Studijā iztaujājam Latvijas Radio 3 Klasika programmas direktori Gundu Vaivodi, kura nupat atgriezusies no muzikāliem iespaidiem bagāta ceļojuma uz Leipcigu, kur uz skatuves kāpa vijolnieks Leonīds Kavaks, Leipcigas "Gewandhaus" orķestris, diriģents Andris Nelsons, kontrabasists Matīss Eisaks, bet zālē bija atbalsta grupa – angļu raga spēlētāja Amanda Tauriņa, kontrabasists Oskars Bokanovs, pēc koncerta satiekot arī orķestra mārketinga vadītāju Sabīni Ozoliņu.

Gunda Vaivode sarunā ar Intu Zēgneri atzīst, ka bija noilgojusies pēc laba koncerta labā koncertzālē, arī pēc Andra Nelsona, un 22. februāra vakars Leipcigas "Gewandhaus" sniedzis spēcīgu pārdzīvojumu – orķestris kopā ar vijolnieku Leonīdu Kavaku atskaņoja Čaikovska "Vijolkoncertu", bet otrajā daļā skanēja Čaikovska Piektā simfonija. 

"Viņš neiet meinstrīma ceļu, bet ir ļoti patstāvīgs, filozofisks un nesalkans vijolnieks, kurš perfekti tiek galā ar visām 32-daļnotīm un flažoletiem, īpaši solo kadencē to netrūkst, veido toni un līniju ļoti jēgpilni, sulīgi un vīrišķīgi," Leonīdu Kavaku raksturo Gunda Vaivode. "Kaut arī viņš nebija tajā vakarā pie pašas labākās veselības, bija mazliet apslimis, tomēr priekšnesums bija vienkārši fantastisks, un zāle momentā pēc koncerta izskanēšanas pielēca kājās, tā ka viņš tika apbalvots ar ļoti, ļoti dāsniem klausītāju aplausiem."

Drīz pēc koncerta arī preses izdevumu recenzijās sekoja atzinība, kur tik slavēts gan orķestris, gan solists Leonīds Kavaks, un teikts, cik skaisti viņš veido melodiskās partijas, kā spēlē flažoletus un cik uzmanīgi klausās, kad viņam pašam nav jāspēlē solo. Koncerta skatītāju vidū bija arī angļu raga spēlētāja Amanda Tauriņa. 

"Es diezgan bieži cenšos iet uz koncertiem arī tad, kad es tajos nespēlēju, jo man ir ļoti interesanti dzirdēt no malas, salīdzināt. Es zinu, kā mēs spēlējam, kad esam uz skatuves, un ir ļoti forši paklausīties gan savus kolēģus, gan kopskaņu, un šī programma bija ļoti, ļoti skaista! Man žēl, ka es šoreiz nespēlēju, bet esmu ļoti priecīga, ka to dzirdēju. (..) Andris Nelsons mēģina ļoti cītīgi, kārtīgi un, kas man ļoti diriģentos patīk, viņš vienmēr mēģina strādāt nevis tikai ar tehniskām lietām – forte, piano –, bet vienmēr mums rāda un taisa "bildes", piemēram, "iedomājieties, šeit jums bērnībā ir tas...", visu laiku ir kādi stāsti, kas katram varbūt rada savu skatījumu uz šo bildi, bet skaņā tas ir simtreiz svarīgāk un simtreiz spēcīgāk, kad tas nāk ārā krāsās nevis tikai tehniskās lietās. Un viņa fantāzija, šķiet, ir bez robežām."

Ja Amanda Tauriņa bija klausītāju vidū, tad uz skatuves orķestrī spēlēja viens latviešu mūziķis – kontrabasists Matīss Eisaks. Šī ir viņa trešā pilnā sezona "Gewandhaus" orķestra sastāvā.

"Otrā sezona bija koronas sezona, līdz ar to šī manā prātā ir kā otrā, kaut patiesībā tā ir trešā. Pie tā koncertu apjoma, kas mums ir, man ir sajūta, ka tā ir jau vismaz astotā. (smejas)

Es spēlēju gan operu, gan simfoniskos koncertus, tiesa, Tomasa baznīcā gan nespēlēju, jo tur ir mazie sastāvi un pārsvarā spēlē tikai koncertmeistari. (..) Repertuāra dažādība mums ir, varētu teikt, pārpietiekama – pirmkārt, vajadzīgs ļoti daudz mentālo resursu, ir jāiemācās sevi... nu, jā, nededzināt. Ja tu visu nedēļu spēlē simfonisko mūziku un tādā "normālā" situācijā tev būtu nedēļas beigas brīvas, tad es pārsvarā eju uz operu spēlēt dažādas izrādes, tas notiek bez mēģinājumiem un tā tālāk. Pagājušonedēļ spēlēju klasiski "Toskā", pirms pāris nedēļām bija pavisam moderna opera ar nosaukumu "Scots of Mary Queen", tāpat ir daudz Vāgnera, kas ir mentāli visgrūtāk apjoma un ilguma dēļ. Principā, jebkādā operā, kāda tajā nedēļā ir repertuārā, mēs lecam iekšā un spēlējam."

