No 7.līdz 12.augustam Ikšķilē norisināsies 4. Starptautiskais Operetes festivāls, piedāvājot programmu ar dažādiem muzikālā teātra žanriem dažādām muzikālajām gaumēm un pieredzēm. Šogad īpašie viesi būs Kijivas Nacionālā Akadēmiskā operetes teātra (Ukraina) vadošie solisti, kuri kopā ar Latvijas dziedoņiem piedalīsies Galā koncertā. Savukārt «Valšu vakarā» Johanna Štrausa valšus un polkas atskaņos Operetes teātra simfoniskais orķestris Atvara Lakstīgalas vadībā.

Festivālu 7.augustā Ikšķiles ev. Lut. baznīcā atklās Latvijas jauno talantu - Rūtas Martinovas (soprāns), Patrīcijas Kozlovskas (soprāns), Dāvida Loka (tenors), Marisa Lakstīgalas (balss), Henrija Kozlovska (klarnete) - koncerts, bet 10. augustā Ikšķiles Tautas namā norisināsies pasākums «Muzikāla saruna pie kafijas tases», kurā piedalīsies Kijivas akadēmiskā Valsts operetes teātra soliste Mariana Bodnar (soprāns), viņas kolēģi un Agija Ozoliņa-Kozlovska.

11. augustā Ikšķiles centra laukumā bērni un viņu vecāki tiek aicināti uz «Supervaroņu 360° 3D ceļojums bērniem» - aizraujoši izzinošu 360° 3D virtuālās realitātes ceļojumu ar aktivitātēm, radošajām darbnīcām un citiem pārsteigumiem.

Diriģentu Atvaru Lakstīgalu un Operetes teātra valdes priekšsēdētāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku izvaicā Liene Jakovļeva.

Vasara ir festivālu laiks, un daži festivāli jau var svinēt diezgan kārtīgu un pamatīgu vēsturi. Jums ceturtais stāv priekšā - nav gluži pats sākums, bet tomēr - vai jau jūtaties iegājuši Latvijas un arī starptautiskajā apritē un savu vietu apzināties?
 

AOK: Gribētos teikt, ka jā. Tāds ir lielais mērķis – Ikšķiles un, nu jau jāsaka, lielā Ogres novada starptautiskā publicitāte ar šo festivālu. Četru festivālu laikā pie mums ir viesojušies mākslinieki no 13 valstīm.

Un šis gads būs īpaši zīmīgs ar to, ka tam pāri muzikālā ziņā plīvos Ukrainas karogs.

AOK: Situācija ir tāda, kāda tā ir – mēs no tās nevaram aizbēgt, ir jāapzinās realitāte. Šobrīd viss ir citādi nekā agrāk.

Ukrainas karogs plīvos arī tamdēļ, ka mums ir jauns partneris – Kijivas Nacionālais akadēmiskais operetes teātris, kurš pēc savas būtības, satura un repertuāra ir stipri līdzīgs tam, kādu mēs ar kolēģiem attīstības virzienā redzam mūsu teātri – tur ir gan operete, gan opera, gan mūzikli, gan ļoti, ļoti daudz kas.


Atvar, tavā ziņā ir lielais galā koncerts 12. augustā. Kas šoreiz būs citādāk, atšķirīgāk, īpašāk?

AL: No jaunākajiem darbiem, ko atskaņosim, varētu pieminēt Lehāra „Džuditu” – mēs visi zinām vienu Džuditas dziesmu, bet tā ir vesela, ļoti skaista operete, kura Latvijā nekad nav iestudēta, un nu klausītājiem būs iespēja to iepazīt. Koncertā būs gan superpopulāri operešu hiti, gan arī mazāk zināmi, kuri, es domāju, ar laiku iekaros klausītāju simpātijas un tiks atskaņoti vēl un vēl.

Līdzās jau neiztrūkstošiem solistiem klāt nāks arī jaunie. Pārskatot visu festivāla programmu, šķiet, ka „jaunais”, „jaunība” un „nākotne” arī ir daži no atslēgas vārdiem.

AOK: Šis festivāls no iepriekšējiem trim nedaudz atšķiras ar to, ka šajā vairāk tiek dots vārds jaunajiem.

Mēs skatāmies uz priekšu, skatāmies uz attīstību, ceram uz nākotni – protams, ka nākotni iznesīs jaunā paaudze, kas šodien mācās.

Tāds būs 7. augusta ieskaņas koncerts Ikšķiles ev. Lut. baznīcā, kur uzstāsies jaunie, vecākajai dziedātājai ir 20 gadu. Tie būs studenti – viņos ir nākotne.

