10. oktobrī Parīzes Nacionālajā jeb Bastīlijas operā mūsu mecosoprāns Elīna Garanča debitēja Eboli lomā Džuzepes Verdi operā "Dons Karloss", kas pēc ilgāka laika piedzīvo oriģinālo 5 cēlienu uzvedumu.

Tā beigās - grandiozas ovācijas saņēma viss solistu zieds, arī koris un diriģents Filips Žordāns, bet diezgan bravūrīgus Bū! saucienus - iestudējuma komanda, kuras priekšgalā ir par režijas revolucionāru dēvētais Kšištofs Varlikovskis.

Todien gan revolucionāras situācijas paralēli risinājās daudzviet pasaulē, tostarp Parīzes ielās, kurās bija izgājuši ap 5 miljoniem arodbiedrību aicināti protestanti. Jau vairākas dienas iepriekš tika izziņots lidostu streiks, tāpēc Gunda Vaivode saka sirsnīgu paldies mūsu aviokompānijai Air Baltic, kas galapunktā ļāva nokļūt savlaicīgi, jau dienu pirms pirmizrādes 10. oktobrī.

Gunda Vaivode kopā ar Elīnu Garanču un Jonasu Kaufmani

Kā šādā kontekstā jūtas mākslinieki, ko jaunu atklāj Verdi operas franču versija un režisora skatījums uz Šillera drāmu šodien, kāda ir dzīve šodienas Parīzē un kā jūtas solists dienu pēc pirmizrādes - par to visu Gunda Vaivode vaicāja Elīnai Garančai.

Bija pat bažas, ka "Dona Karlosa" pirmizrāde varētu tikt atcelta...

"Patiesībā gatavošanās un baidīšanās no streika sākās jau 21. septembrī, kad bija pirmais nacionālais streiks - cilvēki kavēja mēģinājumu, jo negāja sabiedriskais transports, vilcieni, metro," stāsta Elīna. "Kad tika izziņots, ka kārtējais streiks būs 10. oktobrī, vienu brīdi teātrim pat radās ideja 7. oktobra ģenerālmēģinājumu pārtaisīt par īsto pirmizrādi. Bet, kad sāka rēķināt, ko tas nozīmē - sasaukt starptautisko presi, pārrezervēt viesnīcas un tamlīdzīgi, tika nolemts, ka paliksim pie 10. oktobra.

Vai nu Verdi gars, vai mūzikas un mākslas nepieciešamība satrauktajā vidē nospēlēja savu lomu...

Kad nācu uz teātri pusčetros, pilnā sparā vēl visi protestēja un kliedza, bet jau bez piecpadsmit minūtēm piecos viss pūlis bija pagājis garām un vakarā vērās priekškars pirmizrādei."

Šillera drāmas notikumi arī risinās gan Francijā, gan Spānijā. Ir arī zināma līdzība tajā, kas noticis toreiz un tagad. Vai režisora uzstādījums lika domāt par politisko fonu, vai tomēr uzsvars likts uz varoņu attiecībām? "Uzsvars tomēr likts uz varoņu personīgajām attiecībām - diezgan apzināti negribējām iesaistīties politiskajā vidē - teātrim ir savas nepieciešamības, un intendanti labprāt izvairās no liekām provokācijām šajā ziņā, tāpēc vairāk runājam par to, kas notiek cilvēkā.

Mūsdienās, manuprāt, cilvēki uz izrādēm un koncertiem iet tieši tāpēc, lai aizmirstu, kas notiek ārpus zāles sienām.

Tāpēc visa mūsu darbošanās "Donā Karlosā" vērsta uz to, lai saprastu, kāpēc cilvēki tā rīkojas, kāpēc ir tādas attiecības un kādi ir spēles noteikumi, pēc kuriem jāspēlē vai viņi ir spiesti spēlēt."

Elīnas debija Eboli lomā - patiesi spoža. Tā ir vērā ņemama progresija no Mocarta uz Verdi varonēm. Vaicāta, cik tēla intensitātes maiņas ir svarīgas, un vai pievēršanās Verdi  nozīmē gājienu lielāka patiesīguma virzienā, Elīna uzsver: "Salīdzināšana starp psiholoģisko vai emocionālo spriedzi starp atšķirīgas stilistikas mūziku man īsti nepatīk.

Mocartam emociju īstums ir tieši tāds pats kā Verdi - abiem ir svarīgas cilvēka iekšējās sajūtas, attiecības, psiholoģiskais stāvoklis. Atšķiras tikai veids, kādā tu to mēģini skatītājam nodot. Jūtu dziļums, sāpīgums ir tāds pats.

