23. augustā koncertā “No Mendelszones līdz Māleram” debiju ar Orķestris "Rīga" piedzīvos diriģents Artūrs Oskars Mitrevics – šā gada JVLMA un LMT Gada balvas laureāts. Pie ērģelēm būs Ilze Reine, bet programmu kuplinās baritons Rihards Millers.

Programmā:

Fanija Mendelszone - Uvertīra do mažorā, aranž. Anders Hogsteds

Fēliks Mendelszons - Sonāte op. 65/6, Korālis ar variācijām 

Gustavs Mālers - "Ceļojošā mācekļa dziesmas", aranž. Ēriks Sommerss

Makss Rēgers - Benedictus op. 59/9

Gustavs Mālers - Piektās simfonijas Adagietto, aranž. Kohs Šišikura

Kamils Sensānsa - Allegro giocoso un Fināls no Trešās ērģeļsimfonijas, aranž. Marks Hindslijs

Kādu iespaidu atstāj vārdi „debijas koncerts”? Ir plaši izziņots, ka pirmoreiz koncerts ar Orķestra „Rīga”. Vai nebūtu gribējies, ka tas drīzāk paliek aizkadrā, lai pēc tam, it kā „starp citu”, varētu pateikt – tā bija debija?

Protams, tas uzliek zināmu atbildību, bet taisnības labad jāsaka, ka tā nav pilnīga debija orķestra priekšā – šī nav pirmā tikšanās ar Orķestri „Rīga”, mums arī iepriekš bijusi iespēja strādāt kopīgi. Tas notika, pateicoties pandēmijai, jo mums kā Mūzikas akadēmijas studentiem bija iespēja doties strādāt pie orķestra un piedalīties akadēmijas komponistu jauniestudējumu konkursā tieši ar šo orķestri. Tātad nav gluži pirmā reize, bet nopietnu koncertu kontekstā – jā.

Tad jau pārbaudīšana aiz muguras. Pieņemu, ka arī Orķestris „Rīga” sākumā pārbauda – vai šis diriģents dzird, kurš pūš šķībi, vai nedzird? Vai bija kaut kas tāds?

Es jau teiktu, ka pārbaudīšana, filtrēšana notiek visu laiku. Bet jāteic gan, ka neviens šeit šķībi nespēlē.

Programmas izvēle bija pilnīgi paša ziņā, vai kaut ko ieteica orķestra galvenais diriģents Valdis Butāns vai profesors Andris Vecumnieks no Mūzikas akadēmijas?

Šoreiz orķestris man piedāvāja jau gatavu programmu, un izvēle nebija manā varā, bet esmu ļoti priecīgs par šo programmu. Tā iedvesmo -  tik daudz dažādu šķautņu! Jāsaka gan, ka tie visi ir pārlikumi no simfoniskā repertuāra, bet būs gan kaut kas, ko Latvijas publika, iespējams, nav dzirdējusi, gan kaut kas labi pazīstams, piemēram, Mālera opusi, kuri man personīgi ir sevišķi tuvi.

Koncerta sākumā divi Mendelszoni – Fanija un Fēlikss, tad sekos opuss, kura atskaņojumā piedalīsies arī dziedātājs Rihards Millers. Šķiet, jau kādu laiku gaisā virmojusi doma, ka vajadzētu ķerties pie Mālera „Klejojošā mācekļa dziesmām”.

Šis ir tāds skaists atgadījums. Mēs ar Rihardu esam kolēģi LKA jauktajā korī „Sōla” – es kā diriģents un Rihards kā vokālais pedagogs. Pirms pāris mēnešiem sarunājoties pirms mēģinājuma, kaut kā neviļus nonācām pie šīm Mālera dziesmām. Izrādījās, ka mums abiem ir interese par šo ciklu – Rihards tobrīd to cītīgi mācījās, lai atskaņotu versijā balsij un klavierēm, savukārt es šo ciklu biju pētījis paša intereses dēļ. Bijām to aplūkojuši Akadēmijā, un tas mani patiesi ieinteresēja. Un re, cik interesanti – pēc pāris mēnešiem zvans no Orķestra „Rīga” ar jautājumu, vai es vēlētos diriģēt to kopā ar orķestri un tieši Rihardu Milleru!

Īstajā brīdī palaidāt domu kosmosā. Bet pieļauju, ka akadēmijā tika pētīta versija simfoniskajam orķestrim, nevis pūtēju.

Tieši tā. Jāsaka, ka šī pat nav versija pūtēju orķestrim, es to drīzāk sauktu par pārlikumu pūtēju ansamblim. Instrumentācija ir viegla, krāsaina un arī ļoti pateicīga vokālistam, jo nav papildus slogs pārvarēt šos instrumentālos spēkus.

Cik bieži pasaulē atskaņo šo instrumentācijas versiju?

Neesmu atradis nevienu ierakstu variantam, kuru atskaņosim, līdz ar to informācijas man nav. Pirmie noteikti nebūsim, bet neesmu drošs, ka atskaņojumu ir bijis ļoti daudz.

23. augusta koncertā piedāvāsiet klausītājiem ļoti daudzveidīgas emocijas – būs dzīvespriecīgā Fanija Mendelszone, tad apcerīgais Fēlikss Mendelszons, Gustavs Mālers un beigu beigās – Kamils Sensānss. Un atkal – grandiozi.

Manuprāt, Sensānsa ērgeļsimfonijas fināla atskaņojumu tiešām nevaru sagaidīt. Ļoti vēlos dzirdēt, kā tas izklausās tieši ar Rīgas Doma ērģelēm, to mēs uzzināsim tikai otrdien. Manuprāt, izcils skaņdarbs, ar ko noslēgt, izcils skaņdarbs, kurā izsliet galvu un tad doties tālāk dzīvē, jo fināls ir pacilājošs un uzmundrinošs. Satiekoties šīm divām stihijām – pūtēju orķestrim, kas jau mēģinājumos ir tiešām spožs, un Doma baznīcas ērģelēm, kas ir sevišķi krāšņs instruments – man liekas, ka simbioze būs varena.