Šajā reizē raidījumā “Džeza impresijas” aicinām ieklausīties sarunā ar ģitāristu Eranu Haru Evenu (Eran Har Even). Viņš jau pirms vairāk kā 15 gadiem no savas dzimtās Izraēlas pārcēlās uz Nīderlandi, Amsterdamu, kur ieguva bakalaura un maģistra grādu džeza mūzikā, jau desmit gadus ir arī Amsterdamas Konservatorijas mācībspēks.

Viņš ir viens no aktīvākajiem mūziķiem Nīderlandes džeza ainā, uzstājas arī starptautiski. Līdz šim sadarbojies ar tādām džeza zvaigznēm kā Benijs Golsons, Terels Stafords, Deivids Frīdmens un citiem. Līdzās muzicēšanai un pedagoģijai Amsterdamā Erans pasniedz arī meistarklases dažādās pasaules vietās, un šonedēļ viņš viesojās Latvijā, lai trīs dienas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā dalītos zināšanās ar mūsu jaunajiem mūziķiem no akadēmijas un mūzikas vidusskolām.

Šorīt jums bija pirmā lekcija šeit, Rīgā. Tā bija par biznesu un mūziku. Šajā gadsimtā tās laikam ir ļoti saistītas lietas?

Noteikti! Pēdējās desmitgades mums māca, ka nepietiek vien ar labu muzicēšanu, jāzina arī, kā to pareizi pasniegt – gan menedžeriem, kas ir tirgū, gan koncertvietām, mūzikas izdevniecībām, un, protams, arī publikai visā pasaulē. Šorīt man ar studentiem bija ļoti jauka saruna par šīm tēmām. Sākumā es uzsvēru faktu, ka, kad dodamies ārpus savas ierastās mūziķu vides, mēs esam ļoti īpaši cilvēki.

Kad atveram savu sociālo tīklu lenti un redzam, ka citi mūziķi publicē video, mums šķiet, ka visi cilvēki nodarbojas ar mūziku, bet patiesībā mēs esam minoritāte. Pārējai pasaulei mēs esam supervaroņi – mākslinieki, kas uzstājas.

Tā mūs redz pārējie, un ir svarīgi to atcerēties, jo jūs varat pavadīt laiku, salīdzinot sevi ar citiem mūziķiem, bet īstenībā lielākā kontekstā tam nav nozīmes. Otra svarīgā lieta ir atrast nišu, kur tu esi spēcīgs un stiprināt to. Tiešām iedziļināties un saprast, kas tev padodas dabiski, jo to var attīstīt par tādu kā refleksu, un tas var noteikt tavu, sauksim to par likteni. Saprast to, un attīstīt līdz izcilam līmenim. Man vienmēr patīk par to runāt, jo es tajā dzīvoju, un, daloties ar šo pieredzi, iegūst gan studenti, gan es.

Vai jums pašam izpratne par šīm lietām nāca viegli?

Tas ir ceļojums, kas nekad nebeidzas, jo mums vienmēr ir jāturpina kļūt labākiem, katru reizi ir jauns produkts, kas jāpārdod, jāsaprot, kas katrā produktā ir galvenais, kura bilde ar to vislabāk saderētu kopā, kurai dziesmai no albuma būtu jābūt singlam un tā tālāk. Tas noteikti ir bedrains mācību ceļš, bet es to izbaudu, jo tas ļauj nedaudz attālināties, izzūmoties no mūzikas, padomāt par publiku un paskatīties uz lietām no publikas skatpunkta. Un tas ir labi, jo lielāko daļu laika es pavadu ar ģitāru, kompozīcijām un domām par mūziku, bet vienmēr ir labi uz to paskatīties no cita leņķa, no malas. Tas var palīdzēt pārvarēt šķēršļus, kas citādi liekas nepārvarami.

Šī nav jūsu pirmā viesošanās Latvijā – esat bijis gan Rīgā, gan Ventspilī un Liepājā. Kā šī saikne izveidojās?

Jā, šī ir sestā vai septītā reize, kad esmu šajā skaistajā, lieliskajā vietā. Tas viss sākās Amsterdamā.

