Šopavasar Tumes Kultūras namā risinās koncertcikls “Klaviermūzikas pavasaris”, kurā klausītājiem iespēja dzirdēt trīs pianistus. Jau izskanējuši Daumanta Liepiņa un Reiņa Zariņa solokoncerti, bet 1. maijā ciklu noslēgs nule kā Zviedrijā studijas beigusī Aurēlija Šimkus.

Programmā iekļauta V. A. Mocarta Piektā sonāte, L. van Bēthovena Sestā sonāte, F. Šopēna noktirne sibemolminorā un divas mazurkas, kā arī S. Rahmaņinova Variācijas par Korelli tēmu.

Sarunā ar Dinu Dūdiņu-Kurmiņu uzzinām, ka šobrīd Aurēlija Šimkus lūkojas pēc jauna pedagoga maģistra grāda iegūšanai, bet Tumē gaidāmais koncerts būs viņas pirmā publiskā uzstāšanās dzimtajā pusē. Tuvākajā laikā paredzēti koncerti ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā un Itālijā, bet 1. maija koncerts būs īpašs ar to, ka tajā klātesoša būs arī Aurēlijas pirmā klavierskolotāja

Aurēlija Šimkus:

"Mūsu profesijā svarīgākais ir meklēt un atklāt, visu laiku uzturēt šo uguni, lai tā deg. Atklājuma procesam jākļūst par rutīnu. Ikdienā tas ir mans lielākais izaicinājums."

Pavasarī bija kāds nozīmīgs eksāmens. Tas nenotika Latvijā, arī ne Vācijā, kur kādu laiku studējāt, bet gan Zviedrijā, ko jau ilgu laiku saucat par savu studiju vietu.

Jā, taisnība. Šobrīd esmu bakalaura studiju finiša taisnē. Studēju pie brīnišķīgas profesores – Jūlijas Mustonenas-Dālkvistas. Pavasarī bija lielais eksāmens, un tagad palikusi rakstīšanas daļa, jāraksta bakalaura darbs. Tas arī ir diezgan laikietilpīgs process, kam jāvelta daudz pūļu. Paralēli, protams, gatavoju citas programmas un spēlēju, bet arī rakstīšanas process aizņem diezgan daudz laika.

Kāda ir darba tēma?

Darba tēma ir Šostakoviča Pirmais klavierkoncerts. Man Šostakovičs liekas ļoti pateicīgs rakstīšanai un aprakstīšanai, un tur ir tik daudz interesantu tēmu un nozīmju. Man šķiet ļoti interesanti meklēt katra elementa vietu skaņdarbā.

Un cik sen pirkstos ir ne tikai analīze, bet arī pats klavierkoncerts?

Es to spēlēju, šķiet, pirms sešiem gadiem. Tas ir diezgan ilgs laiks, un koncerts jau ir iesēdies galvā, nostājies repertuārā.

Un bakalaura diplomeksāmens bija ar publiku?

Jā, tas bija mūsu jaukajā koncertzālē. Mums ir brīnišķīga skola – fantastiski instrumenti, uz kuriem vingrināties, divas koncertzāles, kur taisīt ierakstus un koncertus, reizēm arī festivālus. Tur ir ļoti jauki spēlēt.

Vai bija arī līdzjutēji no Latvijas?

Nē, šoreiz nē, bet bija tuvi draugi no Zviedrijas, un ģimenes, kuras pazīstu, un mūzikas mīļotāji. Protams, arī klasesbiedri un skolotāji.

Vai pati esat apmierināta ar savu sniegumu?

Jā, protams. Tas bija ļoti emocionāli – pēdējo reizi spēlēt tik lielā notikumā kā beigšanas koncerts. Tas ir ilgs laika posms, uz kuru atskatīties.

Cik daudz laika tur pavadījāt?

Kopā sanāk trīs gadi, ja iekļauj arī pandēmijas laiku, kad sākumā biju Latvijā. Bet sanāk divi pilni gadi.

Bet ko tagad – vai jau ir noskatīts nākamais meistars, pie kura papildināties?

Nākamais ar studijām saistītais plāns ir maģistrs. Šis pavasaris ir aizvadīts un vēl plānojas dažādos braucienos uz visādām Eiropas vietām, pedagogu meklējumos, jūnijā arī iestājeksāmeni un solokoncerts Berlīnē. Daudz kur esmu pabijusi un meklējusi īsto pedagogu, jo mūziķiem, tāpat kā sportistiem, ir svarīgs labs treneris, kas ir uzticams, ar kuru sakrīt muzikālie viedokļi un kurš redz, kā vislabāk palīdzēt. Tas gan vēl ir noslēpums, kur būšu nākamajā gadā, bet studijas es turpināšu.