Ar savu Gaiziņu sirdī. Saruna ar dzejnieci Dainu Sirmo

"Tas, ka sāku rakstīt pavēlā vecumā – tas vēl tā varētu būt, bet interesantākais jau ir tas, ka to pieņem, dod balvas un izdod grāmatas," sirsnīgi smej dzejniece Daina Sirmā, kuras vārds literatūrā ieskanējās 2012. gadā, iznākot viņas pirmajam dzejoļu krājumam "Kailsals". Par to autore nekavējoties izpelnījās Latvijas Literatūras gada balvu, un maisam gals bijis vaļā...

Veiksmīgajai debijai sekojuši krājumi "Iekšpagalms", datēts ar 2014. gadu - par to iegūta žurnāla "Latvju Tekstu" balva dzejā, kā arī dzejas krājums "Dievaines" (2017). Kritiķi atzīmējuši, ka Dainas Sirmās dzejai piemīt īpašs miers un episks vēriens, oriģināli poetizējot dažādas Latvijas dramatiskās vēstures epizodes, kā arī iedziļinoties konkrētos dzīvesstāstos.

Liega Piešiņa: Vai esat prātojusi, kā gadu gaitā esat mainījusies?

Daina Sirmā: Gudri runājot, mainās skatpunkti, un izjūta ir tā kā mazliet "laižam pa kalnu uz leju", bet tajā procesā ir arī jauni redzējumi, jauni atklājumi, daudz kas interesants. Ja satiktu sevi 40 gadu vecumā, man liekas, ka man vispār nebūtu, par ko runāt. Būtu pilnīgi svešs, citādāks cilvēks.

Un 20 gadu vecumā?

Arī 20 gadu vecumā biju tāda, kādu sevi diez vai pazītu, un diezin vai mums būtu kaut kas kopīgi risināms.

Es jums to jautājumu uzdevu tā iemesla dēļ, ka jūs piederat pie tiem retajiem cilvēkiem, kas dzeju sākuši rakstīt nevis agrā jaunībā, bet nobriedušā vecumā. Valdošais uzskats ir tāds, ka dzeja pieder jaunajiem, bet jūs šo likumu apgāžat.

Jā, nu tas ir brīnums... Mana pirmā grāmatiņa, "Kailsals", iznāca tad, kad man bija 52 gadi, un par šo grāmatiņu es dabūju Latvijas Literatūras gada balvu – par debiju.

Atceros: uzpucējos, aizgāju uz balvas ceremoniju, sēžam pie viena galdiņa ar citiem debitantiem – tie visi mana bērna vecumā, ap divdesmit: Agnese Rutkēviča, Toms Treibergs, arī visa žūrija par mani jaunāka. Un es tur kā debitante grozos...

Tas bija saviļņojoši un patīkami. Tas, ka sāku rakstīt vēlā vecumā – tas vēl tā varētu būt, bet interesantākais jau ir tas, ka to pieņem, dod balvas un izdod grāmatas.

Kas jūs pamudināja? Kas bija dzinulis?

Notikumi bija samērā vienkārši, bet – kas notika mentālajā līmenī, grūti pateikt. Strādāju par literatūras skolotāju: man ir filologa izglītība, esmu eksaminējusies, zinu dzejas teoriju un man dzeja arī patīk – visu mūžu esmu lasījusi jaunākās dzejas grāmatas.

Skolotājiem jāiet visādos kursos un jāceļ kvalifikācija, un

man uz vecumu, ap tiem pašiem piecdesmit, kursi bija apnikuši – uznāca tāda pašapziņa, domāju – es pati gudra.

Bet nu – papīra pēc kursos jāiet, un nāca aicinājums stāties Literārajā akadēmijā, kas toreiz vēl skaitījās pedagogu kursu ietvaros. Pieteicos. Literārās akadēmijas vadītājam Ronaldam Briedim vēl aizrakstīju, vai varu tur iet kā brīvklausītāja, jo man nav ambīciju kļūt par dzejnieci – vienkārši interesē dzeja un gribu paskatīties no daiļrades laboratorijas aspekta, kā strādā rakstnieki. Viņš to akceptēja. Iestājos Literārajā akadēmijā, un tur man kaut kādas slūžas parāva vaļā – bija ļoti interesanti mājasdarbi, interesanta dzejas analīze: vienu reizi par dzejoļa instrumentāciju, tad par metaforām, formām, pantmēriem. Tā arī pamazām, pamazām. Pa vidu bija vasara un vasaras darbs – uzrakstīt lielāku dzejoļu kopu, ko vēlāk apspriest akadēmijā. Uzrakstīju. Un pirmais šoks bija, ka mana grupa – atkal jau visi jaunieši – atzinīgi mani novērtēja, arī Ronalds Briedis. Tas bija pirmās grāmatas pamats. Man ļoti patīk mazās Latvijas vietas – es tās saucu par zūdošo Latviju, jo mūsu mazie pagasti kļūst aizvien tukšāki, bet katrā pagastā ir sava kultūras vēsture, savs dzīvesstāsts, katrā pagastā ir noticis gan Pirmais, gan Otrais pasaules karš un citas lietas. Tas viss mani ļoti iedvesmo.

Inga Ābele man reiz teica – visskaistākās ir tās vietas, kur nekā nav.

Nevajag milzīgas reklāmas, nevajag renovētus muzejus – mēs paši aizejam ar savu stāstu. Uzkāpjam Gaiziņkalnā – jā, tur nekā nav, teiks tie, kuri bijuši Alpos vai citur. Bet, ja tev sirdī nav pašam savs Gaiziņš...

Vairāk šeit!