Ainārs Rubiķis Berlīnes Komiskās operas mākslinieciskā vadītāja amatā ir kopš 20. augusta. Sarunā ar Gundu Vaivodi viņš pauž prieku par satuvināšanos ar teātra kolektīvu: "Ir sajūta, ka nāku mājās, kur mani gaida manas muzikālās ģimenes locekļi." Taču neslēpj arī, ka naktīs pēc izrādēm nekad neguļ – atbildība ir pārāk liela.

Par Aināra Rubiķa pirmo iestudējumu Komiskajā operā kļuvusi Korngolda opera "Mirusī pilsēta", kuru autors komponējis 20 gadu vecumā. Un, lai arī mūzikā sajūtamas kolēģu un skolotāju ietekmes, nevar noliegt tās rafinētību un talantu, ar kādu veidota partitūra un galvenie tēli.

Interesanti, ka Latvijā šī opera nav uzvesta, taču daži dziedājumi ir pazīstami: "Klasikas" 15. jubilejas koncertā tika iestudēti fragmenti no šī divu "Oskara" balvu ieguvēja opusa. Un tieši šis brīdis – "Klasikas" jubileja – arī kļuvis par izšķirošo soli Aināra Rubiķa simpātijās pret šo darbu.

"Neviens cits pie tā nav vainīgs kā tikai Latvijas Radio 3, jo tad, kad svinējāt jubileju, tieši tu, Gunda, ieslidināji manās ausīs un rokās šo skaisto dziedājumu, un kopš tā laika burtiski saslimu ar Korngolda mūziku," intervijā Gundai Vaivodei neslēpj Ainārs Rubiķis.

"Kopš tā laika staigāju ar gribu un vēlmi, un lūgšanu, lai kādreiz dzīvē būtu iespēja to uzvest. Un sapņa piepildīšanās nāca kopā ar līguma parakstīšanu Berlīnē."

Ainārs Rubiķis Berlīnē ir kopš 1. augusta, oficiāli strādājošs – kopš 20. augusta. Kas šajā laikā pamainījies?

"Mūsu savstarpējās attiecībās esm atraduši reālu – fizisku un garīgu uzticību viens otram; varam būt dabiski attiecībās, un ir sajūta, ka ik dienu vairs nevajag valkāt baltus cimdus. Ar mūziķiem nesen formulējām, ka varam būt kopā gan priekos, gan bēdās. Mūsu vidū valda ļoti personiskas sajūtas," neslēpj Ainārs Rubiķis.

"Kad jūtu, ka viņiem grūti, nāku palīgā, un ir arī otrādi. Man liels prieks, ka viņi sākuši klauvēt pie manām durvīm: pirms nopietnām sarunām aprunājamies, kā katram iet mājās, kā bērni aug, kā mums pietrūkst, par ko priecājamies un par ko nē. Līdz šim viņiem šāda veida komunikācija bijusi sveša – tāpēc liels prieks, ka strikto subordināciju esmu sācis nojaukt.

Labāk jūtos, ja, orķestra bedrē ieejot, tajā ir mani cilvēki, no kuriem katru pazīstu. Zinu katru pēc vārda – arī tas viņiem bija pārsteigums.

Jau pašā sākumā mūziķiem teicu, ka saukšu viņus vārdos, nevis uzvārdos, par kungiem un kundzēm. Mēs taču darām kopēju lietu. Salīdzinot ar sajūtu, kas bija vēl pavasarī, tagad šķiet, ka nāku mājās, kur mani gaida manas muzikālās ģimenes locekļi, kas viņiem, izrādās, ir kas diezgan neparasts."

Vairāk un plašāk - raidījumā!

***

22. decembra raidījumu "Latviešu mūziķi pasaulē" pilnā apjomā, kur skan arī saruna ar Andri Nelsonu,
aicinām klausīties šeit!