Kristīne Opolais: Par sapņiem tagad vairāk domāju iekšēji

9. novembrī koncertzālē "Cēsis" skanēs saviļņojošs koncerts - "Kristīne Opolais, Egils Siliņš un LNSO. Draugi Andrejam Žagaram".

Biļetes sen izpārdotas, bet ierakstus ar laiku varēsim baudīt Latvijas Radio 3 "Klasika". Dienu pirms koncerta "Klasikas" direktore Gunda Vaivode tiekas gan ar pasaulslaveno soprānu Kristīni Opolais, gan viņas sirsnīgo sabiedroto gan uz skatuves, gan dzīvē – Čīlē dzimušo amerikāņu tenoru Džonatanu Tetelmanu, kurš laipni piekritis piedalīties šajā koncertā. "Mēs abi skatījāmies vienā virzienā – abi bijām ambiciozi, un mums patika sapņot. Viņam arī patika, ka biju drusku dulla un darīju visu, ko viņš grib," – tā par Andreju Žagaru šodien saka Opolais.

Gunda Vaivode: Ir mazliet dīvaini, ka par Andreju Žagaru jārunā pagātnes formā, tomēr tava karjera ļoti strauji uzplauka tieši viņa aizbildniecībā. Vai atceries pašu pirmo reizi, kad saprati – Andrejs ar savu redzīgo aci virza tevi par solisti?

Kristīne Opolais: Jā gan, tieši Andrejs mani pamanīja uz skatuves – tolaik vēl dziedāju korī. Daudzi jau dzirdējuši stāstu par slaveno mēteli "Klīstošajā holandietī", kuru vajadzēja pacelt no grīdas, turklāt pacelt īpaši. Kaut kā es atsaucos, ka gribu izmēģināt, un Andrejs pamanīja manu "artistiskumu", kā viņš teica. Toreiz viņš pienāca pie manis un aprunājāmies – teicu, ka gribētu dziedāt solopartijas un mācos. Tā bija pirmā reize, kad Andrejs man pievērsa uzmanību. Pēc tam viņš redzēja mani visos mēģinājumos, uz kuriem gāju un skatījos – vajag vai nevajag, sēdēju zālē, jo mani interesēja viss, kas notiek uz skatuves. Andrejs viennozīmīgi arī iedeva atslēgu tām durtiņām... Man pašai bija pārsteigums, ka es kaut ko varu. Nekad neesmu mācījusies aktiermākslu, bet viņš vienkārši provocēja mani un skatījās, ko varu izdarīt. Ne vienmēr tajā jaukākajā formā.

Tobrīd jutos kā tīneidžers, kaut man bija jau divdesmit trīs, divdesmit četri. Domāju, piegājiens bija ļoti pareizs – viņš mani provocēja, un es arī pierādīju gan viņam, gan sev, un pati biju pārsteigta. Tā mēs arī augām.

Es noteikti augu viņa klātbūtnē – visus trikus, ko viņš man iemācījis, vienmēr ņemu līdzi – jebkurā iestudējumā. Mums sakrita arī tas, ka abi skatījāmies vienā virzienā – abi ambiciozi, mums patika arī sapņot un kaut kā mēs labi sapratāmies cilvēciski. Es viņu dzirdēju – bija notikusi kaut kāda ķīmija.

Kaut gan viņš jau arī teica, ka režisoram, tāpat kā diriģentam, runāt pretī nevajag – ar tavu raksturu, pieņemu, tas nemaz nebija tik vienkārši...

Nebija vienkārši, jā, bet vēlāk Andrejs sāka man uzticēties, lai gan viņam nepatika, ka kaut ko piedāvā pretī. Nekad neticēju, ka kaut ko nevaru, man liekas, viņam patika, ka biju drusku dulla un darīju visu, ko viņš grib, līdz ar to mēs mēģinājām vairāk. Mums bija vairāki varianti, vienmēr izvilkām to labāko un process tāpēc bija ļoti interesants.

Viņam arī patika, ka es gatavoju “mājasdarbus” – jo turpināju vēl mēģināt mājās. Tā tiešām bija – ar krēsliem un dīvāniem! Krēsli bija mani partneri...

Andrejam patika, ka gribēju pierādīt sev, ka uz skatuves varu būt ne tikai dziedātāja, bet arī aktrise.

Ar Andreju bijāt ne tikai kolēģi, bet arī kaimiņi – dzīvojāt vienā mājā. Un, lai arī netikāties pārāk bieži, jo katram bija sava profesionālā dzīve, trakās idejas šad tad tika izsapņotas tieši pie viņa. Kas bija tā pati trakākā ideja, ko jūs izdomājāt? Varbūt arī palika kaut kas nerealizēts?

Mums palika nerealizēta viņa iestudētā "Manona Lesko", ko viņš no Igaunijas gribēja pārcelt uz Latvijas Nacionālo operu. Sapņojām arī par "Adriānu Lekuvrēru" – Andrejs zināja, ka šogad man būs šīs lomas debija Itālijā. Runājām arī par "Andrē Šenjē". Bieži ciemojāmies – kā jau pie Andreja parasti bija – vieni un tie paši cilvēki. Daudz skatījāmies mūsu izrādes videoierakstos, domājām, kā vēl varētu. Viņš bija fascinējošs.

Vairāk un plašāk šeit!

***

Sestdien, 9. novembrī, plkst. 18:00 Vidzemes koncertzālē "Cēsis" skanēs īpašs un saviļņojošs koncerts - "Kristīne Opolais, Egils Siliņš un LNSO. Draugi Andrejam Žagaram".

Dienu pirms koncerta "Klasikā" tiekamies gan ar pasaulslaveno soprānu Kristīni Opolais, gan ar tenoru Džonatanu Tetelmanu, Kristīnes sirsnīgo sabiedroto gan uz skatuves, gan dzīvē. Arī viņš laipni piekritis piedalīties šajā koncertā.

Koncerta solisti Kristīne Opolais un Egils Siliņš ir dziedājuši skaistas lomas Andreja režisētajās izrādēs. Viņam bija tuvs šo mākslinieku emocionālais spēks un meistarība. Kristīnes pirmie lielie panākumi opermākslā jāsaista ar Andreja personību, viņa spēju ieraudzīt un attīstīt talantus. Iespējams, ka mēs savās dzīvēs vairs nesatiksim tik lielus sapņotājus kā Andrejs. Bet šie sapņi ir bijuši skaisti un patiesi.

"Savu dedzīgo prātu un mīlošo sirdi. Andrejs vienmēr centās piepildīt savus sapņus un šo sapņu dēļ viņam nekas nebija par grūtu. Pieminēsim Andreju – ar mūzikas skaistumu un spēku. Atcerēsimies viņa sapņus un arī savējos.
Andreju saistīja komponistu – lielo romantiķu operu un simfoniskās mūzikas partitūras, ar šo komponistu darbiem viņš veidoja savas operrežijas, šajā mūzikā viņš saskatīja savas dvēseles atspulgu. Andreju mūzikā vilināja stihija, pārlaicīga skaistuma vara, dziļš un smalks jutekliskums," pauž koncerta rīkotāji.

Koncerta mākslinieciskās programmas veidotājs ir komponists Arturs Maskats, un tajā skanēs mūzika, kuras autori - Rihards Vāgners, Džuzepe Verdi, Pēteris Čaikovskis, Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Umberto Džordano, Arturs Rubinšteins un Arturs Maskats.

Koncertu rīko Koncertzāle "Cēsis" sadarbībā ar Andreja Žagara fondu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.