Piektdien, 8. martā, Rīgā, kultūras telpā “Hanzas perons” ar savu līdz šim vienīgo kopkoncertu viesosies perkusiju ansamblis "Sō Percussion" un Pulicera balvas laureāte, dziedātāja Kerolaina Šo (Caroline Shaw) no Amerikas Savienotajām Valstīm. Izmantojot platformas Zoom iespējas, ar viņu sazināmies Klasikas studijā.

Nesen BBC Radio 3 Klasika piedāvāja Kerolainas Šo veidotu raidījumu “Colors of Sounds” jeb latviskojot: skaņu krāsas. Signe Lagzdiņa kā pirmo uzdod dziedātājai jautājumu, kā viņai patika šī radio pieredze?

Kerolaina Šo: Bērnībā es ļoti vēlējos strādāt radio, es sapņoju, ka varētu sadarboties ar vienu no ASV ietekmīgākajām radiostacijām – NPR, pieteicos tur praksē, bet viņi man pat neatbildēja. Skolas laikā esmu strādājusi radio un darīju to ar prieku. Es klausos klasiskās raidstacijas, gan tagad šeit, Portlendā, un citur. Un, ja man dos tādu iespēju, iespējams, es varētu turpināt darboties radio. Es nezinu. BBC Radio 3 raidījumam “Colors of Sounds” bija trīs sērijas un tas bija par mūzikas kopsakarībām cauri gadsimtiem. Mani aizrauj dažāda mūzika, un es domāju par krāsām mūzikā dažādu ideju kontekstos. Bija interesanti to visu savienot.

Signe Lagzdiņa: Vai jums pašai piemīt sinestēzija jeb krāsu dzirde?

Manuprāt, visiem kaut nedaudz tā ir. Katram ir veidi, kā savienot skaitļus ar krāsām. Es domāju, ka mēs, cilvēki, esam uz to tendēti. Tas ir veids, kā mēs izjūtam pasauli un kā atceramies lietas. Es jau kopš bērnības šo instinktu esmu attīstījusi. Tas ir veids, kā es domāju par mūzikas rakstīšanu. Tā es to dzirdu, tā es to spēlēju. Dažkārt tā ir krāsa, dažkārt tekstūra – manuprāt, tas ir vēl viens veids, kā mūziku mīlēt. 

Nereti tos mūziķus, kuri gan spēlē kādu instrumentu, gan raksta mūziku, mēs saucam par renesanses cilvēkiem. Vai Jūs jūtat sevī renesanses cilvēku? 

Interesanti, ka tikko pabeidzu rakstīt mūziku dokumentālajai filmai par Leonardo da Vinči, kurš bija renesanses cilvēks. Man likās interesanti, ka gleznošana bija tikai viena no viņa darbošanās jomām. Viņu interesēja zinātne, inženierzinātnes un visdažādāko lietu projektēšana. Mana joma galvenokārt ir mūzika. Kādreiz es mēdzu vairāk integrēt citus mākslu veidus. Tiecos tāda kļūt, bet nedomāju, ka tāda jau esmu.

Cik zinu, Jūs dziedat, spēlējat vijoli, komponējat, zinu, ka pati esat veidojusi dziesmu video. Varbūt ir vēl kas, ar ko gribat dalīties? 

Ja dienā būtu vairāk stundu, es labprāt darītu vēl kaut ko. Agrāk man patika veidot video, un tagad man patīk radīt mūziku kopā ar filmu veidotājiem vai strādāt ar dejotājiem. Es nepārtraukti no viņiem mācos. Vienmēr jokoju, ka tad, kad būšu pensijā, man būs iespēja darīt visas šīs lietas.

Cept kūkas un dejot… Jūs minējāt vairāk stundu diennaktī, bet, paskatoties tajā, ko Jūs šobrīd darāt, rodas sajūta, ka Jums jau ir vairāk stundu nekā man. Vai varat padalīties, kāda ir diena ar Kerolainu Šo?

Katra diena ir pilnīgi atšķirīga. Pirms divām dienām es biju Ņujorkā, kur ierakstīju vairākus skaņdarbus filmai. Un vakar ar savu grupu “Ringdawn” nospēlēju koncertu Portlendā, Oregonā. Tajā es spēlēju sintezatorus, elektroniku un vijoli un arī dziedāju.

Šodiena ir atvēlēta telefona zvaniem un veļas mazgāšanai. Bet es nepārtraukti domāju par to, ko rakstīšu, vai projektiem, kas varētu būt nākammēnes vai pēc diviem gadiem.

Man ir daudz pierakstu ar idejām. Šķiet, es daudz izdaru arī ceļojumu laikā. Savā ziņā atrašanās vilcienā vai lidmašīnā piešķir šo limitēto telpu, kur viss šķiet iespējams.