Matīss Eisaks atzīst, ka tādējādi koncerti ar Andri Nelsonu ir mazliet kā svētki.

"Jā, kaut arī viņš ir galvenais diriģents, viņš te ir diezgan bieži, Orķestros, kuros esmu spēlējis, ir bijis tāds galvenais diriģents, kurš parādās ļoti reti – pat tikai divas reizes sezonā. Bet mums šajā sezonā šī ir jau kāda piektā reize. Nākamnedēļ ar Andri braucam tūrē, un man tie vienmēr ir svētki – man ļoti patīk ar viņu spēlēt! Nav tādas sajūtas, ka viņa šeit būtu par maz. Viss ir tādā labā balansā."

No spēles viedokļa Matīss Eisaks "Gewandhaus" orķestri raksturo kā ļoti dažādu.

"Man šķiet, ka "Gewandhaus" brenda skaņa ir tādas klusinātas dinamikas (ko varēja novērot arī Čaikovska skaņdarbu izpildījumā), tā ir ļoti liela prasme. Kā jebkurš lielais A klases kolektīvs, tas ir superinternacionāls. Vienu īpašību man grūti nosaukt, ka tāda mums būtu, bet citiem nebūtu. Mēs kopumā esam 190 cilvēku, un katrā koncertā sastāvs, kas tajā brīdī spēlē, jau ir citādāks."

22. februārī notikušā Leipcigas koncerta publikā bija arī bija arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasists Oskars Bokanovs.

"Ir patīkami redzēt, ka skaņai ir mājas – ka mūzika tiek atskaņota vietā, kur to ir paredzēts atskaņot. Protams, arī orķestra dzīvība un saspēle ļoti uzrunā. Čaikovskis gan nav mans mīļākais komponists, godīgi sakot, bet, protams, esmu profesionālis un viņu spēlēju. Tas ir ļoti diskutabls jautājums kara situācijā, un es piederu pie tiem, kas varbūt uzskata, ka būtu vajadzīgs visa veida preču, toskait arī kultūras, boikots. Bet nenoliedzu, ka ir mūzika, kas ir jāspēlē, kas savulaik tika cietusi no režīma, piemēram, Šostakovičs un līdzīgi. (..) Šovakar skanējušais Čaikovskis ir tik ļoti duāls, mūzika ir tik daudzveidīgi izprotama, piemēram, tas triumfs, nu, kas tas ir par triumfu?! Varbūt sarkasms? Tas ir ļoti tādā dziļā fāzē."

Kontrabasists Oskars Bokanovs arī atzīst, ka, klausoties no skatītāju rindām, viņš vienmēr īpašu uzmanību pievērš savam instrumentam – kontrabasam.

"Es pats šos gabalus vairākas reizes esmu spēlējis. Jau jūtu – nāk kāda vieta, dzirdu, kas tūlīt būs, un pirksti jau skrien kabatās (smejas).

(..) Andris Nelsons ir brīnišķīgs diriģents un brīnišķīgs mūziķis! Koncerts mani ļoti uzrunāja, un tas viss bija ļoti patiess, ļoti patika!"

Par koncertu lasāma apjomīga recenzija arī "Leipziger Volkszeitung", kur tika analizēta Čaikovska darbu interpretācija. Recenzijas nosaukums zīmīgs – "Dvēseles drāmas uzplaukums". Vai tā patiešām bija?

To Gunda Vaivode jautāja arī pašam Andrim Nelsonam.

GUNDA VAIVODE: Šobrīd arī Latvijā skan Šostakoviča mūzika, tā skan daudzviet pasaulē, un ir, protams, diskusija par to, vai tai ir jāskan un kā tai jāskan. Ņemot vērā laiku, kāds ir šobrīd, mēs šajā mūzikā katrs atrodam kaut ko atšķirīgu un citu. Tajā pašā laikā tur ietvertas lielās, klasiskās vērtības. Kad tu domā par Čaikovski un Šostakoviču, kā mainās tava izjūta, jo tev jau arī ir kaut kas jāvēsta orķestra mūziķiem?

ANDRIS NELSONS: Es vienmēr esmu uzskatījis, ka Šostakovičs ir ģeniāls komponists – neatkarīgi no tā, no kuras valsts viņš nāk vai kādā politiskajā sistēmā ir mācījies vai strādājis, vai ko pieredzējis. Viņa mūzika ir ģeniāla, un varbūt nevajadzētu tik daudz politizēt jebkuru komponista mākslas darbu. Bet ir pienācis šis trakais, trakais laiks, ko mēs tagad piedzīvojam. Karš Ukrainā un citi nemieri daudzviet apkārt.