Verdi mūzikas struktūra un mērķis ir savādāks, tāpēc jāpieslēdz citi ķermeņa resursi, lai to pasniegtu. Bet Eboli dramatiskajos pārdzīvojumos ir tikpat liela emocionāla spriedze kā "Titus žēlsirdībā" Sesto otrajā ārijā.

Izdziedāt bel canto pareizajā manierē ir daudz grūtāk, nekā Verdi!

Verdi ir dramatiskās uzbūves meistars! Viņš iedod tādu mūzikas sagatavi, ka tev nekas cits neatliek kā izdziedāt to frāzi. Savukārt bel canto tu pats esi galvenais, kuram jāuzbur maģija, jo orķestrī nekas īpašs nenotiek. Verdi "Donā Karlosā" valda raksturu spriedze, izaugsme.

Starp citu, Eboli ir vienīgā, kurai ir garš un grūts ceļš noejams no pirmā līdz pēdējam cēlienam, bet man šie kompleksie raksturi patīk un šķiet, ka arī piestāv.

Ar Kšištofu bija ļoti interesanti strādāt. (..) Mēģinājām noņemt visas klišejas, kas būtu redzētas, un padarīt Eboli raksturu nedaudz šķautņaināku. (..) Mums bija ļoti laba sadarbība - laikam biju vienīgā, kura nāca un prasīja, ka varbūt pamēģinām savādāk.

Man gribas mēģinājuma procesu padarīt interesantu! Atnākt un nodziedāt āriju vienā manierē man ir garlaicīgi.

Tāpēc man uz skatuves nekad nav tukšo brīžu! Man vajadzīgs nepārtraukts pārdomu stāvoklis, sevis analizēšana tam raksturam, ko spēlēju, lai viss, ko daru uz skatuves, attaisnotos. Nevis muļķīga mīcīšanās, bet psiholoģiska attīstība."

Starp citu, pirmais Elīnas jeb Eboli uznāciens - paukotājas kostīmā! Atkal biksēs, kaut Elīna ne reizi vien izteikusies, ka "bikšu lomām" saka ardievas... "Nu, jā... Tad ir jādomā par Īva Senlorāna bikškostīmiem vai Diora skaisti piegrieztajām biksēm... Ir savādāka ķermeņa valoda, un puiciskie žesti man tiešām bija apnikuši. Patiesībā jau sieviete arī biksēs var būt ļoti sievišķīga un erotiska."

Analizējot savu Eboli lomu un atbildot uz vaicājumu, vai mīlējusi maz Donu Karlsonu, Elīna teic: "Domāju, ka viņa patiesi mīlēja Filipu - sāpīgākais, ka viņa gribēja izmantot pārējos, un arī viņu izmantoja. (..) Bet vispār - dzīve ir sarežģīta lieta - tur īsti nevar saprast, kurš ar kuru un kāpēc."

Piecu cēlienu opera šajā gadījumā sadalīta trijos. Elīnai ir ļoti daudz dziedājumu. "Godīgi sakot, ja saproti, kā dziedāt Verdi, tad šī loma nav ne par matu grūtāka par Oktaviānu "Rožu kavalierī", kur jābūt uz skatuves visu laiku, turklāt jālec un visādi citādi jābūt fiziski aktīvai. Drīzāk tā ir psiholoģiskā "sadale" - lai katrā no izgājieniem vari parādīt to rakstura daļu, kas nepieciešama, lai Eboli varētu pilnvērtīgi saskatīt visas operas garumā. Finālā nevari būt tāda kā I cēlienā. Jābūt attīstībai."

Elīna atklāj, ka mēģinājumu process bijis gana raibs. "Mūs skāra vīrusa epidēmija - gandrīz divarpus nedēļu pirms pirmizrādes visi sāka slimot! Kšištofs bija pirmais... Kritām kā mušas! Kaufmanis nebija 10 dienas, arī es pati saslimu, jebkurā gadījumā visi sastāvi esam saspēlējušies krustu šķērsu - ja nu gadījumā kāds atkal krīt..."

Un kādi ir kolēģi pirmajā sastāvā? "Domāju, ka esam labi partneri. Šī ir grūta un sarežģīta opera, visi esam debitanti franču valodā. Pirmizrāde ir īpaša - satraucoša, atbildīga, ir psiholoģisks milzīgs spiediens. Mūsu attiecības uz skatuves nav nemaz tik intensīvi piesātinātas, kas attiecas uz mani.

Esam ļoti jauka grupa, kas vairāk nekā vienu reizi esam gājuši iedzert kādu vīna glāzi pēc mēģinājuma, pasvinēt kādu dzimšanas dienu un papļāpājuši par dzīvi.

