30.aprīlī uzzināsim Latvijas literatūras gada balvas (LALIGABA) laureātus, bet šajā raidījumā par LALIGABA nominētajiem tulkojumiem.

Saša Stanišičs. "Kā zaldāts labo gramofonu". Tulkojusi Māra Poļakova

Māra Poļakova Latvijas Literatūras gada balvai tikusi nominēta jau astoņas reizes, vienā no tām plūcot laurus (2010), un ne velti – arī šoreiz tulkotājai ir izdevies tekstu pārcelt labskanīgi, nezaudējot oriģināldarba valodas un sātu. "Kā zaldāts labo gramofonu" ir grāmata, kurā tas, kas tiek pateikts, aizvirzās aiz tā, kā tas tiek pateikts. Saša Stanišičs, tāpat kā romāna centrālais tēls Aleksandars, ir stāstu burvis. Kaislīgs salīdzinājumu, tuvskatu un sajūtu gleznojumu meistars, kurš prasmīgi uzbur iztēles ainas un apbur ar stāstnieka talantu. Tekstam caurvijas spilgta stilistiska iezīme – kontrasti. Bērns/karš, brīnumi/realitāte, traģiskais/komiskais, dzīvība/nāve, spēle/dzīve – to sadursmēs uzšķiļas emocijas, kuru dēļ stāstījums no prāta acumirklī pārceļas uz sirdi. Pārraidē uzklausām Eviju Gulbi.

"Dziesma par manu Sidu". Atdzejojis Uldis Bērziņš

Pirms dažiem gadiem, par svaigi latviešu valodā skanošo Eddas dziesmu stāstot, kādā no intervijām Uldis Bērziņš ieminējās, ka būtu dibināma "parādnieku"​ balva. Jau tobrīd kā viens no svarīgākajiem tulkotāja pieredzes manifestiem tika minēta "Dziesma par manu Sidu", un 2019. gadā viss rezultējies pievilcīga formāta izdevumā. Seno padarīt iespējamu jaunā laikā ir bijis viens no Ulža Bērziņa īpašajiem uzdevumiem. Ja iepriekš veikums bijis saistīts ar vecoguzu, senislandiešu, senslāvu un senebreju valodu, tad tagad tam klāt ir nākusi arī senspāņu valoda. Katra senā valoda veido savu pasauli. Lai senais vārds ierakstītos​,​ precīzāk – ielasītos, mūsdienu latviešu valodas pratēja pasaulē, ir nepieciešama īpaša meistarība. Un tad, konkrēto epu raugot, reāla kļūst valodas senuma un mūžīguma radīšana, lai 11. gadsimta bruņinieka vēstījums divdesmit pirmā gadsimta tulkotāja (žongliera!) variantā iedarbinātu asonanšu pasauli.Pirms dažiem gadiem, par svaigi latviešu valodā skanošo Eddas dziesmu stāstot, kādā no intervijām Uldis Bērziņš ieminējās, ka būtu dibināma "parādnieku"​ balva. Jau tobrīd kā viens no svarīgākajiem tulkotāja pieredzes manifestiem tika minēta "Dziesma par manu Sidu", un 2019. gadā viss rezultējies pievilcīga formāta izdevumā. Seno padarīt iespējamu jaunā laikā ir bijis viens no Ulža Bērziņa īpašajiem uzdevumiem. Ja iepriekš veikums bijis saistīts ar vecoguzu, senislandiešu, senslāvu un senebreju valodu, tad tagad tam klāt ir nākusi arī senspāņu valoda. Katra senā valoda veido savu pasauli. Lai senais vārds ierakstītos​,​ precīzāk – ielasītos, mūsdienu latviešu valodas pratēja pasaulē, ir nepieciešama īpaša meistarība. Un tad, konkrēto epu raugot, reāla kļūst valodas senuma un mūžīguma radīšana, lai 11. gadsimta bruņinieka vēstījums divdesmit pirmā gadsimta tulkotāja (žongliera!) variantā iedarbinātu asonanšu pasauli. "Grāmatu stāstos" - saruna ar Litu Silovu.

Italo Kalvīno. "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks". Tulkojusi Dace Meiere

Dacei Meierei šoreiz sagadījies tulkot romānu par romānu lasīšanu – līdz ar to šīs grāmatas esamība veido dialogu ar ikvienu, kurš jelkādā veidā vispār saskaras ar grāmatām: tipogrāfu, maketētāju, grāmatnīcas darbinieku, visbeidzot – lasītāju un tulkotāju. Darba lasīšanas process kļūst būtiskāks par sižetu, jo teksts pats par sevi ir kā pašvērtība, kas rada iespēju abstrahēties no visa pārējā. Koķeti atsaucoties uz iepriekšējā gada tulkojumu kategorijas nominantiem, Kalvīno romānu varētu pārfrāzēt kā "Grāmatu lasīšanas pamācību", un patiesi – vai tad romāns par valodas iespējām nav piemērotākā viela ikvienam tulkotājam? Sarunājamies ar Arni Koroševski.

Mo Jeņs. "Meistar, jo tālāk, jo trakāk". Tulkojis Raimonds Jaks

Iztulkojot vairākus Nobela prēmijas laureāta Mo Jeņa stāstus, Raimonds Jaks sniedz latviešu lasītājam retu iespēju iepazīties ar mūsdienu Ķīnas kultūru un literatūru. Daži Mo Jeņa stāsti ir pieskaitāmi maģiskajam reālismam, citi pavisam reālistiski, taču tos vienojošais faktors drīzāk ir smeldzīgais humors, ar kādu autors atklāj pat pavisam traģiskus notikumus. Savijot savas zemes tradicionālo kultūras mantojumu ar rietumu iespaidiem, bet vispārcilvēciskus motīvus parādot konkrētā sociālā kontekstā, autors atklāj skaudru realitāti, kuras atspoguļojums pat bez maģiskajiem elementiem kulminācijas punktos izraisa katarsi. Raidījumā - saruna ar Annu Auziņu.

Federiko Garsija Lorka. Lugas. Latviskojis Edvīns Raups

Banālais sakāmais "tāds ar tādu satiekas" reizumis attiecināms arī uz literatūru. Federiko Garsijas Lorkas piecu dramaturģisko tekstu kopojumā "Lugas" ir satikušies spāņu literatūras klasiķis Lorka un šo lugu latviskotājs Edvīns Raups. Diez vai labāka kombinācija šābrīža latviešu literatūrā ir iedomājama. Raupa temperaments precīzi atbilst spāņu nemiera gara temperamentam, tāpat arī sirreālie motīvi, kādi dažkārt jaušami Raupa dzejā, sasaucas ar Lorkas visai sarežģītajām attiecībām ar sirreālistiem, bet kas ir duende – to labi zināja Lorka, un to joprojām zina Raups. Tomēr pats būtiskākais šajā tulkojumā – Lorkas "tautas dzejas" meklējumiem Raups ļauj skanēt tā, it kā tie patiesi būtu dzimuši latviski un piederīgi latviešu kultūrai. "Grāmatu stāstos" uzklausām Gunti Bereli.