Tarmo Peltokoski: Dmitrijs Šostakovičs man ir cilvēciski dārgs

Piektdien, 19. maijā, Lielajā ģildē savu 97. koncertsezonu noslēgs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā atskaņojot divu 20. gadsimta izcilu simfoniķu darbus. Riharda Štrausa "Četrās pēdējās dziesmās" ar Hermaņa Heses un Jozefa fon Eihendorfa dzeju soliste būs somu soprāns Anu Komsi, bet koncerta 2. daļā izskanēs Dmitrija Šostakoviča Desmitā simfonija.

Ar Tarmo Peltkoski tikās Orests Silabriedis.

Man ļoti patīk šī kombinācija: abi opusi ir vēlīna atbalss uz Otro pasaules karu.“Četras pēdējās dziesmas” 1948. gadā komponējis ļoti jau gados Rihards Štrauss, un tas ir pavisam citāds darbs nekā Dmitrija Šostakoviča Desmitā simfonija, kas savukārt radies kā reakcija uz Staļina nāvi. Tomēr kaut kādā ziņā abi komponisti domājuši par līdzīgām lietām. Štrausam tobrīd ir 84 gadi, un viņš nule redzējis savu zemi nomirstam. Visa Vācijas kultūras ir drupās. Rihards Štrauss tobrīd ir pēdējais dinozaurs uz planētas. Un ar viņu iet bojā visa vācu romantisma kultūra.

Tātad šis būtu cikla skaistuma avots?

Man liekas, ka Štrauss te ir pulka dziļāks nekā citos savos darbos. Viņam visu dzīvi bija ļoti viegli komponēt. Kārtis spēlēt Štrausam bija svarīgāk nekā komponēt. Arī daudzi viņa labākie darbi tomēr ir kaut kādā ziņā drusku virspusēji. Bet ne “Četras pēdējās dziesmas”. Vispirms gan tapa “Metamorfozes”, kas vēl tiešāk reaģē uz kara sekām.

Dziesmu cikls vairāk runā par nāvi: paša komponista nāvi, vācu kultūras nāvi, civilizācijas nāvi. Viņš redzēja, kas notiek Šēnberga galvā, viņš juta, ka tuvojas Darmštates kultūras laiks, un cikls ir Štrausa reakcija uz to.

Ciklu Štrauss sāka ar pēdējo dziesmu, un sākotnēji nebija ieceres atskaņot četras dziesmas kā ciklu, viņš arī neizdomāja nosaukumu “Četras pēdējās dziesmas”. Tās tika atskaņotas tikai pēc Štrausa nāves. 1950. gada pirmatskaņojumā diriģēja Vilhelms Furtvenglers un dziedāja Kirstena Flagstade – gadsimta balss! Šis cikls ir faktiski Štrausa testaments, pēc tā uzrakstīšanas viņš sacerēja vēl tikai vienu dziesmu. Var dzirdēt, ka šīs ir atvadas. Izņemot cikla pirmo dziesmu “Pavasaris”, visas pārējās ir par dzīves beigām. Sevišķi trešā dziesma Beim Schlafengehen. Tā ir mana mīļākā dziesma. Paties!

Tu esi jauns. Ko pats domā par dzīves beigām?

Man ir šis tas prātā. Kad saskaros ar šādu mūziku, viss kas ienāk prātā. Ceturtās dziesmas beigās Štrauss citē savas simfoniskās poēmas “Nāve un apskaidrība” akordu secību, un šī poēma rakstīta 60 gadus agrāk. Štrausam tobrīd bija 24 gadi. Man patlaban ir 23. Dziesmas teksta pēdējā rinda skan – “vai šī jau būtu nāve?” Un seko poēmas citāts. Un ir ziņas, ka savai vedeklai Štrauss teicis: “Zini, ir tik jocīgi, ka nāve, izrādās, ir tieši tāda, kādu es to rādīju poēmā “Nāve un apskaidrība”. Tātad viņš tomēr bija gudrinieks.

Un ne tik virspusējs, vismaz šajā poēmā.

Noteikti nē. Šī nav kā “Dons Žuans” vai “Tils Pūcesspieģelis”.

Štrausam ir arī dziļākā daļa, tik tā jāuziet. Un “Četras pēdējās dziesmas” noteikti ir mūzika, kas rosina visdziļākās pārdomas.

Pieņemu, ka tu būtu gribējis iestudēt šo ciklu ar Kirstenu Flagstadi, bet tas nav iespējams. Un uzaicināji Anu Komsi.

Viņa ir koloratūrsoprāns. Un specializējusies laikmetīgajā repertuārā. Štrausa mūzika viņai ir neticami vienkārša. Pazīstu viņu jau sen, biju pavisam mazs, kad dzirdēju viņu pirmoreiz. Un viņa ir mana skolotāja Sakari Oramo sieva. Pirms trīsarpus gadiem dzirdēju akurāt viņus abus atskaņojam šo Štrausa ciklu, tas bija pirms pandēmijas.

Vai tavs lasījums būs pilnīgi atšķirīgs?

Tad jau redzēs. Domāju, kaut ko būšu iemācījies no viņiem.

Un nu par Šostakoviča Desmito simoniju: ko atradi tajā?

Daudz ko. Šī ir pirmā reize, kad diriģēju šo simfoniju, un es par to sapņoju jau daudzus gadus.

Daudzkārt gadījies diriģēt viņa Piekto, tas ir simfoniskais hits, ļoti efektīga mūzika, bet Desmitajā simfonijā Šostakovičs ir daudz vairāk viņš pats.

