavieres jāspēlē “šādi, tā ir pareizi, tā ir nepareizi”, un viss, kas ir ārpus akadēmiskās mūzikas teritorijas, ir jāuztver ar vieglām aizdomām, katrā ziņā neuzticību par to, vai tas atbildīs visaugstākajiem profesionālās kvalifikācijas un mākslinieciskās izteiksmības standartiem. Ja gadījumā pēc kāda cita cilvēka domām tas tiem neatbilst, tad tas ir mazvērtīgi. Tādēļ, kaut arī mani pirmie improvizāciju mēģinājumi un arī kādas neakadēmiskākas kompozīcijas radās jau Dārziņskolas laikos, man šķiet, es vēl gadus 10 pēc absolvēšanas nevienam to īsti nerādīju. Man šķita, ka tas ir pilnīgs štrunts, neviens to nav pelnījis, “kā var nodarīt pāri savām ausīm ar ko tādu?”. Un tikai laika gaitā, pamazām topot par cilvēku, man gribētos cerēt, ka turpinu to darīt, es sapratu, ka svarīgāk par mēģinājumiem izlikties labākam, nekā tu esi un atbilst kāda cita tev pat neuzspiestiem, bet vienkārši ieteiktiem kvalitātes standartiem, ir būt tev pašam. Te jāatceras klasiķi ar tekstiem “esi pats visu lietu mērs”, un arī - kāda jēga izlikties?

Šogad man būs apaļa gadskārta, un tikko no Mazās Ģildes direktores dzirdēju, ka vīrieši nedrīkstot tādu svinēt. Tad sapratu - ļoti labi, jo mana svinēšana un savā ziņā dāvana tiem, kas to vēlas pieņemt, ir koncerts."