Novērtēt to, kas mums ir. Saruna ar LNSO galveno viesdiriģenti Kristīnu Posku

"Mūzikas ideja ir uzrunāt mūsu emocionālo pasauli, tāpēc, ja tā nav, mēs nejūtamies, ka tā mūs uzrunā. Uzskatu, ka tā ir problēma. Rietumu pasaule kopumā tik ļoti apbrīno un koncentrējas uz mūzikas intelektuālo daļu, ka ir atstājusi novārtā emocionālo. Mēs par to īsti nerunājam. Es domāju, ka mūzika ir kļuvusi ļoti interesanta intelektuāliem cilvēkiem, kas to raksta, bet kā ir ar publiku? Šis ir ārkārtīgi aktuāls jautājums," uzskata Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris galvenā viesdiriģente Kristīna Poska.

21. jūlijā pulksten 20:00 Dzintaru koncertzāle viņa stāsties pie diriģenta pults koncertā "Sibēliusa Vijolkoncerts un Bēthovena 7. simfonija", ko "Klasika" piedāvās klausīties tiešraidē.

Bēthovens ir viens no Kristīnas Poskas vismīļākajiem skaņražiem: "Viņa mūzika ir īpaša un pacilājoša. Tā ieved klausītāju citā telpā un liek noticēt, ka labāka pasaule patiešām ir iespējama," intervijā Anna Marta Burve uzsver Kristīna. "Bēthovena Septītā simfonija ir milzīgs prieka, dejas un ritma apliecinājums – retums šajos grūtajos laikos, ko skāruši pandēmijas gadi un karš Ukrainā. Šobrīd visapkārt ir tik daudz depresijas un trauksmes, ka atpūta un prieks ir kļuvuši par retumu. Tādēļ ceturtdienas koncertā ar šo skaņdarbu mēs centīsimies atgriezt un līdzsvarot šobrīd tik retās sajūtas, cerot, ka klausītāji pēc koncerta gūs prieku, spēju būt vairāk šai mirklī un prasmi novērtēt to, kas mums ir."

Anna Marta Burve: Vai runāt par mūziku ir sarežģīti?

Kristīna Poska: Man jāsaka, ka tas ir ļoti grūti, un

es vienmēr esmu uzskatījusi, ka ar mūziku nodarbojos tāpēc, ka, to darot, nav nepieciešams lietot vārdus. Mūzika sākas bez vārdiem un tajā ir tik daudz, ko ar vārdiem izskaidrot nav iespējams.

Protams, pa reizei ir interesanti analizēt un nosaukt lietas vārdos. Taču, manuprāt, mūzikas esības būtība ir emocionālā ietekme uz klausītāju. Līdz ar to šis ir viltīgs jautājums.

Kā diriģentei, protams, man ir jāprot izskaidrot mūziku ar vārdiem. Tai pat laikā visskaistākie mirkļi, sadarbojoties ar orķestra mūziķiem, ir tad, kad atsevišķas brīnišķas mūzikas nianses rodas bez paskaidrojumiem.

Kāda ir tava iecienītākā prakse: atvērt partitūru vispirms un pēc tam uzmeklēt skaņdarba vēsturisko kontekstu vai otrādi?

Pirms sāku strādāt pie skaņdarba, es noteikti vēlos uzzināt kaut ko par tā vēsturisko kontekstu. Detaļas ne tik daudz, bet vispārējo fona bildi – pavisam noteikti. Taču ir reizes, kad jauna partitūra nonāk manās rokās un es kļūstu pārāk ziņkārīga – nespēju to neatvērt un neuzklausīt, ko tā man saka, neko nezinot par kontekstu. Tajā pašā laikā šādi gadījumi ir reti, jo par pamata repertuāra darbiem ikkatrs mūziķis kaut ko zina, kaut ko ir mācījies. Konteksts ir patiešām svarīgs. Pat ja es vienu un to pašu skaņdarbu diriģēju atkal un atkal, vienalga turpinu lasīt, pētīt, meklēt informāciju par to. Ne tikai lai atsvaidzinātu atmiņu, bet lai iepazītu to vēl vairāk, lai atrastu detaļas, kuras iepriekšējā reizē nebiju ievērojusi. Šīs ceturtdienas koncerta programmā mēs atskaņosim Bēthovena Septīto simfoniju, ko esmu diriģējusi vairākkārt, bet es atkal sāku no nulles. Protams, ne burtiski no nulles, bet es vienmēr cenšos to saredzēt svaigu. Saredzēt ko jaunu ikkatrā taktī, ikkatrā notī. Tas ir svarīgi, jo šodien pavisam noteikti neesmu tas pats cilvēks, kāds biju iepriekšējā reizē, kad šo simfoniju diriģēju.

Tu sāki runāt par Bēthovena simfoniju un zinu, ka esi ierakstījusi to kopā ar Flandrijas simfonisko orķestri, diriģējusi atkal un atkal. Vai pareizi teikt, ka Bēthovens ir īpašs komponists tavā dzīvē?

Jā, noteikti. Tas sākās jau mūzikas skolas laikā, kad mana specialitāte bija klavierspēle un atskaņoju viņa klaviersonātes. Viņa mūzika mani uzrunāja ļoti tieši. Bet ar simfonijām tas noteikti gāja daudz tālāk un dziļāk. Bēthovens pavisam noteikti ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Man parasti nepatīk teikt – šis ir mans mīļākais komponists, jo parasti tas, kura partitūra atrodas uz mana galda, ir arī mans mīļākais komponists. (smejas) Iedziļinoties jebkurā partitūrā, jūs allaž atradīsiet daudz interesanta, kas uzrunā.

Manuprāt, ir ļoti grūti atskaņot mūziku, ja neesi absolūtā sajūsmā par to. Dažreiz tā notiek, protams, bet nekad ar Bēthovenu, jo viņa mūzika ir īpaša un pacilājoša parādība.

Tā ieved klausītāju citā telpā un liek noticēt, ka labāka pasaule patiešām ir iespējama. Tajā ir īpašs dzinulis un, kā vācu valodā saka – Lebenslust – dzīvesprieks. Bēthovena mūzikā ir īpaši slāņi, un mēs pat neesam pieminējušas viņa mūzikas tehniskumu. Forma, harmonija – viņš visu veido absolūti meistarīgi. Tai pat laikā pastāv arī šī ārpus tehnikas dimensija. Viņa mūzika ir ārkārtīgi spēcīga un es uzskatu, ka nav iespējams darīt neko citu kā tikai mīlēt to.

Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.