Ielūkojamies 19. Garīgās mūzikas festivāla plānos, kurus Valsts akadēmiskā kora "Latvija" direktors Māris Ošlejs izklāstīja pirmdien notikušajā preses konferencē. Tiekamies arī ar trim 24. augusta koncerta jaundarbu autoriem - Eviju Skuķi, Raimondu Tigulu un Jāni Šipkēvicu, kā arī komponistu Pēteri Vasku.

Visupirms festivāla norisi kopumā ieskicē Māris Ošlejs: "Festivāla pamatlīnijas joprojām ir tās pašas, ko esam iedibinājuši iepriekšējos gados: tie ir jaundarbu pasaules pirmatskaņojumi, kāda īpaša diriģenta uzaicināšana - 31. augustā ar īpašu koncertu koris "Latvija" austriešu diriģenta Johannesa Prinča vadībā izpildīs austriešu garīgo mūziku, kā arī kāds īpašs komponists ar pasaules vārdu: 3. septembrī sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andresu Mustonenu Latvijas klausītājiem tiks piedāvāta Aleksandra Raskatova Bizantiešu mesa. Raskatovs ir viens no aktuālākajiem Krievijas mūsdienu komponistiem, kura daiļrade kļūst aizvien nozīmīgāka pasaules koncertzāļu repertuāra daļa. Sadarbība iezīmējusies jau trīspusēja - Bizantijas mesu esam atskaņojuši Tallinā un Helsinku Garīgās mūzikas festivālā, bet pēc pāris nedēļām tas skanēs Rīgā. Liels prieks, ka varēsim prezentēt arī jaundarbu, ko speciāli šim festivālam uzrakstījis Pēteris Vasks; festivālā būs viņa - mūsu jubilāra - autorkoncerts."

Bet jau 24. augustā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā festivālu atklās jaundarbu koncerts, kuru tiešraidē piedāvās arī "Klasika". Tajā izskanēs latviešu komponistu jaundarbi, kuru autori - Evija Skuķe, Dace Aperāne, Jānis Šipkēvics un Raimonds Tiguls.

Evijai Skuķei šī ir jau otrā sadarbība ar kori "Latvija" (pirmā bija 8. marta koncerta sakarībā). "Taču šī ir absolūti jauna pieredze - rakstīt garīgu mūziku, jo nekad to nebiju darījusi. Novēlu, lai klausītāji būtu atvērti jaunam idejām!" Intervijā Intai Pīrāgai komponiste atklāj: "Laika, lai radītu jaundarbu, bija daudz - apmēram gads. Daudzi autori raksta pēdējā brīdī, taču...

Pirmo reizi dzīvē man bija tā, ka rakstīšana gāja tik ļoti lēni. Biju daudz ko izdomājusi, ko un kā risināt. Un tikpat daudzas reizes šķita - viss, pietiek, dzēšu ārā, sāku no jauna. Labi, ka tā neizdarīju.

Ne pati mūzika, bet konceptuālā doma bija pirmā. Grūts uzdevums bija, ar kādiem vārdiem to pateikt. Jo mūzika man parasti nāk pati par sevi, bet ar vārdiem vienmēr problēmas. Es drīzāk salieku pati savus "ne-vārdus", nevis meklēju. Iepriekšējais darbs, ko rakstīju korim "Latvija", "Viļņi", sastāvēja no zilbēm. Jaunajā darbā man ir neparasti daudz vārdu, turklāt trijās dažādās valodās," smejas Evija, kura pati reizēm dzied korim "Latvija". "Zinu, kas koristiem varētu ļoti nepatikt... Un tas ir mazliet sarežģīti - rakstīt tā, lai darbu vēlētos atskaņot paši dziedātāji."

Balss kā izteiksmes veids Evijai joprojām ir viņas instruments. "Mācījos dziedāšanu Rīgas Doma kora skolā, vēlāk pārgāju uz Dārziņskolu, taču arī tur neviena instrumenta spēli padziļināti neapguvu. Ja rodas šaubas kompozīcijas procesā, pati mēģinu izdziedāt. Un reizēm gadās situācijas, kad pati varu izdziedāt, bet kāds cits - nē."

Evijas Skuķes jaundarba nosaukums ir "Gods". "Īstenībā šis vārds ir īstais kods.

Katram ir individuāla izjūta, kas ir gods, kas ir godīgums, kas ir labi un kas - ne tik labi. Pasaules vēsturē goda jautājums vienmēr bijis aktuāls.

Gods pret sevi, gods pret pateikto vārdu..., gods pret to, kam cilvēks ir izvēlējies ticēt."

Raimonds Tiguls par jaundarbu The brook: "Mana mūzika jau pārsvarā ir garīga, un šī ir otrā sadarbība ar Garīgās mūzikas festivālu. Kad Māris Ošlejs un Māris Sirmais rosināja man uzrakstīt skaņdarbu, sākumā pieķēros 23. salmam, bet vēlāk atmiņās restaurēju mirkļus, kad svētbrīžus esmu piedzīvojis pats sevī. Pirmais bija pirms gandrīz 30 gadiem, pēdējais - pirms septiņiem gadiem Islandē, kad turienes baznīciņā strādāju pie ierakstiem.