Tāpēc tās ir vienas no manām mīļākajām dienām. Bet ir marts, tāpēc šomēnes un arī nākamajā mēnesī man jāuzsāk dārza darbi. Tas būs zemes rakšanas un mūzikas radīšanas savienojums. 

Skaisti! Ceļošanai uz Latviju Jums būs diezgan daudz laika lidmašīnā, lai kaut ko paveiktu. Šī būs Jūsu trešā reize Latvijā.

Jā

Esat bijusi dažādās Latvijas pilsētās – Ventspilī, Liepājā un tagad būs Rīga. Vai varat padalīties, ko sagaidāt no Rīgas?

Līdz šim esmu tikai ielidojusi Rīgā un uzreiz devusies uz Ventspili, Liepāju. Man prieks, ka tagad viesošos arī galvaspilsētā. Ja Jums ir kādi ieteikumi, kurp doties, ko redzēt, ieteikumi par ēdienu vai kādu veikalu..

Es ieteiktu apskatīt Rīgas Doma baznīcu.

Tas ir labākais ieteikums. Neesmu reliģioza, bet mani vienmēr aizkustina ļoti senas reliģiskas telpas ar logiem, augstajiem griestiem, plašo telpu un klusumu. Esmu pavadījusi daudz laika, klīstot pa vecām baznīcām.

Baznīcas ir ļoti piemērotas dziedāšanai. Vai varat padalīties ar Jūsu dziedāšanas ceļu? Kad sākāt dziedāt, un vai ir kāda jaunas dziedāšanas tehnikas, kuras nesen apgūtas?

Jā, bērnībā es sāku dziedāt baznīcas korī. Man patīk šī saistība – ar  liturģijas rutīnu un vokālās mūzikas spēju atvērt sevi, lai sajustu kaut ko ļoti dziļu – vienalga, kas tas būtu. Dziedu ansamblī “Roomful of Teeth”, ar kuru pagājušajā gadā bijām Liepājā. Manuprāt, mēs esam ļoti zinātkāri par dažādām balss izmantošanas iespējām.

Man ļoti patīk domāt par runas sarežģītību, par to, kā mēs runājam un cik tas ir skaisti. Īpaši, dzirdot citas valodas – neatkarīgi no tā, vai es saprotu, ko saka, bet es klausos intonāciju, melodiju un ritmu.

Un, kad es rakstu mūziku ansamblim “Roomful of Teeth”, man patīk domāt par šīm īpatnībām. Ja jūs varētu paņemt vienu runas elementu un pārvērst to mūzikā, pārvērst to akordos, kā tas skanētu. Un dažreiz tā var iegūt šīs neticamās krāsas, spožumu un spilgtumu. Latvijā jums ir neticama dziedāšanas tradīcija un kora tradīcija, kas arī izmanto vārda burvību un dziļās harmonijas.

Dažreiz no sevis jādabū ārā arī mežonīgāks skanējums...

Tajos brīžos es par kaklu un balsi domāju kā par katedrāli. Tā ir kā vesela telpa tavā mutē, kurai tu vari mainīt formu, un no tās iznāk pavisam cita skaņa.

Veids, kā Jūs dziedat ar “Sō Percussion” ir nedaudz citādāks. Kāda ir Jūsu vīzija par balsi apvienībā “Sō Percussion”?

Koncertā izmantoju savu balsi dažādos veidos. Dažreiz tā ir gandrīz kā runāšana. Bet reizēm vairāk atgādina 13. gadsimta dziedājumu. Citreiz imitēju perkusiju instrumentu. Es par sevi domāju kā par mazu vibrofonu, kas it kā sajaucas ar citiem sitamajiem instrumentiem. Esmu dziedājusi ar vokālo harmonizētāju, lai paralēli uz taustiņiem varētu spēlēt harmonijas, un ar šo neapstrādāto, sava veida trokšņaino dziedājumu var izveidot skaņas sienu, kas ir cilvēka balss un tehnoloģiju apvienojums.

Es īsti nesaprotu, ko Jūs izdarāt ar manu dvēseli dziesmā “Lay All Your Love to Me”. Šodien klausījos officiālo “Abba”s versiju, lai atcerētos tās skanējumu. Mūzikā patiešām vienlaicīgi var radīt žņaudzošu sajūtu un brīvības, lidojuma elpu. Vai jūs varat izskaidrot, kas to rada, vai tomēr tā ir sava veida maģija?

Es ticu, ka mūzika ir sava veida maģija. Es nezinu gan, kas ir maģija, bet mēs, cilvēki, par to runājam kā par kaut ko neredzamu, kas tomēr maina tevi ļoti dziļi un ļoti spēcīgi. Man, protams, ir iespēja mūziku analizēt tehniski, bet man tas nav tik interesanti.

