Andra Manfelde: Ir sajūta – mēs visi savā ceļā virzāmies līdzīgi

"Tagad atskatoties, "Adata" ir tāda esence – tā nav romāns. Citreiz domāju – ak, tagad par pusaudžu sāpi un jēgas meklējumiem es varētu rakstīt telpiskāk. Bet sapratu, ka otrreiz nevaru uzrakstīt "Adatu", un tas arī nav vajadzīgs. Tad nu šī ir mana versija par jaunību, kas visiem savā ziņā ir līdzīga," par savu jaunāko grāmatu "Vilcēni" saka rakstniece Andra Manfelde.

Kas īsti ir vilcēni? "Tā ir puišu banda, kura klejo no jūras uz upi pāri dzelzceļa sliedēm, viņiem ir padsmit gadi, ir pavasaris un ir deviņdesmitie. Un viņi ir tādi plēsīgi," stāsta autore. Uz jautājumu, kāpēc pievērusies šādai tēmai tieši tagad, viņa atbild, iegrimstot pārdomās: "Jaunībā slēpjas visas atslēgas. Ja kaut kas dzīvē nav sanācis, jāpamēģina paskatīties, kurā mirklī tu esi gājis nepareizi. Bet tas nav kaut kāds psiholoģiskais trilleris – nē, drīzāk tā ir tāda diezgan skaista, ātra glezna. Vairāk rakstīju nevis tāpēc, ka gribēju jums kaut ko milzīgu vēstīt, bet man likās - tas ir skaisti. Man bija svarīgi uzgleznot viņu portretu ar vārdiem."

Grāmatas vāks vedina uz asociācijām par pagātni – piemēram, itāļu melnbalto kino. Taču Manfelde ir citā ieskatā: "Es redzu tur tieši tādus lēkājošus vardulēnus, kādi ir mani puiši. Bija jau arī citas vāka versijas. Man bija arī gadsimta sākuma bilde, kur laivā sēž divi. Bet tā tas veidojās, veidojās, kamēr mēs nonācām līdz šai bildei. Sak, sākumā Andrejs Grants nobildē, un pēc gadiem 30 jeb cik tur es uzrakstu... Dzīve sakārtojas tā, ka ir sajūta – mēs visi tajā ceļā virzāmies līdzīgi."