30. septembrī Mazajā Mežotnes pilī ar programmu “Antique+” viesosies dziedonis Aleksandrs Antoņenko, kurš šosezon atzīmē 25 gadus kopš debijas uz operas skatuves, un pianiste Laila Holberga, piedāvājot programmu ar itālisku un pat sicīliešu vērienu. Koncertā skanēs ārijas, kas apgūtas studiju laikā,  papildinot ar jauniem skaņdarbiem, kuri līdz šim nekad nav dziedāti.

Sarunā - par programmas veidošanu un dziedāšanu neapoliešu dialektā, īpašo Mazās Mežotnes pils atmosfēru, Mauricio lomu F. Čilea operā "Adriāna Lekuvrēra", kas šomēnes pirmoreiz nodziedāta Latvijas Nacionālajā operā, un Aleksandra Dimā tēva pavārgrāmatu.

Mazajā Mežotnes pilī dziedāsiet arī vairākas ārijas, ko esat apguvis studiju gados. Vai tas ir mēģinājums atskatīties uz to, kā 25 gadu laikā esat mainījies?

Ne tikai studiju gados, bet vispār kādreiz. Kad pabeidzu Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžu, divus gadus biju solists Latvijas Nacionālajā operā. Pēc tam iestājos Mūzikas akadēmijā un paspēju palīdzēt pianistiem kā ilustrators pie Intas Villerušas, pie viņas skolniekiem dziedot romances, ārijas. Tā man izveidojās programma, no kuras daļa reti izpildīta, piemēram, Stradella vai citas senas ārijas, kuras var atskaņot ar ērģelēm. Tā kā man bija ļoti ilga sadarbība ar Tālivaldi Deksni, mēs šīs ārijas atskaņojām baznīcās – Dubultos, Rīgas Domā, arī Somijā. Latvijā šīs ārijas tik bieži nav skanējušas. Tā Mežotnes koncertam veidojās programma, kurā ir maz dzirdētas un dziedātas koncertārijas. Daļēji tās apguvu studējot, bet tad pievienojās Paolo Tosti, nekad nedziedāts. Tagad viss kopā ir programma „Antique+”.

Programma būs ar itālisku piesitienu. Protams, kā māksliniekam Jums ir jābūt gana daudzveidīgam un spējīgam atveidot dažnedažādus temperamentus, bet tīri dabiski – cik daudz jūtat sevī itāļu karstasinīgumu un lirismu?

Man grūti pašam novērtēt, cik daudz manī itāliskuma. Atskatoties uz šiem 25 skatuves gadiem, kādi 97% ir bijuši itāļu komponistu repertuārs. Šoreiz programmā Paolo Tosti būs ne tikai itāliski, bet arī franču valodā, kas bija diezgan populāra 19. gadsimtā. Izvēlējos arī Antonu Rubinšteinu, kuram ir arī franču valodā rakstīti cikli. Arī Čaikovskim ir skaņdarbi franču valodā, bet pieeja tam visam, protams, ir itāliska. 

„Antique+” – ko ar to esat gribējis pavēstīt?

Atvērsim programmiņu. Apskatāmies, ka senākais no komponistiem ir Stradella, kurš dzimis 1643. gadā. Pēc tam, kurš pēdējais nomira? Paolo Tosti - 1916. gadā. Kopā sanāk kas antīks + romantisms.

Esat teicis, ka Jūsu daiļradē ir tik maz lirisma – esat varoņtenors, dramatiskais tenors, katru dienu uz skatuves ir drāma. Šajā programmā drāmai līdzās būs arī lirika?

Es neteiktu, ka šajā programmā būs daudz drāmas, bet patiesībā arī dramatiskajam tenoram ir cita veida lirisms. Ja paņemsim vienu no manām visbiežāk izpildītajām lomām – Otello – ja pašās beigās viņš ar lirismu neatrod katarsi pats sev, tad viņš paliek par to muļķi, kurš bez iemesla ir nogalinājis Dezdemonu, tāpēc arī tur jābūt lirismam, atpestīšanai. Jā, un šeit man neviens nav jānogalina. Es jau pasmējos – ir Parisa ārija no Gluka operas „Pariss un Helēna”. Viņš dzied spiagge amate, kas burtiskā tulkojumā ir „ak, iemīļotās pludmales”, kas latviski tad būtu „ak, mīļā Jūrmala”(smiekli).