"Pasauli vēl plosīja kara vētras, kad Rīgā 1943. gada 14. janvārī pasaulē nāca puisēns – gaidīts un mīlēts, neko nezinot par karu un dzīves vētrām. Viņa paps spēlēja vijoli un diriģēja, mamma uz skatuves dziedāja. Puisēna dzīve jau no bērnības bija mūzika un Rīgas Operas nams. Tur viņš skraidīja, klausījās mūziku, izdejoja tēva diriģētos baletus, glāba savu mammu, no ložas skaļi saucot: "Lūdzu, atbrīvojiet manu mammu!", kad "Karmenas" izrādē viņai sasien rokas, dibināja savu orķestri no podziņām, kociņiem, lociņiem un diriģēja to, kā to darīja viņa tēvs. Puisēns auga, mācījās, spēlēja futbolu un arī vijoli. Rīgu nomainīja Pēterburga. Puisēns devās pasaulē, daudz mācījās, bija zinātkārs, talantīgs un izauga par jaunekli ar gudru, skaistu sirdi un skaistām diriģenta rokām. Viņa spēļu orķestri nomainīja un viņa rokām klausīja orķestri Vīnē, Londonā, Oslo, Pēterburgā, Pitsburgā, Japānā, ASV, Austrālijā, Amsterdamā, Minhenē un Rīgā. Viņam bija dots skaists vārds – Mariss. Mariss Jansons. Vārds, kuru zināja visā mūzikas pasaulē." 

Tā sākas ilggadējās Latvijas Televīzijas mūzikas žurnālistes Maijas Amoliņas grāmata "Es zinu, es nekad nebūšu iedomīgs. Mariss Jansons", kurā apkopotas intervijas ar Maestro, kas tapušas gandrīz 30 gadu laikā. Grāmatā, kuru klajā laidusi izdevniecība "Pētergailis", autore atskatās uz saviem tikšanās brīžiem un sarunām ar Maestro Rīgā, Oslo, Pēterburgā, Pitsburgā un Berlīnē. Izdevumā apkopotas arī daudzu izcilu mūziķu, Jansona kolēģu  un citu atmiņas, ko bagātina fotogrāfijas no dažādiem diriģenta dzīves periodiem. 

Liega Piešiņa: Kā īsumā varētu raksturot šo Marisam Jansonam veltīto grāmatu? Es teiktu – žurnālistes dokumentēts atmiņu stāsts. Bet tā ir arī draudzība, mīlestība uz mūziku. Kas vēl, Maija?

Maija Amoliņa: Mīlestība uz Marisu Jansonu, protams... Tiešām tā ir, ka gandrīz trīsdesmit gadu garumā ik pa laikam esmu tikusies ar Marisu Jansonu, un tā es kaut kā veidoju arī grāmatu – hronoloģiski un dokumentāli pieturoties pie mūsu intervijām. Varbūt kaut kas kaut kur atkārtojas, bet patiesi – es šīs sarunas dokumentēju: tagad ir tāda tikšanās, nākošā – Oslo, tad – Pēterburga, Pitsburga. Plus vēl klāt savu kā televīzijas cilvēka piedzīvoto un pārdzīvoto viņa koncertos, viņa mēģinājumos. Tas tiešām ir apbrīnojami, kā viņam atsaucās visi mūziķi pasaulē. Atceros, ka

"Berlīnes filharmoniķi", kuri pieredzējuši visas pasaules diriģentus un izspēlējuši bagātīgu repertuāru, teica, ka jau pirmajā reizē 1971. gadā, kad uzstājās Mariss Jansons, viņi sapratuši – te aug viens no lielajiem.

Un tā tiešām arī ir. Tāds ir mans dokumentālais stāsts. Sākumā tas ir vairāk par to, kā mēs veidojam videofilmu, kur intervijas bija garākas – tikāmies pie viņa mājās, un viņš mūs izvadāja ar savu mašīnu pa visu Pēterburgu, visu izstāstīja, tas bija tik brīnišķīgi! Pēc tam arī televīzijas hronika – visas īsākās reizītes Rīgā, kad satikāmies, tad arī Lucernā, Berlīnē – vairākās vietās, kur viņam sekoju. Kā Ieva Rozentāle raksta grāmatas ievadā – ka autore labā nozīmē vajājusi savu varoni visur pasaulē. (smejas) Tā tiešām bija.

Bet kurā brīdī tev radās sajūta, ka tam visam jāpārtop grāmatā? Jo lasot grāmatu, jūtams, ka apakšā ir hronometrāža, kura ir ierobežota, jūtams, ka būtiski izcelt tikai svarīgāko rozīnīti. Cilvēkam ir vajadzīga arī vizuālā puse, bet – tu iedevi sirdi.