Ir jāļauj mūzikai pašai pateikt, kas tai ir vajadzīgs. Es tiešām ticu, ka, ja tu uzmanīgi klausīsies, tā tev pateiks.

Runājot par šo dziesmu, es patiešām mīlu “Abbu”. Man patīk tās popmūzikas dziesmas, kas virspusēji šķiet vienādas, varbūt tā izklausās pēc ballītes – uzbudinošas, dzirkstošas. Bet, ja tu ieklausies vārdos vai zem tiem esošajās harmonijās, tad atklājas cits skaistums. Īpaši šī dziesma ir neticami traģiska, skumja dziesma. Tajā tu saki savam mīļotajam: lūdzu, neatstāj mani, lūdzu, mīli mani, neaizej prom, neaizmirsti mani. Un tā ir izmisīga. Un man patīk uzmanīgi klausīties, meklējot dziesmas kodolu, slepeno vēstījumu, kas tur ir, ko var atvērt un ļaut atbrīvoties. Man šķiet, ka dažreiz mūzika raksta pati sevi.

Vai jūsu mūzikā ir svarīga matemātika?  

Tikai intuitīvā veidā. Es nevēlos veidot sistēmas. Zinām, ka mūzikā ir proporcijas, plūdums un arī inženierzinātne. Man šķiet, ka man patīk Da Vinči, jo viņš ir mākslas un inženierzinātnes sajaukums, kur, ja tu zini visu cilvēka ķermeni, visu par vēnām un to, kā tas darbojas iekšienē, tu vari radīt kaut ko, kas sevī ietver vēl vairāk dzīvības. Bet es zinu, ka “Sō Percussion” puiši ļoti aizraujas ar matemātiku. Īpaši Džeisons Trūdings. Daudzās viņa kompozīcijās ir slēptas formulas un struktūras, ko ārēji sākumā ir grūti pamanīt, kas, manuprāt, ir ļoti forši. Tas nav veids, kā es veidoju mūziku, bet man tas ļoti patīk.

Vai Jums, rakstot mūziku, aizvien ir būtiski to veidot tā, lai rastos sajūta, ka tā ir improvizēta? 

Jā, domāju, ja es komponēju pierakstītu mūziku, es joprojām sāku bez tās pierakstīšanas, vienkārši improvizējot ar taustiņinstrumentiem vai balsi, vai meklējot harmonijas, kas mani uzrunā. Un tad sāku “inženiertehnisko” procesu. Cenšos ieklausīties, ko mūzika man saka, ko tai vajag. Tas ir kā būvēt un improvizēt vienlaikus.

Vai ir kāda svarīga dzīves mācība, ko ar mūzikas palūdzību esat guvusi? Es ticu, ka mūzika mums daudz ko māca, klausoties mūziku, varam attīstīties.

Es domāju, ka tā veicina mūsu izaugsmi. Tā mudina mūs būt kontaktā ar sevi. Kad esi pārtikas veikalā, iespējams, tu nedomā par dzīves dziļo jēgu, bet, klausoties mūziku, tā atver portālu, kas saka: atceries, ka tu esi cilvēks. Un tas dod tev iespēju būt tieši tādam cilvēkam, kāds tu esi. Caur to mūzika rada empātiju, kas, manuprāt, ir visa eksistences jēga – ka tu ieraugi otru cilvēku un saki: es tevi redzu, mēs esam kopā. Vismaz es tā ceru. Tas ir tas, uz ko es tiecos. To ir grūti aprakstīt.

Mana partnere saka, ka mana mūzika ir “vārti uz terapiju”. Klausoties tu vari atcerēties, ka ir kādas lietas, par kurām sen neesi domājis, taču kurām man, iespējams, būtu jāpievērš uzmanība.

Taču ir daudz dažādu mūzikas veidu. Dažreiz tā mūs uzmundrina vai rada dusmas, kas arī ir svarīga emocija. Mūzika ne vienmēr nomierina, bet mudina mūs būt viscilvēciskākajiem.

Tas ir ļoti skaisti, ko pateicāt. Vai būs korekti, ja vaicāšu Jūsu izjūtu par to, vai ir divas Kerolainas – pirms Pulicera un Grammy apbalvojumiem un pēc tam?

Es domāju, ka tāda, kāda esmu tagad, biju arī četru gadu vecumā. Bet Kerolaina pēc Pulicera prēmijas ir daudz aizņemtāka, varbūt produktīvāka, daudz mazāk glezno. Bet tagad man ir periods, kad es vēlos atgriezties pie tās 26 gadus vecās meitenes, kura ticēja, ka viss ir iespējams, un nebaidījās izmēģināt ko jaunu. Tagad nav tā, ka es baidītos no jaunā, bet tagad es tik daudz zinu. Kaut kādā ziņa es vēlos atgriezties tajā laikā, kad nezināju, kā darbojas mūzika. Un tas bija brīnišķīgs noslēpums. Tāpēc – tajā dienā, kad es patiešām sapratīšu mūziku un zināšu, kā tā darbojas, es beigšu komponēt. Tāpēc es turpinu meklēt dažādus veidus, kā radīt mūziku.