Atskaņojot, piemēram, Šostakoviča mūziku, man ir grūti iedomāties, kā tu spēj uzrakstīt kompozīciju, mēģinot būt pilnīgi neitrāls vai mēģinot distancēties, vai neņemot par pilnu to, kas notiek tev apkārt!

Apkārt cilvēki tiek likti cietumos vai izsūtīti un mirst, tiek nogalināti. Tas varbūt ir naivi teikts, bet es domāju, ka tas, ko mēs pieredzam dzīvē, un tas, ko līdz ar to pieredz jebkurš cilvēks šajā laikā (arī, protams, komponisti), tad, tagad skatoties uz Šostakoviča simfonijām vai operām... Tu saproti varbūt dziļāk vai skaties uz šiem skaņdarbiem no cita skatu punkta. Un saproti – ja visa tā pieredze, ko mēs gūstam, vai tā ir depresija vai vilšanās, vai zaudējot tuvus cilvēkus, vai vispār globālas katastrofas, tas viss ir arī mūzikā.

GUNDA VAIVODE: Un īstenībā mēs redzam, cik ļoti vēsture atkārtojas. 

ANDRIS NELSONS: Kādreiz varbūt likās mazliet nodeldēts teiciens, ka vēsture atkārtojas, bet tagad, kad tu tiešām redzi paralēles, kad tu jūti paralēles – ne tikai lasot grāmatas, kā ir bijis un kā ir tagad –, bet pieredzot to, tu saproti, ka tas viss ir saistīts kopā ar cilvēka dzīvi un misiju šajā pasaulē. Es domāju, ka tas nekādā gadījumā nemazina, piemēram, Šostakoviča ģenialitāti, tieši otrādi – vēl vairāk to pastiprina. Kā tajos laikos viņš pēc "Lēdijas Makbetas" tika apvainots formālismā, ka viņš nekur neder! Un viņš mēģināja atrast stilu un veidu, kā apmānīt vai apiet cenzūras saprašanu par mūzikas zemtekstu un tā tālāk. Ar galvu es saprotu – jā, tā tas ir, bet iekšēji bija grūtāk saprast, cik tieši tas emocionāli ietekmē. Mēs nesen atskaņojām Šostakoviča operu "Lēdija Makbeta" – tas arī bija pēdējais darbs, ko mēs ar Bostonas simfonisko orķestri ierakstījām kā pilnu ciklu, ar simfonijām, koncertiem, bija brīnišķīgi solisti un Kristīne [Opolais] dzied galveno lomu – Lēdiju Makbetu. Man ir liels, liels prieks ar viņu kopā muzicēt, un arī liels prieks dzirdēt, cik dziļi emocionāli viņa šo lomu izjuta! Liels prieks arī par viņas ļoti spēcīgi izstrādāto vokālo līniju, kas šai lomai ir ļoti sarežģīta.

Es nevaru iedomāties, kā komponists, kuram tiek pateikts, ka viņš nevar vairs rakstīt mūziku tādā veidā, kā viņš to jūt, ka vienīgais veids viņam ir mainīt kaut ko sevī, lai spētu sazināties ar šīm mūzikas zīmēm, ar klausītāju...

Mūsdienās mēs redzam, ka cilvēkiem ir jāizvēlas ceļš, atbalstot kādu konkrētu politisko ideju. Ja tu to atbalsti, tu rēķinies arī ar reakciju. Tava un tavas ģimenes, un tavu tuvo cilvēku dzīve līdz ar šo lēmumu var arī pilnīgi mainīties. Nesen likās, diez vai šāda situācija varētu atkārtoties, bet tagad mēs redzam, ka tas diemžēl atkal ir tā, kā tas bijis diezgan nesen.

GUNDA VAIVODE: Jā, varbūt tieši tāpēc tieši šobrīd ir jāspēlē Šostakoviča mūzika, jo tā ir ļoti aktuāla un caur to varam paspilgtināt problēmas un situācijas, kas bija tolaik. Bet jūs esat izveidojuši arī jaunu Šostakoviča mūzikas festivālu, kas notiks nākamā gada pavasarī – no 15. maija līdz 1. jūnijam Leipcigā. Tajā viesosies arī Bostonas orķestris. Tad gan tev būs pamatīga slodze! Ko jūs šajā festivālā spēlēsiet?

ANDRIS NELSONS: Man liels prieks, ka būs iespēja Leipcigā nākošajā sezonā piedzīvot šo Šostakoviča festivālu, kur būs visas simfonijas, visi koncerti. Operlēdija "Lēdija Makbeta" opernamā...