Tas bija 1969. vai 1970. gadā, kad Mariss Jansons diriģēja mūsu simfonisko orķestri Rīgā.

Tik spilgti atceros, kā viņš diriģēja Stravinska "Svētpavasari", un domāju – ak, kungs, kāds diriģents – tik izteiksmīgs, tik izskatīgs, visu laiku jāskatās uz viņu! Tā viņš man iekrita sirdī un vienmēr tur palika.

Brīžiem varbūt piemirsu, bet atkal tās sajūtas uzpeldēja – sevišķi tad, kad veidoju piemiņas raidījumu viņa tēvam – braucu  uz Pēterburgu, kur vēl satiku Marisa mammīti un arī viņu pašu klātienē – toreiz pirmo reizi. Nezinu, kāpēc, bet viņš man uzticējās. Un tad, kad Mariss bija Rīgā uz Operas atklāšanu, viņš mani atcerējās no Pēterburgas – un tad man jau bija labā nozīmē piekļuve viņam. Mariss kaut kā man ļoti uzticējās, viņš laikam redzēja manu patieso ieinteresētību. Visi raidījumi, ko pakāpeniski par viņu veidoju, vienmēr bija viņam jāaizsūta, un viņš tiešām katrreiz arī atsaucās uz tiem un teica, ka tie veidoti ļoti muzikāli – viņam tas ļoti patika. Tagad impulss bija tāds, ka tiek veidota starptautiska filma. Un, tā kā faktiski visi par Marisu Jansonu  veidotie raidījumi Latvijas Televīzijā ir mani, mani arī piesaistīja sameklēt arhīvus. Un tā man vēlreiz viss uzpeldēja – visa dzīve kopā ar Marisu Jansonu, tā varētu teikt. Tad es vienkārši rakstīju un atšifrēju intervijas, un visu redzēju burtiski acu priekšā – kā mēs braucām, ko mēs darījām, kāds Mariss izskatījās, cik viņš bija noguris vai pacilāts. Piemēram,

Pitsburgā pēc trim koncertiem, kas bija pēc kārtas, viņš mani paņēma zem rokas un teica – Maija, kā es esmu noguris... Tā ka esmu piedzīvojusi gan viņa pacilājošos brīžus, gan redzējusi, cik tas ir grūti un cik milzīgu piepūli un enerģiju tas no viņa prasa.

Jo viņš pilnīgi un galīgi bija atdevīgs mūzikai. To arī visi orķestranti, kurus pasaulē esmu intervējusi, saka – ka Mariss pilnībā dzīvoja mūzikā – no pirmās takts līdz pēdējai.

Šī ir grāmata, kur tiešām var sajust lielas personības pieskārienus. Kāpēc tāds nosaukums?

Šis ir patiešām pirmais nosaukums, kas man ienāca, jo redzu un dzirdu, kā Mariss to saka.

Tas bija Oslo. Viņš teica: "Kāpēc saka, ka es esmu laimīgs? Es zinu, es nekad nebūšu iedomīgs! Panākumi varēja mani samaitāt. Bet es principā ienīstu iedomību."

Es atceros šo interviju – tas bija Pēterburgā, tas bija Rekviēms, viens no pirmajiem Marisa koncertiem pēc viņa slimības, kad mums bija pilns emociju spektrs – ka tu priecājies, ka diriģents diriģē, un reizē arī satraucies par viņa milzīgo atdevi.

Atceros to interviju, kad viņš aizvēra durvis un vēl ar [slimības] zīmogu sejā, ar tādu aizlauztu balsi stāstīja, kā tas ir – ka viņš bijis tik tuvu nāvei un tagad, šis koncerts, viņam bijis kā saruna ar Dievu…

Nu, kā man viens šāds liels cilvēks, liela personība, tik dziļi var atklāties – savas izjūtas parādīt... Bijuši arī ļoti īsi brīži, piemēram, Lucernā, kad viņš slikti jutās – viņš iedeva man kaut vai divus teikumus. Viņš teica – Maijiņ, ar jums es vienmēr runāšu. Tas man bija kompliments, liela uzticība.

Ar ko grāmata atšķiras no filmas vai raidījuma? Kas ir īpašais akcents?

Tas, ka es tiešām to visu rakstīju, redzot acu priekšā. Es nezinu, kā tas izskatās un lasās. Man bija liels palīgs – mans dēls Andris, kurš ir starptautiska zinātnes žurnāla redaktors. Kā kaut ko uzrakstīju, lasīju viņam priekšā. Un dēls man saka – tu nelasi, jo citi nedzirdēs tavu intonāciju! Ko redzēju un jutu – to rakstīju. Protams, tās ir dokumentālās intervijas.

Šifrējot šīs intervijas un vienuviet tās saliekot, bija arī tev pašai kāds pārsteigums par kaut to?