Kā ir ar pasūtījumu darbiem? Vai nebaida tas, ka pasūtītājs nereti vēlas dzirdēt to Kerolainu, kur jau it kā pazīst?

Jā. Pirms diviem gadiem es rakstīju skaņdarbu orķestrim un varēju to uzrakstīt dažās dienās. Es zināju, kā radīt skaņdarbu orķestrim, un tas man vairs nebija tik noslēpumains process. Tāpēc es nolēmu, ka kādu laiku ar to nenodarbošos. Tieši tāpēc es sadarbojos ar “Sō Percussion”, mūsu repertuārā ir dziesmas, ar dažādiem instrumentiem, ar cilvēkiem, kuriem uzticos, bet mūziku mēs radām kopā. Manuprāt, svarīgi ir sadarboties ar citiem cilvēkiem, jo tas tevi mudina mainīties, mācīties un augt. Bieži arī filmmūzikas rakstīšana ir patiešām radoša. Man patīk atrisināt kādas problēmas. Tas ir kā mīklu risināšana. Šobrīd interesants izaicinājums ir apvienībā “Ringdown”, kurā muzicēju kopā ar savu partneri. Mēs radām mūziku, kas ir citādāka, nekā abas līdz šim esam radījušas. Mēģinu atrast veidus, kā izmantot sintezatorus un citus elementus tā, lai šī kombinācija būtu aizraujoša un organiska. It kā jau vienmēr būtu eksistējusi, bet nekad līdz šim nedzirdēta.

Savā ziņā, turpmāk vēlos rakstīt vienkārši dziesmas. Vēlos izprast to, kas veido patiešām labu dziesmu, neņemot vērā citus instrumentus vai efektus, kas to pavada. Tikai teksts un harmonija. Ir dziesmas, kuras tu nezini, kāpēc, bet ir spēcīgas. Es vēlētos radīt kaut ko tādu, kas šķiet, it kā nāktu no citurienes...

Vai jums patīk Šūberts?

Es mīlu Šūbertu, jā.

Man Jums jāpajautā arī par piektdienas koncertu “Hanzas Peronā”. Vai Jums ir stingri pārdomāta koncerta programma ar ansambli “Sō Percussion” vai arī ir vieta kādiem neparedzētiem brīžiem?

Mēs parasti nospēlējam visu albuma “Let the Soil Play it’s Simple Part” mūziku, “Sō Percussion” atskaņo vēl dažus skaņdarbu no repertuāra. Viņi atskaņos Džulijas Volfas skaņdarbu “Dark Full Ride”, grupas dalībnieka Ērika Ča-Bīča (Eric Cha-Beach) darbu un arī nelielu manu skaņdarbu. Bet mēs esam uzrakstījuši arī veselu nākamo albumu ar dziesmām, tāpēc, iespējams, šajā programmā iekļausim dažas no jaunajām dziesmām.

Tā kā pajautājāt par Šūbertu: arī tas mums ir jaunākajos ierakstos, ko vēl neviens nav dzirdējis. Mēs esam apdarinājuši viņa skaņdarbu “Mūzikai”. Manuprāt, tas ir viens no skaistākajiem skaņdarbiem, ko līdz šim esam radījuši… Iespējams, to varētu Rīgā nospēlēt. Katrā vietā tomēr mazliet piedāvājam ko atšķirīgu. Improvizācijai dziesmās ir vieta. 

Vai jums patīk sarunāties ar publiku?

Tas atkarīgs no dienas. Ja esmu ļoti uztraukusies, kļūstu klusa. Parasti, koncerta beigās runāju vairāk. Populārās mūzikas pārstāvji vairāk runā ar klausītājiem. Manuprāt, tas ir ļoti jauki – piedāvāt vienu no variantiem, kā dziesmu klausīties. Es nevēlos diktēt, par ko ir dziesma, bet caur sarunu var mazliet vairāk parādīt cilvēkiem, kas tu esi. Tā ka, visticamāk, es nedaudz runāšu. Man jāiemācās kaut ko pateikt latviešu valodā.

Jā, mums parasti patīk, kad viesi ir iemācījušies kaut ko latviski. Vai Jums ir kāds noslēpums, kā pārvarēt laika joslu maiņu?

Nē, turklāt nekad lidmašīnā neguļu. Tagad klausos Džordža Sandersa audiogrāmatu, tas ir labs veids, kā iemigt.