Opuss tapis pēc Staļina nāves. Nezinu, kādas ir tavas domas par Volkova Testimony?

Esmu viegli skeptisks.

Labi, tā ir cita tēma. Bet, kā mēs zinām no tā, ko viņš teicis vai varēja būt teicis, Desmitā simfonija vēsta par Staļina laikiem un apspiestību. Simfonijas otrajā daļā zīmēts Staļina baisais vaigs. Ceturtās daļas beigās ir Staļina gals. Trešajā daļā Šostakovičs pirmoreiz lieto savu monogrammu DSCH. Un beigās viņš liek savai monogrammai satriekt pīšļos Staļina motīvu. Daudzi sauc šo par Šostakoviča izcilāko simfoniju. Man nav nekas pret to. Šis ir nozīmīgs un dziļš darbs. Lielākā daļa no tās ir lēnos tempos. Trešajā daļā ir reminiscence par Mālera Septīto simfoniju – naktsmūzika. Arī daudz atbalsu no “Dziesmas par zemi”, toskait mežraga sauciens no ievada. “Dziesma par zemi” bija Šostakovičam mīļš gabals. Viņš reiz teicis – ja zinātu, ka atlikusi pusstunda, ko dzīvot, viņš vēlētos noklausīties Abschied. Un vēl viņš simfonijas komponēšanas laikā bija iemīlējies savā studentē Elmīrā, un te ir viņas motīvs. Arī kombinācijā ar savu monogrammu. Simfonija ir pārpilna ar kodiem, un ir svarīgi tos uziet.

Kādā intervijā teici, ka patlaban ir svarīgi spēlēt Šostakoviča mūziku.

Simfonijas beigas ir gandrīz vai pat bezkaunīgi triumfējošas. Tas ir Šostakovičam neraksturīgi. Timpāni uz riņķi spēlē monogrammu DSCH. Varbūt tā ir viena no retajām reizēm, kad Šostakovičs tiešām jutās īsteni laimīgs, bet ne jau ilgi tas vilkās. Un vai mēs visi gan nejūtam dziļu līdzjūtību pret šo vīru, kas dzīves laikā bija tā spīdzināts?

Es no sirds domāju, ka šajos laikos spēlēt Šostakoviča mūziku ir labākais, ko mēs varam darīt. Nesaprotu, kā var būt citas domas.

Vai tev nav radusies sajūta, ka pazīsti Šostakoviču bezmaz personīgi?

Jūtos viņam garīgi tuvu. Labi zinu viņa simfonijas un koncertus. Esmu daudz par viņu lasījis. Dievinu Volkova grāmatu. Man neliekas tik svarīgi, vai viss tur ir autentisks. Tas nenozīmē, ka viss tur ir viltots. Varbūt katrs vārds nav tieši no Šostakoviča, bet varēja būt. Šostakoviča dēls Maksims vienureiz teica, ka viss ir noticams, citureiz – ka nepavisam nē, mēs nevaram paļauties uz viņa liecību, un mēs nekad nezināsim, kāda ir patiesība. Bet grāmata ir fantastiska. Un somiski sanāk cinisma dubultlīmenis: pirmais ir no paša Šostakoviča, un otrais ir no tulkotāja Sepo Heikinheimo – viņš bija slavens mūzikas apskatnieks, kurš pazina daudzus Šostakoviča draugus. Jā, man tiešām ir sajūta, ka es pazīstu Šostakoviču personiski. Nekādu šaubu, ka viņa Desmitā simfonija ir pati nozīmīgākā simfonija, kas uzrakstīta 20. gadsimta otrajā pusē. Tai nav konkurentu. Varbūt vienīgi Lutoslavska Trešā, bet tas ir cits stāsts. Un Šostakovičs man ir cilvēciski dārgs.

Atskatoties uz aizvadīto sezonu, – vai vari justies apmierināts ar sevi un LNSO?

Šī ir mana pirmā sezona, kad esmu bijis jelkāda orķestra galvenais diriģents, un tas tā būs vienmēr, un es to nekad neaizmirsīšu. Mums bija tikai četras kopīgas programmas.

Nav jau nemaz tik maz.

Un tomēr — bija šis tas labs. Īstenoju savu senu sapni nodiriģēt Vona-Viljamsa “Jūras simfoniju”. Nebija viegli, bet tas palicis atmiņā kā liels mirklis.

Un neaizmirstama Pētera Vaska Musica serena. Nesaprotu, kāpēc tieši somu diriģentiem tik labi sanāk Vaska mūzika.

Bija tik jauki, ka tas notika paša komponista klātbūtnē. Vēl bija Štrauss un Šnitke, un tagad būs Štrauss un Šostakovičs. Domāju, ka Šostakoviču diriģēšu katru sezonu.

Un kādas domas, veroties uz karjeru Tulūzā?

Tuluzā ir nothing to lose. (smiekli) Arī Tulūzā Šostakoviča mūzikai liela loma. Tugans Sohijevs vadīja Kapitolija orķestri 18 gadus un diriģēja gandrīz vai tikai Šostakoviču. Labi, es pārspīlēju.

Katrā ziņā manā uzmanības lokā tagad būs arī franču mūzika, un es visur stiepšu sev līdzi Vāgneru.

Un tavi sapņi par operu?

Vienmēr esmu bijis neprātīgi iemīlējies operā, un šovasar man būs iespēja Cēsīs diriģēt Vāgnera “Zīgfrīdu”. Nevaru vien sagaidīt, un ceru, ka šāda iespēja būs ik vasaru.