Es atcerējos [visu],

es kaut kā Marisu Jansonu vienkārši zināju no galvas. Kā Māris Sirmais reiz teica – nu jā, Maija jau pasaulē mīl tikai vienu diriģentu, Marisu Jansonu.

Kaut gan es tiešām esmu veidojusi lielākas un mazākas intervijas ar gandrīz visiem mūsu diriģentiem un komponistiem. Un es tiešām vairāk mīlu un, manuprāt, man arī labāk izdodas raidījumi par diriģentiem – varbūt tāpēc, ka pati esmu kordiriģente. Es kaut kā izjūtu viņu vispusību. Diriģents redz pasauli un mūzikas dzīvi lielākā mērogā, un viņam ir tik daudz, ko darīt.

Kā Mariss teica – viņam tā mūzikas ēka jāuzbūvē mēģinājumā, lai redzētu, cik skaista tā izskatās koncertā. Un vēl viņš uzsvēra – kad  viņš strādā pie kaut kā, viņam nekam citam nav laika.

Viņš teica – es nevaru atļauties aiziet orķestra priekšā nesagatavojies: man ir līdz pēdējam sīkumam jālasa, jākoncentrējas tieši uz konkrēto darbu. Tāpēc "Berlīnes filharmoniķu" koncertmeistars arī stāstīja – uz katru mēģinājumu Mariss nāk tik gatavs, ka nav nekādas liekvārdības – viņš zina, ko grib, viņš ir ļoti prasīgs, bet ļoti daudz arī dod mūziķiem.

Bet Marisu Jansonu nevar privatizēt... Šis ir ļoti labs dokumentāls materiāls. Kā tu domā – cik grāmatas varētu tapt par Marisu Jansonu? Zinām, ka arī Gunda Vaivode šobrīd raksta grāmatu par maestro.

Mana grāmata nav monogrāfija par visu Marisa Jansona dzīvi. Man pat likās tas kā pienākums – atstāt atmiņas, jo viņš man veltījis ne tikai sekundes un stundas sava mūža, bet pat dienas esam bijuši kopā, un tos es atceros kā svētus brīžus. Tas ir tik aizkustinoši – viņa klātbūtnē, viņa aurā varēja justies tik īpaši.

Tur ir tas Marisa noslēpums, kāpēc viņa orķestri viņu mīlēja – ka viņš nebija vienkārši izcils mūziķis, bet viņš bija izcils cilvēks. Cilvēciskās īpašības, kas daudziem diriģentiem nepiemīt, viņam piemita pārpārēm.

Var jau smieties, ka es viņu it kā privatizēju, bet – tas ir manis kā televīzijas žurnālistes piedzīvotais. Noteikti būs grāmatas, būs filmas – ir tik daudz materiālu arī internetā atrodams, ko raksta viņa brīnišķīgais Bavārijas Radio simfoniskais orķestris, ko viņš mīlēja un kas viņu tā mīlēja. Jo to redz, ka tas ir patiesi, to nevar notēlot, to nevar nospēlēt.

Mariss Jansons pats atzina, ka diriģentam jābūt ļoti patiesam, ka tu nevari pirmajā mēģinājumā tēlot kaut ko citu, it kā kaut ko vairāk no sevis, jo mūziķi to atšifrēs.

Daudzi orķestranti saka, ka grūtākā profesija ir simfoniskais diriģents, tas ir kas īpašs. Mariss saka – pirmkārt jābūt labam profesionālim. Ja jūs nebūsiet labs profesionālis, ja nebūsiet labs diriģents, orķestris jums nepiedos neko, jo orķestrī sēž daudzi izcili mūziķi, nerunājot par "Berlīnes filharmoniķiem" vai "Vīnes filharmoniķiem", kur katrs ir solists. Kā vienā anekdotē teikts, tad "Vīnes filharmoniķi" pat savā starpā sarunājoties ar advokāta palīdzību... Viņi katrs ir tik liela personība un iet šiem varenajiem orķestriem priekšā… Cik tev ir jābūt gatavam! Tāpēc arī viņam nekam citam neatlika laika. Viņš gan pats vienā intervijā saka – citi varbūt brīnīsies, kā var tik vienveidīgi dzīvot? Bet tā ir mana iekšējā kā cilvēka problēma, jo es vienmēr mūzikā gribu būt augstumos. Un tāds viņš vienmēr arī bija. Mūsu orķestrim, kad Mariss uzstājās kopā ar Raimondu Paulu, viņš teica tā:

katram mūziķim jāatceras, ka meistarībai nav robežu, un katram no jums – mūziķim, diriģentam, ir jāmācās un jāstrādā līdz pēdējam elpas vilcienam, kamēr jūs vispār esat šajā pasaulē. Viņš ar savu dzīvi to ir pierādījis.