Pasaules pirmatskaņojumu gaidot...

"Šis ir ļoti personisks darbs... Katrs darbs komponistam ir kā lappuse no dienasgrāmatas.

Un, tā kā ‘dienasgrāmata’ iet uz beigām, lappušu palicis maz, darbs līdz ar to arī noslēdzas..." Tik intriģējoši Juris Karlsons raksturo savu Otro simfoniju klavierēm un orķestrim, kas 25. oktobrī pianista Andreja Osokina, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Andra Vecumnieka sniegumā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Eiroradio tiešraidē to dzirdēs arī Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji.

Uz jautājumu, kāpēc par interpretu izvēlējies tieši Andreju Osokinu, Juris Karlsons iesaucas: "Viņš pats vainīgs! Andrejs jau gadiem lūdza, lai uzrakstu viņam kādu darbu ar orķestri, un es teicu, ka esmu jau visu uzrakstījis – ka vairāk neko nevaru uzrakstīt. Bet kaut kā tas piedāvājums visu laiku bija prātā. Līdz ar to, ka man jau ir vismaz trīs klavierkoncerti, radās doma, kuru tagad realizēju – ka tā būs simfonija ar klavierēm. (..) Galu galā, arī Šimanovska Ceturtā simfonija ir ar klavierēm, tāpat Bernsteina Otrā. Protams, tas nav sevišķi ierasti – šajā darbā klavierēm ir sava loma. Cik ilgi esmu rakstījis, pat nezinu – vairāk nekā gadu."

Karlsons bieži atkārtojis, ka ikviena darba rakstīšanā viņam nepieciešama sava veida luga vai scenārijs, kas klausītājiem, iespējams, nav jāzina, bet sižeta līnijai jābūt.

"Jā, arī šeit ir stāsts," apliecina komponists. "Bet tas ir mans stāsts. Ja klausītājs to izjutīs vai sapratīs...

Šajā darbā ir arī dialogs starp solistu un orķestri, bet tas nav koncerts. Tas nav spožs, pasāžu un artistiskuma izpausmē briljants darbs – šeit rit sarunas starp orķestri un solistu, un jautājumu ir vairāk nekā atbilžu."

Kādas emocijas, strādājot ar šo darbu, ir Andrejam Osokinam? "Ļoti daudzveidīgas! Vienmēr, kad top kāds jauns darbs, kas jāgatavo pirmatskaņojumam, mums, atskaņotājmāksliniekiem, tas nozīmē gan izaicinājumu, gan atbildību, jo

gribas, lai darbam ir visspožākā vēsture jau no pirmās dienas, un ļoti gribas, lai šai simfonijai tā ir spoža, daudzveidīga, ar daudziem koncertiem piepildīta," uzsver pianists.

"Opuss ir īpašs ar to, ka tas nav klavierkoncerts, taču klavieres arī šeit nav vienkārši orķestra instruments – tām ir ļoti liela nozīme, jo šeit ir pianista dialogs ar orķestri. Žanrs ir ļoti savdabīgs. Par to arī man ir liels prieks, jo tas nozīmē, ka vajag atrast jaunus paņēmienus un arī sevī atrast ko jaunu, lai saprastu ko ļoti būtisku par šo mūziku. Tā ir viena lieta. Runājot par stāstu –

manuprāt, katrā izcilā skaņdarbā ir stāsts, arī Bēthovena "Mēnesnīcas sonātē" ir stāsts, kaut arī mēs to nezinām, jo Bēthovens to neatklāj.

Un katram izpildītājam galvā ir savs stāsts, un arī katram klausītājam savs, bet šie stāsti atšķiras – tā arī ir mūzikas brīnumainā būtība, ka katrs saklausa kaut ko, kam viņš ir gatavs.

Tāpēc man liekas ļoti pareizi, ka Juris neko nesaka par to, kas ir šī skaņdarba pamatā…Vesela zāle, tik daudz cilvēku, dvēseļu, un katrai savs ceļojums pa šo mūziku."

Uz jautājumu, vai komponists norādījis kādas instrukcijas un virzienus, kuros iet, pianists atbild noraidoši: "Šķiet, Mālers vai arī kāds cits no komponistiem teicis – ja ideju var pastāstīt ar vārdiem, tad nevajag sacerēt mūziku, bet gan rakstīt! Bet, ja ir vēlme uzrakstīt skaņu gleznu, skaņu poēmu, ar vārdiem neiznāk tik precīzi. Brīnišķīgi, ka mūzika ir universāla valoda. Koncertu tiešraidē translēs Eiroradio, un Jura simfoniju dzirdēs cilvēki no dažādām pasaules vietām – arī tie, kuri par viņu nezina neko: viņiem būs sava valoda, savi vārdi, ko viņi šajā mūzikā sadzirdēs – tas ir arī tas mūzikas brīnums, ka nevajag tulkojumu kā filmām titrus."

Visbeidzot, vai Juris Karlsons pianistu šajā darbā ir saudzējis? "Ir šausmīgi, šausmīgi grūti un ļoti sarežģīti to visu nospēlēt, bet domāju – pianists, kurš gribēs šo darbu nospēlēt, būs tādā sajūsmā par tā skaistumu, ka viņš to iemācīsies," ir pārliecināts Osokins.

"Katrs pirmatskaņojums komponistam ir sava veida dzemdības, un es jūtos šobrīd kā vecmāte, kurai tagad tas viss uzticēts,” smaida diriģents un arī komponists Andris Vecumnieks.

"Ja Andrejs saka, ka tas ir neizspēlējami, tad varu tikai izteikt komplimentu autoram par to – jo praktiski katrs pasaulslavenais klavierkoncerts, sākot jau no Čaikovska, ir neizspēlējams..."

Runājot par darba saturu, Vecumnieks prāto: "Domāju, jebkurš klausītājs šo saturu atklās skaņdarba pēdējās četrās taktīs – tieši četrās, nevis trijās, jo atslēga slēpjas tur. Un varbūt tā lai paliek absolūtā intriga un noslēpums, jo

tādu mūziku, kuras autors piecpadsmit vai trīsdesmit minūtes lasa lekciju, kas viņam šajā skaņdarbā ir, un pēc tam mūzika skan trīs minūtes, neuzskatu par mākslu – tā ir literatūra, propaganda, reklāma, mārketings – sauciet, kā gribat.

Vairāk šeit!