"Kādreiz biju šausmīgi neērts redaktoriem. Teicu: "Šitā esmu rakstījis, un tā tam jāpaliek". Redaktors man saka – bet labāk būtu tā… Un es atkal: "Nē, nelabosim ne vārda, nedrīkst! " (..) Tagad ir pilnīgi pretēji! Neesmu pārliecināts ne par ko, ko esmu uzrakstījis. Paškritikas slieksnis ir tik augsts," atzīstas rakstnieks Aivars Kļavis, vaicāts par to, kā dzīves laikā mainījusies attieksme pret to, kas ir rakstīšana.

Viņa jaunākais darbs ir grāmata "Avota laiks", kas klajā nākusi pērnā gada nogalē. Var piekrist Guntim Berelim, kurš saka, ka žurnāls "Avots" jau ir pārtapis par leģendu un savā ziņā arī par Atmodas laika simbolu. Tāpēc Aivara Kļavja grāmatu ļoti daudzi lasa ar prieku un interesi. 

Liega Piešiņa: Kas jums rakstīšanā sagādā vislielāko gandarījumu?

Aivars Kļavis: Process. Tas, ka tu izzini kaut ko jaunu – arī emocionāli. Jo rakstot tu patiesībā sevi emocionāli uzlādē. Un rodas teksts. It sevišķi tas attiecas uz stāstiem.

Braucot mašīnā, galvā iešaujas viens teikums. Es braucu, izslēdzu radio, un pēkšņi man ausīs skan. Pie sevis nodomāju – Aivar, ar tevi ir galīgi traki, tu jau dzirdi eņģeļus dziedam...

Un rodas stāstiņš par eņģeļiem, par to vīru, kurš netic ekstrasensiem. Savukārt "Bērēs ar priekšapmaksu" ir Ziemassvētku tirdziņš un divi padzīvojušie cilvēki, kuri ir vientuļi un it kā satiek viens otru, lai gan agrā jaunībā jau reiz tikušies. Pēkšņi ienāk prātā tā sajūta – slapjdraņķīgi  Ziemassvētki, Doma baznīcas laukums. Pat ne teksts, drīzāk sajūta. Pamazām sāk tā sniega pika velties domās, tad tu raksti, un pēkšņi rodas kaut kas. Tas ir tas, kas dod gandarījumu un aizrauj – kā tāda mistiska spēle, kurai tu nevari paredzēt beigas, nezini rezultātu, lai gan saka, ka brīdī, kad uzraksti pirmo teikumu, tev jāzina arī pēdējais… Pēdējo teikumu jau tu vari zināt, bet kā tu līdz tam nonāksi, tu nezini.

Stāstu nav jēgas sākt, ja nezini, kur to gribi aizvest. Tad tu vari piņķerēties, piņķerēties riņķī apkārt, pats aizrauties, bet tas ir bīstami – tad var būt garlaicīgi.

Kaut ko novērot un tad ielikt savā darbā bija dikti moderni manā jaunībā, kad sāku rakstīt. To vienmēr darīja arī Alberts Bels, arī Zigmunds Skujiņš – viņi norakstīja dzīves epizodes un tipāžus. Es neteikšu, ka man gluži tā ir – ja ir, tad ir kaut kas zemapziņā. Piemēram, Ziemassvētku tirdziņš. Mana mazmeita vienu laiku dziedāja "Dzeguzītē", un parasti es viņu vedu uz mēģinājumiem, kas bija vakaros Radio mājā. Tur iepretī bija Ziemassvētku tirdziņš, bija tāds slapjdraņķis, mazmeitai vajadzēja pirkt cukurgailīšus, un, kamēr bērni iekšā mēģināja, es izgāju ārā. Acīmredzot tas kaut kur paliek, bet paliek zemapziņas līmenī. 

Vai attieksme pret to, kas ir rakstīšana, dzīves laikā ir mainījusies?

Pamatfunkcija daudz nav mainījusies. Tas ir mans darbs.

Ir gan bijuši deviņi gadi, kad neesmu uzrakstījis neko, bet, neskatoties uz to, pamatjēga, ka tas ir mans darbs, it kā nav mainījusies. Mainījusies ir attieksme pret to, ko daru – un tā ir mainījusies kardināli!

Kādreiz biju šausmīgi neērts redaktoriem. Teicu: "Šitā esmu rakstījis un tā tam jāpaliek". Redaktors man saka – bet labāk būtu tā… Un es atkal: "Nē, nelabosim ne vārda, nedrīkst! " Atceros vienu rakstu. Izdevniecības galvenais redaktors laikam bija Artūrs Lielais, un ar redaktoru, ar kuru man vajadzēja krājumiņu uztaisīt, līdz pat Artūram Lielajam nonācām. Arī viņš teica – bet te ir jālabo, tas pat īsti nav latviski. Bet beigās nopūtās – labi, lai paliek, ja autors tā grib. (smejas)

Tagad ir pilnīgi pretēji! Neesmu pārliecināts ne par ko, ko esmu uzrakstījis. Paškritikas slieksnis ir tik augsts...

