"Kad vēl studēju Latvijas Mūzikas akadēmijā, vajadzēja atrast kaut kādu darbu... Iemesls, kāpēc pievērsos tieši mūzikas kritikai, bija tas, ka jau kopš mūzikas vidusskolas man paticis apmeklēt koncertus, turkāt ikdienā - īsi sakot, koncertu apmeklēšanas prakse man allaž šķitusi vismaz tikpat nozīmīga kā muzikologa darbs kabinetā. Un šo iespēju nekādi negribēju palaist garām un to vēlējos turpināt, vienīgi - 2005. gadā nebiju plānojis, ka tas izvērtīsies tik ilglaicīgi un nopietni," atklāj mūzikas kritiķis un muzikologs Armands Znotiņš.

Viņš ir pārliecināts: "Laikam jau tāda profesija kā mūzikas kritiķis nepastāv izolēti no visām pārējām sfērām, nemaz jau nerunājot par tīri radošu darbu - acīmredzami ir jūtams, ka tas, ko no manis gaida un pasūta "Mūzikas Saule", vismaz beidzamajos gados, ir arī plašāki raksti par mūzikas vēsturi, izcilām latviešu un ārvalstu mūzikas personībām.

Bet arī mūzikas kritikā kā tādā ir jautājums, cik lielā mērā tā ir recenzija... Jo pirmām kārtām savās publikācijās vienmēr esmu pateicis to, ko gribu pateikt par apkārtējo pasauli un sabiedrību.

Otrkārt, šajās publikācijās vienmēr notiek pieskaršanās tādām disciplīnām kā mūzikas psiholoģija, mūzikas antropoloģija, mūzikas socioloģija, kas ir ļoti interesanti."

Vaicāts, vai Armandam ir kāda autoritāte mūzikas kritikas laukā, viņš ir atklāts: "Mūzikas kritikas žanrā laikam nav gan. To arī esmu paudis, ka ar situāciju šajā nozarē diez kas nav.

Pirms neatkarības, pareizāk, okupācijas laikā par objektīvu kritiku nevarēja būt ne runas, jo visu noteica ideoloģija. Savukārt pirms tam, lasot, piemēram, Jāni Zālīti, pie sevis esmu domājis - labāk gan viņš būtu komponējis...

Tieši tāpēc mūzikas kritikā vēlējos pateikt to, ko neradu pirms tam šajos vēsturiskajos pierakstos - fiksēt to, kāda bijusi mūzikas interpretācija, lai pēc tam citas paaudzes, kuras pēc mums pētīs mūzikas vēsturi konkrētā laika griezumā, varētu nonākt līdz konkrētiem secinājumiem. Recenzija jau ir kā vēstures avots. Protams, es labprāt izlasu šodien rakstītās recenzijas, un, piemēram, teātra kritika ir tāda, ka šīs publikācijas nudien ļauj veidot savus teātra apmeklēšanas plānus."

Sarunai par mūziku, uzrunājošiem skaņdarbu lasījumiem un koncertu recenzēšanu līdzās klausāmies Armanda izvēlētos skaņdarbus.

Raidījumā skan šāda mūzika:

Inokentijs Mārpls - "Krievija, atpisies!"
Dmitrijs Šostakovičs - 4. daļa no 10. simfonijas (Under Stalin`s Shadow, Andris Nelsons un Bostonas simfoniskais orķestris)
Andris Dzenītis - "Postlūdija. Ledus" (Karels Marks Šišons, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris)
Johans Sebastiāns Bahs - 1. daļa no 2. partitas vijolei (Jaša Heifecs 1935)
Sergejs Prokofjevs - 3. daļa no 1. klavierkoncerta (Svjatoslavs Rihters, Maskavas jauniešu orķestris, Kirils Kondrašins 1952)
The Beatles - Martha My Dear