"Kad saceru mūziku, varu atklāt visas savas sāpes. Ja nevaru izteikt šīs sāpes, tās mani uzvar. Mūzika man ir terapija un iespēja izteikties," prāto brīnišķīgā sīriešu izcelsmes franču flautiste Naīsama Džalala (Naïssam Jalal), kura šonedēļ sniegs divus koncertus Latvijā - 2. martā Rīgā, VEF Kultūras pilī, bet 3. martā Rēzeknē, Latgales vēstniecībā "Gors".

Ar viņu jau tikāmies "Odisejā", bet šoreiz mūziķe tuvāk stāstīs par koncertprogrammām, ar ko iepriecinās klausītājus Latvijā.

Parīzē dzimusī sīriešu izcelsmes franču flautiste, dziedātāja un komponiste Naīsama Džalala (Naïssam Jalal) ir strauji uzlecoša zvaigzne uz Eiropas džeza skatuves. Kopā ar brazīliešu pianistu Leonardo Montānu (Leonardo Montana) un pazīstamo franču kontrabasistu Klodu Tčamitčjanu (Claude Tchamitchian) radītais trio Quest of the Invisible dodas neredzamā meklējumos starp transu, klusumu un mūziku. Viņu 2019. gadā izdotais albums ieguvis augstāko apbalvojumu franču džeza mūzikas balvā Victoires du Jazz kā "gada neklasificējamais albums" un saņēmis gan kritiķu, gan publikas atsaucību.

 

Gita Lancere: Ko izsaka un atklāj jūsu albums Neredzamā meklējumi – šī programma izskanēs arī koncertā Rīgā.

Kad viesojos musulmaņu zemēs, biju pārsteigta, cik nozīmīga loma viņu mūzikā ir klusumam. Tikpat svarīgs klusums ir arī hinduistu klasiskajā mūzikā. Šis ir ļoti spēcīgs elements, kas mūzikai piešķir jēgu un zināmu garīgumu. Esmu centusies izpētīt garīguma tēmu, jo katra no civilizācijām gadsimtiem ilgi ar neredzamo – garu un dievu pasauli kontaktējās tieši caur mūziku. To var panākt gan ar klusumu, meditatīvā mūzikā, gan arī ar transu. Tamdēļ saceru tādu mūziku, kas izaug no klusuma un pāraug transā. Šādu pētījumu veicu, studējot mūziku.

Taču mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā par nozīmīgu tiek uzskatītas materiālās vērtības un materiālā pasaule. Un kad es runāju par to spēku, kas izpaužas tukšumā un klusumā, nevis koncentrējos uz patērētāju sabiedrību, redzu, ka cilvēki, kas pārlieku iegrimuši materialitātē jūtas ļoti vientuļi. Viņi neredz jēgu savai dzīvei un lietu iegādei, veidojot dīvainu nepārraujamu konsekvenču apli. Tāpēc aizdomājos, ja klusums ir mūzikas jēga, tad, iespējams, tukšums ir esības jēga – es esmu, nevis man pieder, un tāpēc es eksistēju. Tukšums, klusums, garīgums, labsajūta – par šiem jautājumiem runāju savā mūzikā.

Jums priekšā ir daudzi koncerti – Somija, Igaunija, tad Latvija, tad atkal Igaunija, Vācija, Francija. ..- reizēm pat koncertējat katru dienu. Vai nenogurstat no tādas slodzes?

Nogurstu, taču Igaunijas un Latvijas tūrei vajadzēja notikt jau 2020. gada aprīlī, tad to pārcēla uz 2021. gada pavasari un vēlreiz uz – 2022. gada februāri. Nekad iepriekš neesmu tik daudz strādājusi, jo viss, kas iepriekšējos divos gados tika pārcelts, realizējas šogad. No vienas puses esmu priecīga, jo man paveicies, ka visi šie koncerti netika atcelti, bet tikai pārcelti, jo ir daudzi mūziķu, kuri pavisam zaudējuši iespēju satikt savu klausītāju. Ar slodzi sadzīvoju, apmeklēju osteopātu, cenšos par sevi labi rūpēties un nelietot alkoholu, lai saglabātu augstu enerģijas līmeni. Esot koncertturnejā, ir sarežģīti katru dienu sarūpēt kvalitatīvu un siltu ēdienu, taču es cenšos par sevi parūpēties.

Vai Baltijas un Skandināvijas koncertos skanēs tikai kompozīcijas no pēdējā albuma Neredzamā meklējumi?

Rīgā, Tallinā un Helsinkos jā, taču Francijā muzicēsim kopā ar trim atšķirīgiem formējumiem – grupām. Tagad astoņas dienas spēlēju tikai ārstnieciskos rituālus, vēlāk martā ir vairāki koncerti ar manu kvintetu un simfonisko orķestri.

Jūs spēlējat tik atšķirīgas programmas ar visdažādākajiem mūziķiem no repa līdz džezam. Kurā no žanriem jūtaties vislabāk?

Nejūtu īpašu atšķirību, jo gan ar kvintetu, gan savu hiphopa grupu, gan arī dziedinošo rituālu sesijās – es jūtos labi, jo tie visi ir mani sacerējumi, es spēlēju savu pašas mūziku un jūtos tajā ļoti labi. Spēlējot svešu mūziku, protams ir citādāk, tomēr, jāteic, noteicošais nebūs žanrs - reps vai hiphops. Process noteikti būs vēl interesantāks, jo caur to varu iemācīties ko jaunu, taču ne vieglāks.

Un ievadot Rīgas koncertu, vai varat iepazīstināt ar savu trio?

Klods Čamičjans ir labākais kontrabasists, ko dzīvē esmu dzirdējusi. Protams, ir bijis Čārlzs Minguss un vēl daudzi lieliski vīri, taču tos savā dzīvē neesmu dzirdējusi. Klodam piemīt dziļa, spēcīga un ļoti uzrunājoša basa spēle. Ar viņu strādāju jau iepriekšējā – kvinteta albumā, mīlu viņu un ļoti izbaudu koncertus kopā ar viņu. Un pianists Leonardo Montana ir apbrīnojams, jo viņš ir ārkārtīgi jūtīgs un spēj nospēlēt jebko, pārvēršoties gluži kā hameleons gan džeza fusion trio, gan bībop sastāvā, tāpat arī rok un pop mūzikā. Viņš patiesi saprot virzienu, kurā vēlos doties un atbalsta mani. Viņš patiesi kalpo mūzikai.

Vai jūsu vārds ko nozīmē arābu valodā?

Jā, katram arābu vārdam ir nozīme. Naisam – nozīmē dvēseles elpa.Un jāteic, tas ir ļoti rets vārds arābu pasaulē; mans tēvs to atrada vārdnīcā…

..un jūs kļuvāt par flautisti!

Jā, jo mans tēvs izvēlējās man tādu vārdu. Mēs smejamies, - es izvēlējos flautu vai flauta mani.