Šobrīd pilna Londona ar talantīgiem latviešiem, un viņu vidū - arī Elīna Garanča...

"Tas nav nekas neparasts, ka, pasaulē aizbraucot, redzam un dzirdam mūsu mīļos māksliniekus," apgalvo Gunda. "Man bija izdevība būt klāt Maskanji "Zemnieka goda" mēģinājumā Covent Garden, kur jau otrdien notiks pirmizrāde, kas domāta jaunajiem klausītājiem, taču 2. decembrī notiks lielā pirmizrāde. Santucu dziedās Elīna Garanča. Pēc mēģinājuma burtiski "ielauzāmies" viņas gērbtuvē, kur Elīna vēl saņēma pēdējos norādījumus un piekrita mazai sarunai..."

Gunda Vaivode: Verisms mūzikā un verisms uz skatuves. 80. gadi. Kārtīga itāļu seriāla cienīgs sižets un viena diena sievietes dzīvē... Vai šis salīdzinoši reālais stāsts tev palīdz?

Elīna Garanča: Atzīšos, ka dievinu Santucas partiju - viņa man vienmēr bijusi viena no vismīļākajām lomām, kuru gribējies dziedāt jau ļoti, ļoti sen.

Man arī šķiet, ka manai būtībai Santuca piestāv, un savā ziņā ar savu temperamentu un sentimentu varētu viņu salīdzināt ar sevi un saprast.

Pirmo reizi Santucu dziedāju pērn Parīzē, tagad ir otrā reize. Nav tik daudz iestudējumu, bet šis man ļoti patīk. Kā visās operās, ne jau drēbes un skatuves iekārtojums ir tas, kas rada pārdzīvojuma viļņus. Man galvenais ir kolēģi - vienmēr šai ziņā esmu bijusi kaprīza un allaž prasu, kas dziedās pretī. Atkarībā no tā, kas būs kolēģi, vai nu piekrītu iestudējumam vai nē. Jo tieši ar kolēģi var uzburt to maģiju un pārdzīvojumu, kas nepieciešams operā. Ja ir simtprocentīga uzticība, atdošanās partnerim, tad viss kārtībā.

Šajā iestudējumā mans Turidu ir brīnišķīgs - tas ir Braiens Himels, ar kuru esam dziedājuši koncertos un iecerēta arī kopīga "Karmena". Liels, garš, spēcīgs - varu droši uzgulties viņa plecam. Ir, ko apmampt!

Kā sapas ar diriģentu Danielu Orenu?

Ar diriģentu ir tā: par viņu sāsta leģendas. Ka viņš bieži ņemas, klaigā, cepas. Bet ar viņu var ļoti labi sarunāt. Visiem diriģentiem patīk precīzi dziedātāji, kuri māk izstāstīt, ko viņi grib un kas vajadzīgs. Līdz ar to, ka mans vīrs ir diriģents, viņš man iemācījis, kā jārunā ar diriģentiem. Viņš ir cilvēks, kurš dzīvo mūzikā. Un verisms viņam ļoti piestāv.

Un kāda tev šķiet šī stāsta morāle?

Ka visi vīrieši ir cūkas (smejas)... Katrs sitas kā pliks pa nātrēm un mēģina izdzīvot un cīnīties par savu taisnību. Morāle... Jābut uzticīgam sev un ir principi, kurus nedrīkst nodot. Lai arī ceļš uz mērķiem var būt sāpīgs un grūts.

P.S. Uz 29. novembra izrādi biļetes izpārdotas, taču uz 2. decembri vēl var paspēt.