11. maijā Lielajā ģildē pulksten 19 festivāla "Latvijas Jaunās Mūzikas dienas" ietvaros Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" un diriģenta Normunda Šnē sniegumā skanēs tikai un vienīgi pirmatskaņojumi!

Līdzās Asijas Ahmetžanovas opusam "Aprés le chant", kas būs pirmatskaņojums Latvijā, pārējie četri būs pasaules pirmatskaņojumi: dzirdēsim Edgara Mākena "Mūziku lielam ansamblim", Santas Bušs jaundarbu "Lo ferm voler q’el cor m’intra... (lacuna)", Armanda Skuķa "a cis" un Ilonas Breģes Trešo koncertu klavierēm un orķestrim, kurā solists būs Vestards Šimkus.

Ar komponisti Ilonu Breģi un pianistu Vestardu Šimkus jau šobrīd tiekamies "Klasikā"! 

Inta Pīrāga: Ilon, jūs savā mājaslapā esat ierakstījusi, ka visvairāk jūs saista skaņdarba tapšanas brīdis. Tieši sacerēšanas brīdis. Bet kas notiek tālāk, kad partitūra jau atdota izpildītājmāksliniekiem? Un – vai rakstot savu Trešo klavierkoncertu, jau toreiz domājāt par Vestardu?

Ilona Breģe: Nē, par Vestardu es toreiz nedomāju. Jāsaka atklāti. Tas stāsts bija tāds, ka man jau sen gribējās rakstīt Trešo klavierkoncertu, jo bija gana ilgs laiks pagājis [kopš Otrā klavierkoncerta], bet kaut kā pēdējos gados pasūtījumi grozījās ap lielās formas darbiem gan Liepājas Simfoniskajam orķestrim, gan orķestrim "Rīga", un beidzot pagājušā gada vasarā bija izbrīvēts brīvs laiks: sapratu, ka varu ķerties klāt.

Bet bija jau vēl arī tāda lieta: nejauši saskrienoties ar Normundu Šnē un šajās sarunās noprotot, ka tuvāko gadu laikā viņš gatavojas savu aktīvo diriģenta karjeru beigt, man tas likās pilnīgi neiedomājami… Proti, Normunds ir tik daudz diriģējis manus skaņdarbus: Vijolkoncerts, kas saņēma Lielo mūzikas balvu – tur  ir ļoti liels gan Normunda Šnē, gan orķestra "Sinfonietta Rīga" nopelns, faktiski tā balva jādala ar viņiem. Tāpat

Normunds diriģējis mana Otrā klavierkoncerta pirmatskaņojumu un arī kā obojists spēlējis vairākus manus skaņdarbus, un man likās – tas būtu ļoti netaisni, ja es neko neuzrakstītu speciāli Normundam. Un šis Trešais klavierkoncerts tad arī ir veltīts Normundam Šnē. Tātad tas gan jau bija zināms no paša sākuma – ka tas ir mans veltījums Normundam, atceroties arī Otrā klavierkoncerta pirmatskaņojumu. 

Vestards piesaistījās klāt tad, kad klavierkoncerts jau bija uzrakstīts. Sarunās ar Normundu Šnē mēs ļoti vienprātīgi vienojāmies, ka Vestards būtu visideālākais interprets tieši šim skaņdarbam un šai mūzikai, jo koncerts ir ļoti virtuozs un tajā pašā laikā – arī ļoti romantisks, un Vestardam ir ārkārtīgi spilgtas abas šīs īpašības – gan virtuozitāte, gan arī romantiski dvēseliskā stīga. Un tas, ka vispār šis koncerts atskaņots, man liekas pilnīgs brīnums:

zinot, cik ļoti ilgu laiku uz priekšu tiek plānoti "Sinfonietta Rīga" koncertplāni, un to, ka to uzrakstīju tikai pagājušovasar un jau tagad, maijā, ir pirmatskaņojums – tas man liekas pilnīgi kaut kas fantastisks un neticams. Esmu bezgala laimīga, ļoti gaidu šo atskaņojumu!

