Itāļu vijolnieks un diriģents Onofri: Daudz – tas nav mākslas mērķis, mērķis ir kvalitāte

Gaidot kamorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertu 8. novembrī Lielajā ģildē, Latvijas Radio 3 “Klasika” uz sarunu aicina pasaulslaveno itāļu vijolnieku un diriģentu Enriko Onofri. Iepriekšējo reizi Latvijā viņš viesojies un ar šo orķestri sadarbojies pirms četriem gadiem. “Tā ir draudzība,” viņš šodien saka.

Enriko Onofri: Jau kopš pirmās reizes mani pārsteidza šī orķestra kvalitāte – gan cilvēciskā, gan mākslinieciskā. Šajā orķestrī tās atrodu aizvien. Un ļoti priecājos. Kad diriģēju, man ļoti svarīgas ir labas attiecības ar mūziķiem. Un diriģents, manuprāt, ir tāds pats mūziķis kā visi pārējie orķestrī. Lai labi muzicētu, cilvēciskā kopājušanās ir ļoti svarīga.

Pienācis laiks apzināties, ka esam eiropieši

Sandra Ņedzvecka: Dažkārt, instrumentālu mūziku klausoties, nākas domāt, vai tās atskaņojums ir atkarīgs no mūziķu valodas – dzimtās valodas, kurā tie dzīvo un runā. Vai, orķestriem spēlējot, to var just?

Enriko Onofri: Muzicēšanas saistība ar mūziķu dzimto valodu ir ļoti cieša, taču mums ir iespēja izpētīt arī citas – citu mūziķu – “dzimtās valodas”. Nav teikts, ka austriešu mūziķis būs vislabākais Mocarta mūzikā vai itālis – Vivaldi mūzikā. Pazīstu ļoti daudz Eiropas mūziķu, kuri lieliski atskaņo citu kultūru mūziku.

Un man šķiet – ir pienācis laiks apzināties, ka esam eiropieši. Ka ir viena liela Eiropas kultūra, kas sastāv no daudzām, daudzām mazākām.

Ka katra dzimtā valoda, katrs dzīvesveids ir daļa no kā lielāka. Jo īpaši tas jāsaka par mūziku. Mocarts, piemēram, ir austrietis, bet vēstules viņš rakstīja arī itāliski un itāliskais ir viņa mūzikā. Tāpat kā franciskais un spāņu ietekme. Tāpat kā austriešu mūzika ir ietekmējusi spāņu mūziku, Itālija ietekmējusies no Francijas un otrādi. Jāpiekrīt ir tam, ka katrai nācijai ir īpaša savas mūzikas izjūta un sapratne. Bet ir laiks kļūt atvērtiem, lai labāk izprastu citus. Sākot ar mākslu.

Kurš komponists ir mūslaikiem vistuvākais no tiem, kuri jums tīk?

Runājot pavisam atklāti – man patīk mūzika, kas man patīk – no visas Eiropas un dažādiem laikiem. Man ļoti patīk renesanses, arī viduslaiku mūzika – visizsmalcinātākā, kas nāk no 14.gadsimta beigu Francijas un Itālijas. Mūsdienām tuvākie ir Haidns un Mocarts no tiem, kuri man visvairāk tīk. Un, protams, Bēthovens.

Nākamgad, kas būs Bēthovena jubilejas gads, diriģēšu trīs viņa simfonijas. Tā ka aizvien vairāk iedziļinos viņa mūzikā, atklājot tajā ne vien klasicisma, bet arī baroka saknes. Un mūzikas nākotni, protams. Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem, un tomēr būšu atklāts – vēl mīļāks man ir Haidns un Mocarts. 18. gadsimts.

Vairāk un plašāk šeit!