26. novembrī pulksten 19 Rīgas Domā uz koncertu "Svētā Siluāna lūgšanas" aicina Latvijas Radio koris, kamerorķestris Sinfonietta Rīga un diriģents SIGVARDS KĻAVA.

Svētais Siluāns, kurš nereti tiek dēvēts arī par Sirdsskaidro Atonas Siluānu, ir viena no Pareizticīgo Baznīcas izcilākajām un spilgtākajām aizvadītā gadsimta personībām. Mūka pašaizliedzīgā un kalpošanā pavadītā dzīve un viņa atstātie viedie rakstu darbi turpina rezonēt ticīgo sirdīs un aizvien iedvesmo māksliniekus visā pasaulē.

Latvijas Radio kora un tā mākslinieciskā vadītāja Sigvarda Kļavas kopīgi ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga veidotā koncertprogramma "Svētā Siluāna lūgšanas" sakrīt ar kristīgajai pasaulei tik nozīmīgo Lielo Piektdienu un runā par visai cilvēcei būtiskām un mūžīgām tēmām caur Sirdsskaidrā vārdiem. Visas šajā programmā apkopotās kompozīcijas tapušas, atsaucoties uz Svētā Siluāna patiesajām lūgsnām, ēterisko dzeju vai apgarotajiem sprediķiem...

Līdz ar diviem pasaulslaveniem igauņu meistara Arvo Perta opusiem, "Ādama žēlabas" un "Siluāna dziesma", Rīgas Domā skanēs arīdzan pirms gada pirmatskaņojumu piedzīvojusī Ērika Ešenvalda partitūra “Es rakstu”, kā arī divu ticības brāļu, Georga Pelēča un Andreja Selicka, jaundarbi.

Inta Zēgnere: Man joprojām vēl spilgtā atmiņā koncerts "Mātes Terēzes lūgšanas" ar latviešu autoru veltījumiem, pēc kuru izskanēšanas toreiz absolūti pārpildītajā Rīgas Domā vēl labu brīdi valdīja kopā piedzīvots piepildīts klusums. Tas tiešām bija kaut kas neaizmirstams, bet kas mūs sagaida 26. novembrī?

Sigvards Kļava: Jau toreiz, kad notika šis brīnišķīgais Mātes Terēzes lūgšanu koncerts, man bija sajūta, ka Svētais Siluāns ir pelnījis, lai viņam pievērstu lielāku uzmanību, jo es tiešām sajutu, ka

Mātes Terēzes dzīves varoņdarbs – garīgās kalpošanas ceļš – ir turpinājums Svētā Siluāna uzsāktajam ceļam. Jo šķiet, ka šīs divas personas veido mums tik svarīgo tiltu un svarīgo vertikāli – ka, lūk, mēs atsakāmies no visa, lai lūgtos nevis par kaut ko sev, bet par visu cilvēci.

Māte Terēze lūdzās par visu pasauli, tāpat kā Svētais Siluāns gadsimtu iepriekš. Viņš aizgāja dzīvot pilnīgā askēzē, atteicās no visa, lai lūgtos par mums visiem, lūgtos par cilvēci, par pasauli. Viegli jau tādiem skaistiem vārdiem tagad teikt – ka noliecam galvas šī garīgā varoņdarba priekšā, bet tad, kad redzi, kāda ir šī dzīves vai garīgā telpa, kādu šis svētais ir izvēlējies, ar savām acīm... Man bija tā laime redzēt Atonas klostera valstību. Tad tu saproti, ka tas tiešām ir spēks, kas nav normāli saprotams. Es speciāli gribētu lietot šo žargonu – "normāli". Viņš bija cilvēks, kurš nebija augsti izglītots – viņam bija diezgan ierobežotas lasīt un rakstīt prasmes – bet tas viss kaut kādā veidā kompensējās ar ārkārtīgu lielās vertikāles sapratni: viņš darbojās kā magnēts, pie kura mēģināja piekļūt pilnīgi katrs salā nonākušais svētceļnieks vai mūks. Tāpēc jāsaka liels paldies viņu mācekļiem un klātesošajiem cilvēkiem, kas pierakstīja un kaut ļoti nedaudz fiksēja viņa domas, lūgšanas un viņa dzīvesstāstu.

Vai tev izdevās būt arī pašā viņa cellē vai tieši tajā klosterī, kur viņš dzīvoja un veica šo lūgšanu varoņdarbu? Par Svēto Siluānu tiek sacīts, ka viņš ļoti maz gulēja vai negulēja vispār. Kā jau tu sacīji, viņš nebija mācīts, jo kā jauns zemnieks aizbrauca uz Atonas klosteri. Bet tos gara darbus, ar kuriem tagad tiek sacerēta mūzika, literatūras kritiķi salīdzina ar Dostojevska mantojumu. Tātad tā nebija viņa prāta mācība, kas mums tiek dota caur šiem viņa radītajiem darbiem – tā ir gara mācība, caur kuru saņemam šo mantojumu.

Ir cilvēki, kas Svēto Siluānu uzskata par izcilāko mūku no izcilākajiem, kāds vispār kādreiz ir dzīvojis. Tāds mūka etalons – moderni runājot. Es biju šajā klosterī, bet patiesībā jau klosteris ir tikai tāda celtne. (..) Svarīgāk ir sajust telpu, kurā tika radīta šī milzīgā lūgšanu jauda.

Jo tas jau visiem ir zināms, ka lūgšanu jauda ir neizmērojama – tā ir milzīga.

Un, runājot par koncertu, jā – es jūtu, ka, aicinot komponistus radīt ar Svētā Siluāna tekstiem, ir kāda milzīga bijība, bet no otras puses – arī  nepieciešamība, un es

skatos, cik dažkārt ārkārtīgi šie teksti iespaido mūzikas valodu, kas katram autoram jau ir izkopta. Bet šis teksts kaut kā liek ar sevi rēķināties.

Manuprāt, jebkurš cilvēks, kuram vēlos parādīt šo tekstu un lūgšanas spēku, atradīs sev kādu ļoti būtisku un sevišķi pašlaik nozīmīgu sajūtu. Jo kad nu vēl aizlūgt par visu pasauli, ja ne pašlaik?

Vai tu piekristu, ka Latvijā ar Svēto Siluānu pirmkārt jau iepazīstināja Arvo Perts, atvedot savus darbus, ko jūs arī Rīgas Domā atskaņojāt – tās bija "Ādama žēlabas", "Svētā Siluāna" lūgšana, vēlāk arī albums tika izdots, kas saņēma Grammy balvu. Bet bija arī koncerts, kurā piedalījās pats Arvo Perts. Jo saikne starp Arvo Pertu, Svēto Siluānu un viņa audzēkni Svēto Sofroniju - ir tā saikne, kas nāk no Perta.

Jā, Arvo Perts jau dzīvo savu izvēlēto ceļu, un tad, kad man ir komunikācija ar viņu par muzikālajām lietām, par kādām konstrukcijām vai tehniskajām lietām, tā ir viena saruna. Bet tad,

kad mēs abi sapratām, ka, runājot par Atonā dzīvojošajiem svētajiem, mums ir vieni un tie paši aizbildņi, mums tā draudzība – ja es to tā drīkstētu to apzīmēt – ieguva pilnīgi citu apvārsni. Kad satiekamies, mums ir vēl viena tēma, par ko parunāt.

Kaut arī Arvo Perts Atonā nav bijis, viņam kabatā vienmēr ir grāmatiņa ar Atonas mūku gudrībām...

Vairāk un plašāk - ierakstā.