Latviešu mūziķi pasaulē. Starp viņiem, kas šovasar ar izciliem panākumiem uzstājas vasaras mūzikas festivālos, ir arī diriģents Andris Nelsons.

Šobrīd viņš jau ir Tenglvudā, bet pirms pāris nedēļām Zalcburgā vadīja divus "Vīnes filharmoniķu" koncertus, kuros skanēja Prokofjeva Otrais klavierkoncerts ar pianistu Daniilu Trifonovu un Šostakoviča Septītā jeb "Ļeņingradas simfonija", kam šogad aprit 75. gadskārta. Viens no populārākajiem komponista darbiem, bet diriģenti no tā atskaņošanas vairās. Vai tiešām mūzikas politiskais uzslāņojums - Hitlera un Staļina varas ekspansija – ir tik noteicošs? Par to runājām ar Andri dienu pirms koncertiem Zalcburgā. Sarunas gaitā virzīsimies arī uz Bostonas pusi, vaicāšu par trompetista debiju un Tenglvudas festivālu, kā arī par jaunas latviešu mūzikas pasūtinājumiem, bet sākam tātad ar šo intriģējošo hrestomātisko opusu – Šostakoviča Septīto simfoniju, kas drīz pēc pirmatskaņojuma Maskavā 1942. gadā tika atskaņota Londonā, Ņujorkā un pat bloķētajā Ļeņingradā. Kā izrādījās – “Vīnes filharmoniķi” vienu vienīgu reizi "Leņingradas simfoniju" atskaņojuši 1945. gadā.

“Domāju, ka Eiropas mūziķu un diriģentu ieskatā Šostakoviča Septītā ir vispolitiskākā un “vissarkanākā” simfonija, un viņi īsti nezina, kā to labāk interpretēt – tas šķiet pārāk pompozi, slavinoši komunistu un sociālisma režīmam, kas īsti, manuprāt, nav iemesls, kāpēc šo darbu nespēlēt,” prāto Andris.

“Nedomāju, ka šī simfonija ir tik ļoti politiska. Man liels prieks, ka Šostakoviča jubilejas sakarībā daudzviet spēlē viņa darbus - cilvēki jau sāk saprast, ka viņš ir ģeniāls komponists. Tieši Šostakovičs man vienmēr bijis tas, kurš vistuvāk un vistiešāk uzrunā manu iekšējo pasauli. Viņa talantu un ģenialitāti asociēju ar Mocartu, kurš bija brīnumbērns - jebkas, ko viņš rakstījis, ir ģeniāli. Tāpat Šostakovičs stāv pāri jebkuram laikam, viņa ieviestās novitātes un valoda nav saistīta ar politiku. Jebko, kas dzīvē notiek, nevaram ignorēt – no tā ietekmējamies, un tas ietekmē arī to, ko darām mākslā. Tā ir mūsu reakcija uz notikumiem. Ko viņš īstenībā gribējis pateikt Septītajā simfonijā, nekad līdz galam neuzzināsim. Neviens nekad nav vēlējies un arī tagad izvairās ļoti precīzi ilustrēt savas sajūtas un izlikt kā uz paplātes.”

Tikām Prokofjeva Otrajā klavierkoncertā Andris sadarbojies ar Daniilu Trifonovu. “Satikāmies pirms divām trim nedēļām Mocarta mūzikā. Pēc klausītāju teiktā un ierakstiem jau biju sajūsmā, viņš ir viens no interesantākajiem, dziļākajiem pianistiem, ar kuriem man nācies kopā strādāt,” pianistu slavē Andris Nelsons.

Bet pirms neilga laika Andris atkal debitējis kā solists – trompetists. “16 gadus trompeti nebiju spēlējis... Kopš tā laika, kad 22 gadu vecumā to noliku, man vispār nebija instrumenta – bet pirms diviem gadiem izcilais Hokans Hardenbergers uzdāvināja man trompeti. Sāku trenēties, lēnām spēlēt – ar sajūtu, ka vienkārši gribu atcerēties, kā tas ir – spēlēt trompeti. To uztvēru kā jogu, relaksēšanos. Līdz zināmam brīdim... Bija vairākas stundas ar Hardenbergeru. Tas ir sapnis, kas īstenojas," neslēpj Andris.

"Izbaudu šo procesu – atkal būt skolniekam, kas arī ir ļoti veselīgi: tagad, spēlējot un ejot uz stundām, smadzeņu biezums atkal palielinās...”

Un tad – koncerts Tenglvudas festivālā... “Tenglvudā bija metālpūšamo instrumentu koncerts, kurā piedalījos – gan diriģēju, gan spēlēju trompeti.

Atskaņoju Štrausa Festmusik, trio ar Hardenbergeru un Bostonas orķestra pirmo trompeti, kur vajadzēja sākt vienam uz skatuves – mēģinājumā sākās TĀDS uztraukums, trakāks nekā pirms 20 gadiem, asinsspiediens augšā, rokas trīc...

Koncertā gan nebija tik slikti, cik mēginājumā,” ar smaidu sejā nopūšas diriģents.

Vaicāts par Tenglvudu, Andris neslēpj sajūsmu: “Tas ir neliels ciemats starp Ņujorku un Bostonu, kur festivālu pirms 77 gadiem dibinājis Kusovickis – brīnišķīga atmosfēra, kur dominē prieks par muzicēšanu, nav nekādas iedomības vai nevajadzīga ego daudzināšanas. Muzicēšana, kvalitāte un prieks ir svarīgākais mūsu profesijā."

Vēl viens svarīgs jaunums - Andris Nelsons kopā ar savu Bostonas orķestri pasūtinājis jaundarbu Andrim Dzenītim!

“Kompozīciju pirmatskaņosim 2018. gada rudenī Leipcigā, pēc tam - Bostonā, plānota arī tūre Rīgā. Tas ir koncerta sākuma skaņdarbs, Mālera orķestra sastāvs, jo otrajā daļā spēlēsim Mālera simfoniju. Tā ka Andris var darīt, ko grib – ļoti gaidu tikšanos ar viņu, ir liels lepnums un prieks. Sākumā ir posms, kad sāc diriģēt labus orķestrus, bet vēl nav tik lielas iespējas izvēlēties repertuāru.

Bostonas orķestris, tāpat kā Leipcigas Gewandhaus, ir viens no vecākajiem orķestriem, un šobrīd man ir iespēja veidot repertuāru un ar visiem kopā skatīties nākotnē, pasūtīt jaunus darbus, ticēt un darīt to, ko muzikālā sirdsapziņa liek.

Abi vēsturiski ir vieni no aktīvākajiem jaundarbu pasūtītājiem. Dzenīša, Ešenvalda un Vaska darbi nav beidzamie – ir vēl daudz ideju par sadarbību ar citiem komponistiem.”