"Ir ļoti patīkami dzirdēt, ja lasītājs vēl pēc izlasīšanas fantazē par manu stāstu tēliem un domā, kas būtu varējis notikt tālāk. Es gan pati tā galīgi nejūtos – kad stāsts ir pabeigts, man tas ir noiets etaps," neslēpj rakstniece Baiba Zīle, stāstot par savu jaunāko veikumu – stāstu grāmatu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados".

Baiba Zīle raksta gan latviski, gan angliski. Latviešu valodā no liela apjoma darbiem iznākuši tādi romāni kā "Dzīves simulācija" (ar pseidonīmu Anna Kravicka) un "Melu meistars", kas daudzus uzrunāja ar zināmu šausmu sajūtu. Pirms gada klajā nāca humoristiskais dokumentālās prozas darbs "Rausītis un karma", bet tagad aktuāla ir stāstu grāmata "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados".

Jau tikai nosaucot šos darbus un apjaušot to žanrus, jūtam, ka dažādība ir ļoti liela. Kurš no visiem minētajiem darbiem viņai ir tuvāks un kāpēc? ""Melu meistars" gan nebija šausmu gabals, bet vēsturisks trilleris – stāsts par manu paaudzi, kas ļoti sasaucas arī ar jaunajiem stāstiem, kuru varoņi ir apmēram mana gada gājuma cilvēki – ap trīsdesmit, četrdesmit," stāsta rakstniece.

"Bet "Rausītis un karma" savā ziņā bija literārs eksperiments, personiskā pieredze – lai gan esmu rakstījusi, ka tur visi notikumi ir patiesi, un tādi tie patiešām arī bija, autors jau vienmēr tos literarizē. Tur bija vairāk humora, tāpat kā "Melu meistarā" – vairāk dzīves reālijas, ne drūmuma, jo

no tāda tradicionālā latviešu drūmuma es izvairos.

Bet runājot par to dažādību…  Rakstnieks jau ir novērotājs, stāstnieks, kurš raksta gan par Rausīti, kurš novēro savus kolēģus tievēšanā, viņu dīvainības un visādas izdarības, gan "Melu meistaru", kas stāsta par mūsu bērnība padomju laikos, gan stāstus, kuri vairāk fokusēti uz mūsdienām – par to, kādas ir cilvēku izjūtas: cilvēki mīl, cieš, šķiras, saiet kopā. Tās visas ir cilvēciskas izjūtas. Tas ir skatpunkts no dažādām pusēm, bet domāju, ka mani uzmanīgākie lasītāji pamanīs, ka pamatā jau tas ir viens un tas pats novērotājs, mainās tikai intonācija."

Vairāk un plašāk šeit!