Imanta Kalniņa 75. dzimšanas dienā "Neatliekamajā sarunā" viesojas operdziedātāja Inga Šļubovska-Kancēviča, jo svētdien, 29. maijā, Ventspils teātra namā "Jūras vārti" un 7. jūnijā kultūras pilī "Ziemeļblāzma" atkārtoti tiks rādīta dziesmuspēle "No saldenās pudeles".

Pirmo reizi Marijas lomu šajā uzvedumā Inga dziedāja aizvadītajā vasarā. Dziedātāja neslēpj - gatavojoties lomai, tad arī pirmo reizi noklausījusies Kalniņa dziesmuspēli. "Process ir caurausts un piepildīts ar sauli, vasaru un Ventspils gaisu. Imanta Kalniņa mūzika ir īpaša, to nevar sajaukt ne ar vienu citu. Man tā bija pirmā satikšanās ar Imanta Kalniņa simfonisko dziesmu spēli "No saldenās pudeles". Jāsaka tas pats, ko daudzi saka – viņa mūziku izdziedāt nav viegli. Izklausās vienkārši, sirsnīgi, skanīgi. Pati mūzika viegli paliek prātā, bet, lai to nodziedātu, ir jāpastrādā."

Viņa uzsver, ka lielākās galvassāpes sagādājuši tieši dialogi: "Līdz tam nebija šādas pieredzes - gatavot tādus tekstus un dialogus, līdz ar to mēs solīti pa solītim meklējām sevi un mēģinājām atvērties tam, ka arī bez mūzikas ir jānospēlē sajūta, ko komponists tev it kā pasaka priekšā... Tikai šeit pašam tās sajūtas jāuzbur – mīlestība vai vilšanās, strīds vai kašķis. Jātur ritms un temps, un tas ir citādāks darbs."

Tomēr lielu artavu drošības sajūtai Ingai snieguši kolēģi: "Viņi deva tādu ģimenisku sajūtu un spēles prieku... Ieraudzīju savus kolēģus pilnīgi citā ampluā!

Piemēram, liels atklājums bija Rihards Millers Kriša lomā, jo dzīvē viņš ir ļoti jauks, labestīgs, uzmanīgs un elegants, bet te viņš pārvērties par citu cilvēku. Man prieks, ka Rihards to spēja izdarīt un atklāt sevī tādu šķautni.

Savukārt Guntars Ruņģis ir tas, kurš mums mēģinājumos liek visvairāk smieties, jo viņš vienmēr ir gatavs improvizēt un pielikt kaut ko klāt – tāda dzejnieka dvēsele."

Lai gan dziesmuspēles pamatā ir Rūdolfa Blaumaņa luga, libretu un tekstus šim uzvedumam eidojis Jānis Peters, kurš 70. gados aizrāvies ar jaunvārdiem, savos tekstos ieliekot ne vienu vien simbolisku norādi. "Jāņa Petera dziesmu teksti ir kā tilts no Blaumaņa uz mūsdienām – daudznozīmīgi, drosmīgi, dziļi. Tajos tiešām ir daudz zemtekstu un kaut kas arī no Atmodas un Ziemassvētku tradīcijām. 1975. gadA 23. decembrī bija pirmizrāde, un skanēja tieši tā dziesma Marijai, kur kūtī brēc jēri, un it kā Mārtiņš dzied par Mariju, bet patiesībā tur ir noslēpta Ziemassvētku tēma. Ir daudz arī simbolu un vārdu, ko mēs sarunvalodā vairs neizmantojam, piemēram, kaitavāt (kaitināt), naudas maks ir denķelbuķis, bet sirgšķi - purva insekti."

Inga zina stāstīt, ka dziesmu spēlē atspoguļota mūsdienīga tendence - matriarhāts, kur sievietei jāuzņemas atbildība, vadīšana. "Saimniecība liela, un visas cerības tiek liktas uz Mariju - lai viņa beidzot apprecas, lai beidzot mājās būtu saimnieks. Protams, tas Marijai nepatīk, jo mājās tiek vesti daudz dažādi precinieki un bagātu saimnieku dēli, ko Marija izbrāķē, taču beigās atklāj, kāpēc to dara - viņa neapzināti iemīlējusi Mārtiņu. Protams, viņa grib vēl izbaudīt brīvību, to meitenes bezatbildību, jo, ja viņa kļūs par saimnieci, vieglā dzīve beigsies.

Mēs jau nezinām, kā tas viss beigsies, kad Marija ar Mārtiņu tiešām dzīvos kopā, jo viņa nav tāda praktiska sieviete, bet varbūt viņa ir gatava mācīties.

Kas zina, varbūt abi kopā viņi varēs kalnus gāzt," Marijas tēlu raksturo operdziedātāja.

Iestudējumā rekvizītu nav daudz, taču viens no savdabīgiem akcentiem ir durvis - katram no aktieriem tās ir savas. "Durvis ir kā privātā telpa – vienā pusē tu jūties pasargāts, bet otrā pusē izej sabiedrībā. Tas arī ļoti spilgti atspoguļojas izrādē - kā tu saņemies, izej ārā, pasniedz sevi un kāds paliec, kad aizver durvis. Tur var redzēt tās divas cilvēka sejas.

Arī siena ķīpas ir ļoti romantiskas: meitenes guļ sienā un mati plīvo pēc mīlestības un maiguma.

Ļoti skaistas ir video projekcijas ar Latvijas skatiem. Tāda sajūta, ka Jāņi jau ir klāt – tie Latvijas lielie diženie ozoli, plīvo rudzu lauks… Ļoti tādi tēlaini un skaisti."

Inga uzsver, ka ir radīta tāda vide, kas ļauj spilgtāk izjust mūziku: "Spēles manieres ziņā mazāk iedziļināmies psiholoģiskos smalkumos, drīzāk spēlējam groteski un pārspīlēti - ja kožamies ābolā, tad visa sula tek un līst. Tās emocijas ir ļoti, ļoti pārspīlētas. Tāpat arī ar tērpiem. Piemēram, Krišs ir ar zelta ķēdi un Amerikas karogs cepurei virsū. Viņš tur sapņo par Ameriku."

Laiks, kurā Imants Kalniņš rakstījis šo dziesmuspēli, ir tas pats, kad tapusi gan viņa leģendārā Ceturtā simfonija, gan opera "Spēlēju, dancoju", oratorijas "Rīta cēliens" un "Dzejnieks un Nāra".

Skaņdarba  mākslinieciskā vērtība ir Latvijas kultūras dižgaru – Rūdolfa Blaumaņa, Imanta Kalniņa un Jāņa Petera – daiļrades simbioze.

Aigara Meri un Margo Zālītes stāsts par iestudējumu "No saldenās pudeles"