Taču visiem ir ģimenes, bērni, turklāt ik pa laikam kāds slimoja, tā ka pa īstam tikai pirmizrādes vakarā viens ar otru patusējām".

Brīnišķais "Dona Karlosa" pirmizrādes kvartets - Elīna Garanča, Sonja Jončeva, Ildars Abdrazakovs un Jonass Kaufmanis (foto - Gunda Vaivode)

Bastīlijas operas milzīgā aizskatuve atgādina lidlauku! Kaut Metropole ar 4 000 skatītāju vietām skaitās lielāka. "Bastīlijas operas zāle nav ļoti skaista, bet man tur ļoti patīk - jūtu, ka manai balsij šī zāle piestāv, un arī mana balss šajā telpā aug, parādās ķermenisks piesātinājums. Ir dažas vietas, kas nav tik vieglas, jo skatuve ir liela un atvērta."

Parīzes Nacionālās operas skatuve (foto - Gunda Vaivode)

Interesanti, ka franču valoda maina pašu Verdi - raksturu, mūzikas valodu, kas kļūst brīvdomīgāka. "Jā, ir lietas, kas atvieglina trako dramatismu, bet Verdi ir Verdi un mūzika viņam specifiska. Pieci cēlieni, manuprāt, tomēr nav tas labākais, pats Verdi ir izteicies, ka viņa saīsinātais itāļu variants ir labāks. Franču valoda ietekmē arī melodijas plūdumu. Manā gadījumā tas nav tipiskais, niknais, "rejamais" Verdi, kas itāļu variantā Eboli būtu nepieciešams."

Pie izrādes pārsteigumiem noteikti pieder vēl vienas latviešu dziedātājas klātbūtne - Silga Tīruma uz skatuves nav redzama, jo viņai uzticēta Balss loma. Silga dzīvo Parīzē, audzina bērniņu, šobrīd gaida otru, un priecājas, ka izturējusi 300 pretendentu lielu konkursu uz vietu operas korī. "Ar Silgu mācījāmies vienā kursā Latvijas Mūzikas akadēmijā. Bet katram tas ceļš izveidojas savādāk - nav vienas receptes, kā kļūt par vadošo solistu. Dieva ceļi ir neizdibināmi," - tā Elīna.

Silga Tīruma (foto - Gunda Vaivode)

Kāda šķiet Parīze Elīnas acīm? "Parīze kļuvusi ļoti jocīga - līdz ar terorisma draudiem un lielajiem pārdzīvojumiem cilvēki kļuvuši visai distancēti, sevī ierāvušies, skrejoši, maz komunicē. Daudzi saka - no romantiskās, sapņainās, mīlestības pilnās Parīzes palikušas tikai literatūras atziņas. Pilsēta, protams, ir skaista, piedāvā daudz interesanta un arī noslēpties kādā ieliņā, bet...

Godīgi sakot, ejot pa lielajiem laukumiem, arī es skatos apkārt - ej nu sazini, kurš vājprātīgais sevi uzraus gaisā vai kādam metīsies virsū ar nazi. Dažreiz padomāju, vai tiešām man vajag iet tur vai tur.

Nemitīgā policijas klātbūtne, armija, kas pastāvīgā kaujas gatavībā - to īsti vairs nevar salīdzināt ar romantisko Parīzi," prāto Elīna.

19. oktobrī plkst. 19 tiešraidē no Parīzes Nacionālās operas "Donu Karlosu" varēsim vērot kinoteātrī Splendid Palace.

Kuras ir tās lietas, uz kurām Elīna gribētu vērst publikas uzmanību? "Verdi mūzika pati par sevi ir brīnišķīga - jāļaujas pārdzīvojumam.

Mēs šajā sastāvā esam spēcīgi ar to, ka esam jaunā dziedātāju paaudze, kuriem ļoti svarīga ir aktieriskā nianse. Skatītājam varētu būt interesanti meklēt, ko īsti mēs konkrētajā brīdī domājam, kāda ir ķermeņa valoda.

Ja tev ir pareizais domu grauds, prāta process, ķermenis pats reaģē uz to, ko gribi pateikt.

Un tās četrarpus stundas nav mokošas - notiek attīstība, plūsma, kurā mēs kā koka gabaliņi strautiņā satiekamies, sasitamies, paskrienam uz priekšu un atpakaļ. Notiek mijiedarbība.

Interesanti arī strādāt ar minimālajiem līdzekļiem, kas mums iedoti - Kšištofs mācēja ieskatīties katra mākslinieka iekšienē, neņemot no personībām neko nost, bet liekot paskatīties sevī."