Bija auksts, ārā ziema, un baznīciņā - faktiski tādā mazā istabiņā - rakstījām mūziku. Baznīciņa savulaik būvēta jūrniekiem, kuri tur gājuši lūgties pirms došanās jūrā. Tas bija īpašs brīdis, kas palika atmiņā.

Strādājām kopā ar islandiešu rūnu dziedātāju Steindoru Andersenu, kurš savu dziedājumu iedziedāja islandiešu valodā, ar tradicionālajām islandiešu melodijām. Klausījos, apstrādāju, un, pārtulkojot tekstu, izrādījās, ka šis teksts vēsta par strautiņu, kurš simbolizē cilvēka dzīvi. Tas piedzimst no avota, savā ceļā laužas uz priekšu un kā apbalvojums - ieplūšana jūrā plašākā dimensijā. Bērnībā pats biju liels strautiņu racējs, tāpēc teksts kalpoja par impulsu šim skaņdarbam."

Bet par savu autorkoncertu, kas 22. septembrī gaidāms Rīgas Domā, stāsta Pēteris Vasks: "Esmu bezgala laimīgs - tāpat kā visi latviešu komponisti, kuri saprot, kā mēs esam izlutināti ar to, ka varam sadarboties ar tik ģeniāliem koriem, kāds ir koris "Latvija". Viss sāksies ar "Mūsu tēvs" oriģinālversiju latviešu valodā, un tad būs Mesa, kurai izmantoju 16. gadsimta šveiciešu mistiķa lūgšanu. Dzīvojam laikā, kad jāsaprot: ja nelūgsim, ja turpināsim pazaudēt garīgās vērtības, nekas labs mūs nesagaida. Paldies Dievam, ka ir Garīgās mūzikas festivāls un vēl citi notikumi, jo no turienes nāk liels garīgs spēks.

Cilvēcei ir divi spārni - viens ir tas, kurš ļaunuma un naida pilns, otrs - tas, kurš cīnās par garīgām vērtībām. Kamēr būs tas otrais, mēs turēsimies līdzsvarā.

Tā ir dziļākā un karstākā lūgšana par mums visiem - lai nepazaudējam to, kas strauji zūd. Materiālisms ir tik briesmīgi mūs visus sabojājis. Neesmu tāds maksimālists, lai domātu, ka izglābšu pasauli, bet noturēt to līdzsvarā varam censties. Šis ir Garīgās mūzikas festivāla un mūsu visu virsuzdevums - jāglābj pasaule no primitivizēšanās, degradēšanās, materiālisma, lai atvērtos pasaules lielākajam spēkam - mīlestībai. Tikai caur mīlestību, karstu un degošu, var rakstīt mūziku un klausītājam dot spēku dzīvot tālāk un labāk. Palīdzēt viņam iziet no koncerta mazliet labākam."

Dace Aperāne savus ceļa vārdus savam jaundarbam darījusi zināmus e-pastā, bet Jānis Šipkēvics par savu jaundarbu Ubi caritas intervijā saka tā: "Darba radīšanai izvēlējos himnas Ubi caritas tekstu, kura pamatdoma - tur, kur žēlsirdība un mīlestība mīt, tur Dievs mīt.

Lai vai cik banāli tas šodien neizklausītos, bet tieši mūzikā cenšamies atrast atbildes uz jautājumiem, uz kuriem politiķi un citi varas vīri nevar rast, jo nav iespējams atrisināt konfliktu ar spēku. Tas ir pagaidu risinājums, lai rastos vēl briesmīgāks, vēl asiņaināks turpinājums.

Tēmas aizmetnis, tas mazais motīvs, kas skan šajā darbā, bija tas, kurš mani nelaida vaļā. Neviļus atcerējos arī Diruflē versiju par šo himnu, un kaut kā notika saslēgšanās. Šis ir pirmais gadījums, kad rakstu korim un instrumentiem, jo līdz šim esmu rakstījis korim a cappella - piemēram, Jāņa Ozola korim "Maska", esmu arī pārlicis cita veida mūziku kora sastāvam, taču šis darbs ir pirmais izvērstākais, atbildīgākais, kurta atskaņojumu gaidu ar lielu nepacietību un satraukumu. Lai gan ļoti centos uzrakstīt savu skaņdarbu labi, šis būs tas gadījums, kad koris un diriģents šo darbu vērtīs vēl labāku. Liels paldies arī Andrim Sējānam, kurš grūtākos brīžos palīdzēja ar padomu aranžēšanā. Izvēlējos sev interesantu un interesējošu sastāvu: kopā ar kori būs kontrabass un kokle, pats spēlēšu klavieres. Šis kopums man asociējas ar cilvēka būtību visā tās daudzšķautņainībā - kontrabass kā fundaments, kokle un klavieres - kā iekšējie procesi, pārdzīvojumi, un koris - kā miesa, kā ķermenis, kas to aptver vienā veselumā.

Rakstot šo darbu, noķēru sajūtu, cik interesants process ir radīt darbu un iedot tālāk, lai citi nes to ideju. Jo parasti tas ceļš bijis tāds, ka pats radi un pats to karogu arī nes.

Pirmo reizi aptvēru baudu un gandarījumu, ko sniedz komponēšana! Ticu, ka tas varētu būt sākums kaut kam jaunam..."