Atvar, kā mūzika, operete un vispār kultūra dzīvo Ikšķilē? Ikšķile, Ogre – turpat kaimiņos vien esat. Tas ir tavs lauks, un tie ir tevis jau iepazītie skatītāji, klausītāji, kuri ir savā ziņā jau izaudzināti.

AL: Jā, noteikti. Es teiktu, ka mūzika, operete un viss, kas ap to apkārt, Ogrē un Ikšķilē tiešām jūtas ļoti labi. Te ir viena no skaistākajām estrādēm, tā arī šobrīd Ogres novadā ir viena no ietilpīgākajām kultūrtelpām. Nākotnē ir ļoti lieli plāni – diemžēl šovasar nepaspējām, bet arī Ikšķilē pašvaldība ir iecerējusi izveidot jumtu klausītājiem, kas, manuprāt, padarīs šo vietu vēl pievilcīgāku, un nākotnē varēs veidot vēl vērienīgākus pasākumus. Ceram kādreiz arī veidot pilnu izrādes iestudējumu, kas būtu ārā. Tas, manuprāt, varētu būt ļoti skaisti.

Pieminēšanas vērts noteikti ir arī valšu vakars.

AL: Godīgi sakot, kad vēl pirms pandēmijas bija trešais festivāls, es biju nedaudz skeptisks pret valšu vakaru. Man likās – kā tas būs, mēs tagad stundu spēlēsim valšus, vai tiešām tur kāds dejos? Man par pārsteigumu, kad mēs sākām atskaņot Štrausa valsi "Pie skaistās, zilās Donavas", deju placis bija pilns.

Cilvēki labprāt izbauda šo Vīnes balles atmosfēru. Tas ir iedvesmojoši gan man, gan mūziķiem, kam pēc nebūt ne vieglā galā koncerta vēl stundu jāspēlē valšus.

Kā apgāzt skeptiskos apgalvojumus un mazliet augstprātīgo skatījumu uz to, ka „operete jau nav nekas nopietns, tā profesionālajā mūzikā neiekļaujas”? Neslēpsim, nenoliegsim, tā mēdz teikt.

AL: Kādai daļai tā šķiet, jā, bet es domāju, ka jebkuram profesionālim, saskaroties vai iedziļinoties operetes žanrā, domas uzreiz mainītos. Tas savā būtībā ir ļoti nopietns un ļoti vajadzīgs žanrs, un es domāju, ka skepsei tur nav vietas. Manuprāt, tas ir kauns mūsu kultūras dzīvei, ka mums nav patstāvīga muzikālā operetes teātra. Es uzskatu, ka ir jābūt telpai, kurā klausītāji regulāri var nākt klausīties operetes, mūziklus un dažādas muzikālas izrādes, jo tas žanriski ir tikpat svarīgi kā klausīties simfonisko mūziku, opermūziku vai apmeklēt dramatiskā teātra izrādi.

Tā arī esam nonākuši pie allaž neiztrūkstošā jautājuma – festivāls vasarā, brīvā dabā, tas ir skaisti un bez jumta var arī iztikt, bet patiesībā tāda īsta jumta virs galvas jums nemaz nav. Kāda šobrīd ir situācija, kas ir mainījies?

AL: Es esmu patriotisks ogrēnietis un visu savu apzināto mūžu esmu dzīvojis Ogrē, lai gan esmu mācījies un strādājis arī daudzviet citur gan Latvijā, gan pasaulē. Šobrīd mēs raugāmies ļoti pozitīvi – domāju, ka jebkurš, kurš pēdējo gadu laikā ir apmeklējis Ogres novadu, redz, cik tas strauji attīstās. Ir piešķirts finansējums arī metu konkursam, kāds tad izskatīsies Ogres muzikālais teātris, līdz ar to attīstība notiek. Protams, politiskā situācija un karš pasaulē mazliet attīstību bremzē, bet es ļoti optimistiski skatos uz to, ka Ogre varētu būt īstā vieta, kur operetes teātris varētu rast savu mājvietu. Tad arī Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas absolventiem nebūtu jābrauc uz ārzemēm, lai dziedātu mūziklos, bet tas būtu regulāri iespējams arī tepat, Latvijā. Rīgas prioritāte, par ko es stāvēšu un kritīšu, cik vien varēšu, noteikti ir nacionālā koncertzāle, un paralēli šim projektam varētu tapt arī Ogres muzikālais teātris. Man liekas, tas būtu skaisti.