30. novembrī savās mājās Sanktpēterburgā mūžībā devies viens no visu laiku brīnišķīgākajiem diriģentiem – harismātiskais latviešu maestro Mariss Jansons (1943-2019).

"Ideālajā variantā jābūt tā, ka klausītājs aizmirst par savu eksistenci un paceļas debesīs, kosmosā – tad mūsu uzdevums ir izpildīts," savu mākslinieka misiju vēl nesen sarunā ar Gundu Vaivodi trāpīgi formulējis Meistars, kura domu graudi neskaitāmajās intervijās "Klasikai" mūs stiprinājuši un iedvesmojuši gluži tāpat kā viņa diriģētie koncerti...

"Vēl pirms pāris nedēļām telefonsarunā Maestro runāja par jauniem koncertplāniem ar Elīnu Garanču, Raimondu Paulu, mūsu Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka nevar šobrīd diriģēt - tas salauza viņa jau tā trauslo sirdi... Bet mūsu atmiņās Mariss Jansons paliks kā dižākais un cilvēciskākais latviešu Maestro, kura gudrības tālāk nes Andris Nelsons," - tik sirsnīgus vārdus pauž "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.

No visas sirds izsakām dziļu un patiesu līdzjūtību Meistara ģimenei, draugiem, kolēģiem un visas pasaules muzikālajai videi - itin visiem, kuriem dārgs bija Marisa talants.

"Klasikas" arhīvs glabā neskaitāmus Maestro koncertierakstus un arī sarunas. Lūk, viens no jaukākajiem mirkļiem - Maestro pēdējā viesošanās Latvijā, kopā ar savu mīļo Bavārijas Radio simfonisko orķestri uzstājoties Latvijas Nacionālajā operā un baletā

Savukārt šeit - neaizmirstamais koncerts Lielajā ģildē: 2016. gada 16. septembrī, Gundas Vaivodes mudināti, uz vienas skatuves beidzot sastapās abi mūsu spožākie maestro - Mariss Jansons un Raimonds Pauls...

 

Bet šeit - Meistara pēdējā intervija "Klasikai" 2018. gada sākumā...

---

Latviešu mūziķi pasaulē. Viņus godā, viņiem dod balvas, bet viņus arī kritizē. Viņi mežonīgi strādā pat tajos brīžos, kad būtu jāsvin dzīve.

Zinot, ka diriģents Mariss Jansons savu 75. jubileju 14. janvārī pēc koncertu sērijas vadīs pārbraucienos no vienas valsts uz otru, Gunda Vaivode telefoniski ar viņu Pēterburgā sazinājās jau pirms nedēļas un izvaicāja par iedvesmas avotiem – literatūru un glezniecību, par diriģenta arodu un kā top diriģents, par viedokļu brīvību un kritikas uztveri, par gaidāmo koncertu Rīgā, "Pīķa dāmu" Zalcburgā, par tipisko kulturālo latvieti un arī par to, par ko mums jānokaunas.

Protams, arī par skaisto dāvanu, ko sarūpējuši tautieši.

14. janvārī Rīgā notika īpaši svinīga ceremonija... Latviešu selekcionārs Juris Egle izveidojis īpašu tulpes šķirni, kura 10 gadus Nīderlandē "raudzēta" un šogad reģistrēta; akurāt 14. janvārī tai dots vārds - "Mariss Jansons"! Tas ir Latvijas dāvinājums maestro Jansonam skaistajā jubilejā.

Tulpe "Mariss Jansons" ir oranža, ar dzeltenu liesmu - kaislība, siltums un degsme, kas īpaši piestāv maestro Marisam Jansonam!

Lūk, daži maestro domugraudi, kas atmirdz sirsnīgajā telefonsarunā...

* Dzeja vai proza? Noteikti proza. Ļevs Tolstojs. Puškins. Man ļoti patīk arī Remarks. Labprāt lasu viņa darbus, kas īpaši daudz palīdzēja laikā, kad diriģēju Honegēra Liturģisko simfoniju.

Bet vispār ir tā... Ja tu mazliet orientējies mākslā, literatūrā, un tev ir laiks lasīt un iet uz izstādēm, ir ļoti grūti nosaukt kādu konkrētu simpātiju - mākslinieku, rakstnieku vai mūziķi.

* Grāmatu vai avīzi mīlu lasīt, turot to rokā. Kaut vajadzētu iet kopsolī ar laiku, par nožēlu, nekad nav bijis laika darboties ar datoru. Esmu vecmodīgs, un man drusku kauns, ka nesaprotu.

Bet esmu ieradis tā - ja kaut ko apgūstu, man vajag to mācīties kārtīgi. Ja gribētu paņemt labu skolotāju, tas nozīmētu, ka vajadzētu mācīties regulāri. Tāpēc pirmkārt izvēlos darīt to, kas nepieciešams manai profesijai. Visi cilvēki nevar aptvert visu.

* Kā var redzēt, vai no cilvēka iznāks diriģēšanas lietaskoks? Pirmkārt, talants - tas absolūti ir primārais. Tālāk - izglītība. Tehnika. Vai viņš ir profesionālis, vai arī diletants, kurš kādam draugam paprasījis, kā ir diriģēt uz trīs, un kā - uz četri. Zināšanas, stila izjūta, mūzikas izjūta ir svarīga. Arī tas, vai saprot orķestra un diriģenta psiholoģiju, vietu un atbildību.

Ļoti svarīga ir muzikālā gaume. Tas ir šausmīgi, ja tās nav...

Vēl būtiska arī mēģināšanas tehnika, kuru ļoti grūti iemācīties, jo to var apgūt tikai tad, ja tiec pie orķestra. Teorētiski to iemācīties ir diezgan grūti. Ļoti palīdz, ja klausies citu diriģentu mēģinājumus.

* Par nožēlošanu jāsaka, ka šodien vairs nav tās sirsnības, atklātības un labvēlības, kas cilvēku starpā valdīja agrāk. Cilvēki vairs negrib uzklausīt cita viedokli, un nepieņem, ka taisnība, iespējams, pieder otram. Turas pie savām sen iemācītajām dogmām, nespējot pieņemt, ka laiki mainās.

* Kad lasu kritikas, daudzreiz redzu, ka kritiķis ļoti maz ko saprot. Manuprāt, ir ļoti maz īstu, profesionālu kritiķu.

Lielākā atšķirība ir tā, ka mēs, izpildītāji, mūziku tveram ar jūtām, bet kritiķis to klausās no mūzikas zinātnieka viedokļa.

Un neesmu pārliecināts, ka viņi īsti spēj uztvert mūziku ar izjūtām, kā to dara "normāls" klausītājs, neanalizējot, kāds bijs temps vai kā to diriģējis diriģents. Kritiķi klausās no analīzes puses.

* Ideālajā variantā jābūt tā, ka klausītājs aizmirst par savu eksistenci un paceļas debesīs, kosmosā - tad mūsu uzdevums ir izpildīts. Bet arī mums, interpretiem, ir grūti - ne visos koncertos iespējams pacelties kosmosa augstumā, bet vismaz jācenšas tur tikt...

13. maijā maestro Marisu Jansonu kopā ar viņa vadīto Bavārijas Radio simfonisko orķestri gaidīsim Rīgā. Programmā būs Rosīni uvertīra operai "Vilhelms Tells", būs Riharda Štrausa "Dons Žuans" un Ravela "Valsis", bet Franks Peters Cimermans būs solists Prokofjeva Pirmajā vijolkoncertā.