24. jūlijā Dzintaru koncertzālē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Jūrmalas festivāla noslēgumā skanēs jau par ikgadēju tradīciju kļuvušais koncerts "Dzimuši Latvijā".

Uz sarunu aicinājām diriģentu, Berlīnes Komiskās operas muzikālo vadītāju Aināru Rubiķi, kurš šajā koncertā vadīs Jūrmalas festivāla orķestri. Uzzinām par 17. un 18. jūlijā notikušajiem koncertiem ar Štutgartes operas orķestri un krievu komponistu mūziku gan šajā programmā, gan Ukrainā notiekošā kara kontekstā, kā arī koncertu „Dzimuši Latvijā”, kurā kā allaž iekļauta arī latviešu komponistu mūzika, šoreiz – Lolitas Ritmanis, Georga Pelēča darbi. Ainārs Rubiķis:

"Es vienmēr esmu centies iekļaut šajos koncertos latviešu skaņdarbus, jo esam dzimuši Latvijā un ar latviešu mūziku varam parādīt, kas mēs esam, bet ar Rietumu kultūras mūziku varam parādīt, ko mēs spējam izdarīt."

Koncertā "Dzimuši Latvijā" uz vienas skatuves satiksies dažādu paaudžu mūziķi – gan jaunie talanti, gan Latvijas koncertdzīves redzamākie mākslinieki, gan latviešu mūziķi ar starptautisku slavu, kuru uzstāšanās dzimtenē vienmēr ir gaidīts notikums. Mākslinieku vidū būs dziedātāji Mihails Čuļpajevs un Ilze Grēvele-Skaraine, pianisti Evelīna Jēkabsone un Georgijs Osokins, čelliste Margarita Balanas, sitaminstrumentāliste un balerīna Sonja Misiņa.

AMB: Ko jums nozīmē – būt dzimušam Latvijā?

AR: Svaigi pļautas zāles smarža. Reiz, atgriežoties mājās agrā pavasarī pēc darba cēliena Novosibirskā, pirmais, ko sajutām lidostā, bija tur tikko nopļautās zāles smarža. Ir grūti saprast, ko nozīmē piedzimt Latvijā. Piedzimt Latvijā nozīmē būt svētītam, jo mūsu zeme ir ārkārtīgi izredzēta. To varbūt tiešām var saprast tikai ar ilgstošu attālumu.

Jo ilgstošāks šis attālums, tūkstošos kilometru mērāms, jo dziļāk tu sajūti savu būtību šajā Dieva svētītajā zemē, Saules zemē, Māras zemē.

AMB: Vai atceraties, kas visvairāk pietrūka, kad pirmoreiz uz ilgāku laiku aizbraucāt prom no Latvijas?

AR: Atceros, man pietrūka manas mājas, mans suns, kaķis un dārzs. Tā bija 2010. gada vasara, kad pēc noslogota pavasara ar Mālera diriģentu konkursu, negribējās nekur vairs braukt, negribējās ne jūru, ne smiltis, ne Ēģiptes piramīdas vai grieķu skaistās, baltās mājiņas. Gribējās desmit pirkstus iebāzt mūsu zemē un tur uzlādēties. Mēs, latvieši, varam pabaroties tikai no savas zemes.