GUNDA VAIVODE: Tad tā būs tava debija operas namā?

ANDRIS NELSONS: Jā, jo šeit orķestris "Gewandhaus" un Opera ir divas dažādas institūcijas, bet orķestris ir tas pats. Tā ka mēs festivālā ar Operu sadarbosimies, lai varētu atskaņot arī "Lēdiju Makbetu". Būs arī filmu mūzika, kamermūzika, tas būs pilna spektra festivāls. Mēs veidojam to sadarbībā ar Bostonas simfonisko orķestri, jo, no vienas puses, visas simfonijas, visus koncertus un daļu no filmu mūzikas un "Lēdiju Makbetu" mēs ierakstījām "Deutsche Grammophon" desmit gadu posmā, līdz ar to šī ir laba iespēja vēlreiz tikties šo mūziku, un tagad jau, daudziem gadiem paejot, konteksts ir mainījies. Mēs esam sadalījuši Šostakoviča simfoniskos darbus – vienu daļu mēs atskaņojam ar Bostonas Simfonisko orķestri, otru daļu ar "Gewandhaus" orķestri, un ir arī daļa, kas tiks atskaņota abiem orķestriem kopā – Septītā simfonija. Būs arī koncerti ar jauniešu orķestriem, kas sastāv no Tangelvudas festivāla un Mendelsona akadēmijas studentiem. Mēs esam pieaicinājuši manu bijušo asistentu no Bostonas – brīnišķīgu diriģenti Annu Rakitinu, kas diriģēs divas programmas jauniešu programmas.

GUNDA VAIVODE: Katrīnas Izmailovas lomā būs Kristīne Opolais, būs arī Baiba Skride ar Vijolkoncertu... Bet mēs zinām arī, ka pirms festivāla Jūs būsiet ar Bostonas orķestri ciemos Rīgā.

ANDRIS NELSONS: Jā, tas ir tāds sens sapnis gan man, gan arī orķestrim. Ir pagājuši desmit gadu, kopš esmu muzikālais direktors Bostonā, un viņi vienmēr ir jautājuši, vai mēs nebrauksim uz Rīgu. Ir pāris mūziķu, kas emigrējuši no Padomju Savienības, un viņi kā jauni mūziķi savulaik Jūrmalā spēlējuši vienā no tā laika padomju orķestriem, viņi atceras Jūrmalu un Rīgu un grib tās atkal redzēt.

GUNDA VAIVODE: Tie būs divi vakari Latvijas Nacionālajā operā ar Šostakoviča mūziku.

ANDRIS NELSONS: Šostakovičs būs daļa no Bostonas orķestra tūres, kuras laikā būsim arī Rīgā. Un man prieks, ka visur, kur es eju – vai nu publikā vai orķestrī – vienmēr kaut kur satieku arī latviešus!

*

Un kā apliecinājums Andra Nelsona teiktajam satikos ar cilvēku, kas izstudējis Latvijas Kultūras akadēmijā, bet jau 13 gadus dzīvo un strādā Vācijā. Sabīne Ozoliņa šobrīd ir "Gewandhaus" orķestra mārketinga vadītāja.

"Man prieks, ka "Gewandhaus" orķestrī ir tik daudz latviešu, un no pagājušā gada maija es vadu orķestra mārketingu un biļešu tirdzniecību. Es esmu atbildīga par digitalizācijas procesiem - gan biļešu tirdzniecībā, gan mārketingā, tas ir ļoti interesanti – strādāt kopā ar Andri Nelsonu un orķestri, kas ir pasaulslavens. (..) Mums ir daudz projektu, ko mēs nākamajos gados gribam īstenot – jauna interneta lapa, digitalizācijas procesi dažādās vietnēs – gan Facebook, gan Google, lai transportētu orķestra tēlu, un iegūt arī jaunas mērķauditorijas, jo, tas nav nekāds noslēpums, ka

Vācijā, atšķirībā no Latvijas, uz klasiskās mūzikas koncertiem nāk vecāka gadagājuma cilvēki. Tas ir liels izaicinājums uzrunāt jaunākas paaudzes, kas nav tik ļoti saistītas ar klasisko mūziku, atrast iespēju viņus uzaicināt uz koncertiem ar tādu programmu, ko viņi saprot.

Galvenais izaicinājums ir mērķauditoriju piesaistīt tā, lai viņi būtu ieinteresēti arī orķestra koncertos un simfoniskajā mūzikā. (..) Šobrīd aktuāls ir Instagram, cenšamies aktivizēt arī e-mailu mārketingu, cenšamies uzzināt, vai kādu interesē konkrēts mūziķis, kas šodien, piemēram, ir Leonīds Kavaks, vai tas ir diriģents, uz to mēs mārketingā strādājam daudz vairāk nekā iepriekš."