Ja toreiz bija slikti, ka tāda sliekšņa nebija un pašam likās, ka esmu pasaules naba un ģēnijs – runāju  par laiku, kad man bija drusku pāri divdesmit un parādījās pirmās grāmatas –, tad tagad ir tā, ka uzrakstu un pats nezinu, vai tas ir labi vai slikti, tāpēc dodu cilvēkiem lasīt. Tagad moku redaktori un saku – es te kaut ko uzrakstīju, paskaties, vai tas sākums tāds varētu būt. Nu, ko viņa var pateikt? Esmu kaut ko sācis, izdomājis, protams, viņa teiks - ir labi, raksti tālāk. (smejas)

Vai vizualizējat to, ko rakstāt?

Jā, tas ir tajā procesā iekšā, ko es teicu, ka es dzīvoju līdzi. "Rīgas kuprītī", kur vīrs ar ratiem iestieg – to rakstot, pats stenēju. Vīrs stumj ratus, un es līdzīgi. Tie stieg iekšā un nevar izvilkt. Tā tas ir, ka es vizualizēju. Tas pārdzīvojums varbūt pat ir otrajā vietā, visvairāk ir vizualizācija un tad rodas pārdzīvojums. Bet ej nu saproti, kā tas ir – to nevar izskaidrot. Tagad, uz vecumu, gribas visu izskaidrot, bet varbūt nevajag.

Kā ir ar "Avota laiku"? Kas bija galvenais pamudinājums, ka vajadzētu to salikt vienos vākos?

Pēdējos desmit vai piecpadsmit gadus man bija pilnīgi skaidrs, ko es gribu rakstīt. Biju klāt daudzos procesos arī Rakstnieku savienībā, vadīju Literatūras propagandas biroju. Kad bija Dzejas dienas, rakstnieki brauca, bija pilnas zāles. Ar Andreju Dripi divatā krustu šķērsu izbraukājām visu Latviju.

Kolēģi, kas noklausījās mūsu uzstāšanos, teica – kā jums nav bail, kā jūs vēl neesat nošauti?! Andrejs uz to atbildēja gudri – tiem šāvējiem mēs esam izdevīgi, jo mēs palaižam vaļā to tvaiku, tie, kas atnākuši, izgāž savas dusmas, jo redz, ka var drosmīgi runāt, viņiem tas tvaiks noiet un viņi atkal ir godīgi padomju pilsoņi!

Ņemot vērā, ka daudzas lietas par "Avotu" jau ir deformējušās, sapratu – ja es to neuzrakstīšu, tad neviens cits to neuzrakstīs. Man gan bija drusku bail, ko teiks kolēģi, jo ne par visiem izsakos pārāk labi, pārāk atzinīgi, bet pārsteidzošā kārtā visi teica, ka tā tas viss arī ir bijis. Zvanījuši arī daudzi citi žurnālisti, ar kuriem kopā esmu strādājis.

Dainis Caune piezvana viņam neraksturīgi agri un saka – tu man esi polšu parādā. Saku – kāpēc? Visu nakti esot lasījis... Saku viņam, ka tad nevis polšu, bet miegazāles vajag iedzert. Viņš saka – pārsteidzoši, cik korekti un neaizvainojoši var pateikt patiesību.

Un tas, man liekas, arī ir tas lielākais pluss.

Un vēl jūs šajā grāmatā esat izdarījis tā, lai paaudzes savā starpā varētu sarunāties. Tiem, kas dzīvoja "Avota" laikā, tas bija pats par sevi saprotams. Bet kā to sajūtu un emocijas lai nodod savam bērnam? Viņš to nesaprot. Bet izlasot jūsu grāmatu, bērni iegūst šo sajūtu. 

Ja tā ir, tas ir ļoti labi, tad varu uzsist sev uz pleca. 

Zinu, ka Valdorfa skolā ir princips: lai varētu spriest par literatūru, jāizlasa visa grāmata. Bet mūsu mācību sistēma paliek pie fragmentiem.

Mana sieva strādā skolā – viņa ir laba skolotāja, pasniedz mūziku. (..) Viņas stundas ir vienkārši unikālas! Tur nav, ka bērni tikai kaut ko dzied – viņi ņemas uz nebēdu: paši spēlē, zīmē un iztēlojas, taisa izrādes.

Sakarā ar elektrības taupīšanu skolām un pāriešanu uz minimālo apkuri sieva smejas, ka viņiem būšot labi, jo pēc katras stundas visi esot vienos sviedros un tagad būšot labāk – nebūšot logi tik bieži jātaisa vaļā.

Tā arī ir cita pieeja. Tāpēc par to fragmentārismu, virspusējību man sāp sirds un vienkārši negribas par to runāt. Un vēl vairāk man negribas runāt, piemēram, skolotāju streika kontekstā. Iemācieties paši pareizi uzrakstīt vārdu "kontaktstundas"! Bija internetā tāds foto, kur skolotājs tur plakātu ar tekstu "Ieskaitiet mums visas kontaktstundas", kur kontaktstunda ir bez "T". Skolotājs pats nemāk uzrakstīt vārdu "kontaktstundas", bet viņš nu tagad streikos, lai dabūtu lielāku naudu...