Tieši nupat mums arī bija tāda "trīs ieinteresēto personu" radoša tikšanās pie klavierēm ar Vestardu un Normundu, un kaut kā... Es ļoti uzticos atskaņotājmāksliniekiem. Jo vairāk man gadu, jo kļūstu vecāka un "prātīgāka", jo vairāk es viņiem uzticos. Jaunībā man likās, ka man viss jāpasaka priekšā tieši tā, kā es gribu, bet tagad saprotu, ka bieži vien atskaņotājmākslinieki paši izvēlas optimālāko variantu un jāiedod tikai impulss – tad viss notiks. Tā kā esmu laimīga. Domāju, ka būs ļoti skaists atskaņojums.

Izskatās, ka arī Vestards ir laimīgs – viņš šajā brīdī tiešām arī smaida! Un man gribētos vēl piebilst, ka Vestards ir ne tikai virtuozs, ļoti romantisks un jūtīgs pianists, bet viņam ir "labs deguns" arī uz jauno mūziku. (..) Bet patiesībā, Vestard, es nobrīnījos, ka ar Ilonu Breģi kā komponisti sadarbojaties pirmoreiz?

Vestards Šimkus: Par Ilonu kā komponisti esmu domājis jau daudzus gadus – kopš laika, kad manā redzeslokā nu jau pirms gandrīz 20 gadiem nonāca Ilonas Klaviersonāte, kas, manuprāt, ir viens no izcilākajiem šī žanra paraugiem latviešu mūzikā pilnīgi noteikti. Un man tik ļoti, ļoti tā patika, ka nez kur sadabūju notis un pāris dienu laikā šo ļoti sarežģīto skaņdarbu iemācījos un gribēju to spēlēt, bet kaut kā nesanāca. Pat šobrīd, ar jums runājot, nesaprotu, kāpēc tas tā ir, ka nevienā koncertprogrammā šo sonāti neesmu ielicis. Tas nozīmē, ka šī kļūda jālabo, un tā tiks labota!

Man ir ārkārtīgi liela cieņa pret ikvienu atskaņotājmākslinieku, kas ir komponists, un par ikvienu komponistu, kas ir atskaņotājmākslinieks. Tā ir tradīcija, kas mūsdienu mūzikas pasaulē diemžēl gandrīz pilnībā zudusi. Ilona ir viens no retajiem paraugiem, kas tomēr turpina šo ļoti svarīgo Rietumu izpildītājmākslas un kompozīcijas tradīcijas,

kas ir ļoti, ļoti svarīgas, lai mūziķis varētu sevi saukt par īsteni pilnvērtīgu mūzikas atskaņotāju un radītāju vienlaicīgi. Jo tās ir divas puses, kas viena otrai ļoti, ļoti palīdz. Es to pats cenšos izkopt savā profesionālajā darbībā un zinu, kā tās viena otrai palīdz.

Tā ka beidzot mums ir izdevusies radošā satikšanās kā pianistam un komponistei, un es tiešām gaidu to visu ar lielu nepacietību, jo Ilonas mūzikā ir ļoti dedzīga enerģija. Es pats no dabas esmu ļoti enerģisks, manī iekšā ir daudz karstu asiņu, un man vajag sajust enerģiju arī mūzikā. Un Ilonas mūzika ir ļoti pilna enerģijas, pat liriska mūzika vienmēr ir pilna ar tādiem enerģiskiem un šķietami nebeidzamiem viļņiem. Un tādus mēs šai klavierkoncertā dzirdēsim ļoti daudz. 

Tas mani jo īpaši saista tieši Ilonas mūzikā – un ko arī šajā klavierkoncertā ļoti uzskatāmi varam dzirdēt – ka mūzika nemitīgi tiecas uz mērķi. Viļņi nemitīgi tiecas uz krastu.

Un to krastu viņi beigās arī sasniedz, lai gan tas varbūt pat ir pārsteidzošs un negaidīts. Visa klavierkoncerta gaitā varbūt neesam gaidījuši tieši tādu krastu, bet šī virzība uz priekšu, virzība pretī kaut kam, kaut kādai jēgai, kaut kādam nobeigumam un katarsei, ir ļoti, ļoti izteikta Ilonas mūzikā, un tā mani ļoti uzrunā.

Sarunas turpinājumā uzzinām, vai, saņemot partitūru, Vestards uzreiz atpazīst, ka autors pats ir labs pianists, bet Ilona Breģe atklāj, kāpēc starp Otro un Trešo klavierkoncertu bijis 25 gadu ilgs pārrāvums... Tāpat runājam par Trešā klavierkoncerta formu un tematismu, neizvairīšanos no melodiskajām līnijām, par iestudēšanas priekšdarbu procesu.