Liega Piešiņa "Grāmatu stāstu" centrā šonedēļ likusi divus jaunus izdevumus, kas ikvienam aicina pārdomāt savu attiekmi par divām lietām: Vili Lāci un Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgu personību piemiņu.

12. maijā 110. dzimšanas dienā pieminēsim Vili Lāci. Par viņu saka – visvairāk lasītais un visstiprāk nicinātais. Apgādā „Divpadsmit” nesen klajā nācis rakstnieka Viļa Lāča garais stāsts „Ceļojums uz Norieta pilsētu” – viens no fantastikas aizsācējiem latviešu prozā.

Darbs sarakstīts laikā, kad priekšstati par visu strādnieku „laimes zemi” – Padomju Savienību – autoram ir vairāk teorētiski nekā reāli. Šajā saistībā nozīmīga ir neticība ideāla ilgtspējai. Drīz pēc publicēšanas stāsts guva asu kritiku latviešu presē, kas iznāca Padomju Savienībā. Arī pēc kara bija sūdzības par Viļa Lāča pretpadomju grāmatu, un autors ķērās pie labojumiem.

Viedokli par šo grāmatu intervijā Liegai Piešiņai pauž LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore Skaidrīte Lasmane un Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekciju kurators Andrejs Grāpis.

„Ir pagājis laiks, kad Viļa Lāča darbus drukāja tādus, kādi tie ir. Tagad viņa darbi un publikācijas prasa būtiski jaunu pieeju. Turklāt mums jāatšķir tie labojumi, kas ir tīri stilistiski un saistīti ar valodas pilnveidojumiem, no tiem, kas saistīti ar ideoloģiju. Jo īpaši tas sakāms par darbu „Ceļojums uz Norieta pilsētu”," uzsver Andrejs Grāpis.

Darba kontekstā labi izsekojams, kā Viļa Lāča 30. gadu ideāls – Kalnu pilsēta – 1959. gadā pārvērtusies par Norieta pilsētu. "Par šo darbu tika rakstītas sūdzības uz Centrālkomiteju, pārmetot, ka Lāča daiļradē esot sastopams pretpadomju romāns. Viņš pats aizbildinājās, ka romāns un teksts nav pieejams, jo patiesi – vācu okupācijas laikā Lāča darbi no bibliotēkām tika izņemti. Taču tad autors pats sāka strādāt pie labojumiem, un Kalnu pilsēta pārvērtās par Norieta pilsētu, tika svītrotas visas norādes, kuras varēja saistīt ar PSRS, kur viss lielais kļūst mazs, bet mazais – liels, tika likvidēts arī galvenais varonis Marks.”

Andrejs Grāpis arī atklāj, ka jaunajā izdevumā paralēli sniegtas 1939. gada izdevumā svītrotās un 1959. gadā klāt pierakstītās vietas. Viņš nešaubās, ka izdevums ir izaicinājums tiem, kuri domā, ka par Lāci zina visu:

„Grāmata ir labs pavērsiens Viļa Lāča darbu 21. gadsimta publikāciju kontekstā. Visi saka, ka viņš laboja savus darbus. Tad nu skatiet, ko viņš laboja un padomājiet arī, kāpēc viņš to darīja. Beidzot Lācis ir izvilkts dienasgaismā, un nevajag no viņa baidīties.”

Savukārt Skaidrīte Lasmane intervijā „Grāmatu stāstiem” pauž pārliecību, ka Viļa Lāča daiļrade tā īsti līdz šim nav pētīta:

„Jā, par Lāci rakstīts daudz, taču viņa darbi lielākoties skatīti no ideoloģijas, ne pētniecības viedokļa. Taču tajos ir tik daudz pētāma! Kaut vai šis „Ceļojums uz Norieta pilsētu”, kas ir viens no retajiem darbiem latviešu literatūrā, kas rakstīts distopijas žanrā. Ja vēlaties atbaidošas iekārtas tēlojumu, te tas ir! Daudz alegoriju, simbolu, un tie visi ir pētniecības vērti.”

Profesore tajā saskata paralēles ar Džeka Londona darbiem un atgādina, ka utopija un distopija ir pretstati, taču tie salīdzina un novērtē esošās dzīves formas. "Turklāt šajā darbā ir liela daudznozīmība, kas liecina par mākslas klātbūtni.”

Tāpat profesore ir pārliecināta: „Viļa Lāča darbi vēl aizvien ienāk mūsu dzīvē, jo viņš ir ļoti labs stāstnieks. Kaut vai šajā grāmatā atrodam daudzus stilizētus dzīvesveidus: te ir klaidoņa dzīvesveids, sapņotāja un romantiķa dzīvesstils, kas netieši norāda uz to, kā ir vērts un kā nav vērts dzīvot.”

Apgāds "Jānis Roze" nesen izdevis Denisa Hanova grāmatu "Nevajadzīgie cilvēki".

"Albums nav mirušo saraksts vai Rīgas mākslas enciklopēdija. Ideja ir cita – sniegt tikai attēlus ar pārdomām par Lielajiem kapiem un Latvijas pagātni. Mums pašiem jāapmeklē par nevajadzīgiem kļuvušie cilvēki un pašiem jāuzzina viņu stāsts... Cerība ir – saglabāt strauji izzūdošo telpu, kaut digitālā fotonemirstībā," stāsta Deniss Hanovs.

Intervijā "Grāmatu stāstiem" autors stāsta, ka albuma tapšanas impulss saistīts ar viņa paša pieredzi: "Savulaik dzīvoju Hospitāļu ielā un Lielos kapus izmantoju nesteidzīgām pastaigām. Savukārt nodarbībās par kolektīvo atmiņu te vedu savus studentus, vedinot viņus uz provokācijām."

Proti, Deniss Hanovs ievērojis, ka par lielo latviešu dižgaru – Andreja Pumpura, Krišjāņa Valdemāra un arī citu ļaužu kapa vietām neviens nerūpējas: pieminekļi aizauguši, burti nokrituši, blakus mētājas alus pudeles.

"Studentiem uzdevu jautājumu: vai varat man, nelatvietim, paskaidrot, kāpēc tie daži cilvēki, kuri uzskatāmi par latviešu nācijas kultūras pamatlicējiem, nevienam nav vajadzīgi? Uz papīra esam nacionālāka par jebkuru citu valsti, taču tautas dižgaru pieminekļi vajadzīgi vien dažiem filologiem..."

Albuma "Nevajadzīgie cilvēki" autors neslēpj savu sašutumu par milzīgo disonansi starp valsts oficiāli postulētajām rūpēm par nacionālo kultūru un drausmīgo vienaldzību: „Kapu telpa jau nerunā tikai par jaunlatviešiem; tā ir Rīgas un Latvijas vēsturiskā atmiņa triju gadsimtu garumā, kas piepildīta ar vēsturisko atmiņu - izciliem metālmākslas darbu paraugiem, jūgendstila pieminekļiem. Jā, tā ir arī nāves arhitektūra, nāves vēsture. Taču tas ir barbarisms, kā mēs pret to izturamies un ka valsts amatpersonām ir gluži vienalga, kas notiek ar galvaspilsētas atmiņu!"