Esmu no Izraēlas, bet pārcēlos uz Nīderlandi pirms aptuveni 15 gadiem, studēju tur. Un daži no maniem studiju biedriem bija latviešu mūziķi. Mēs sākām kopā spēlēt, tie bija bundzinieki Ivars Arutjunjans un Jānis Jaunalksnis.

Mūsu sadarbība kļuva aizvien profesionālāka, un tad tiku uzacināts vasaras nometnē Ventspils Groove, un tā tas viss sākās. Vēlāk jau tas notika ar Erasmus palīdzību, sadarbojoties Amsterdamas Konservatorijai, kur strādāju, un Latvijas Mūzikas akadēmijai. Tad, protams, arī koncerti un citas meistarklases, un tā šī saikne attīstījās.

Vai šo viesošanos laikā jums sanācis iepazīt arī Latvijas džeza ainu? Ieraudzīt kādas pārmaiņas, attīstību? Latvijā tā, protams, nav tik spēcīga un ilglaicīgi iesakņojusies kā Amsterdamā.

Pirmkārt, es domāju, ka Latvija ir ļoti unikāla vieta, ja runājam par mūziku.

Latviešu mūziķi, ko esmu saticis, ir ļoti, ļoti talantīgi, ārkārtīgi dziļi aizrauti par mūziku, es tiešām jūtu, ka te ir patiesi liela mūzikas mīlestība.

Es nevaru neko daudz pateikt par Latvijas džeza dzīvi, jo atbraucu te, intensīvi strādāju, nedaudz uzstājos, tāpēc nepaspēju apmeklēt un iepazīt šejienes koncertdzīvi. Bet es pirms pāris gadiem biju žūrijas komisijā vienā no akadēmijas diplomeksāmeniem, un mans iespaids tolaik bija ļoti labs, ļoti izbaudīju studentu koncertus. Līmenis bija ļoti augsts, īpaši, ja runājam par radošumu, jaunatklājumiem, spēju ziemeļnieciskās noskaņas ienest džezā, Eiropas džeza valodā.

Jūs esat ne tikai mūziķis, bet arī pedagogs. Kā pie tā nonācāt un kāpēc tas piesaista?

Jā, es esmu skolotājs, bet es visu laiku esmu arī students. Nekad neesmu pārtraucis tāds būt un ceru nekad neabsolvēt dzīves skolu. Kādu dienu tas, protams, tāpat notiks…

Bet man patīk dalīties. Kad man izdodas kādu iedvesmot, es ļoti daudz no tā iegūstu arī pats. Tas ir maksājums, kas nav eiro, šekeļos vai dolāros. Tā ir sirds valūta.

Un es ticu, ka šajos laikos dalīšanās ir lieta, kas mums būtu jādara. Man tas ļoti patīk, un man ir prieks dalīties ar savām zināšanām un arī mācīties no studentiem. Man viņus vajag tikpat ļoti kā viņiem varbūt vajag mani.

Mans tēvs visu mūžu ir mācījis – viņš apmāca cilvēkus barmitsvas ceremonijai, kas jūdaismā notiek 13 gadu vecumā. Kā bērns es visu mūžu esmu redzējis, kā viņš to dara, es kopā ar viņu pēcpusdienās devos uz katru māju, skatījos, kā viņš runā ar cilvēkiem, dod viņiem zināšanas. Kaut kādā veidā tas mani noteikti ietekmēja.

Protams, tas nekad nav vienkārši.

Esmu iemācījies, ka – jo mazākas cerības un gaidas, jo lielāku prieku un labāku rezultātu mēs varam sasniegt.

Es nāku dalīties ar savu pieredzi – tā ir subjektīva, tāpēc, ja kāds domā citādi, tas ir interesanti un mums ir, par ko parunāt. Jo ir tik daudz, ko apgūt, tāpēc varam mācīties kopā.

Jūsu pēdējā albuma nosaukums ir World citizen. Vai, ņemot vērā savu dzīvi dažādās valstīs, sevi uzskatāt par pasaules pilsoni?

Jā, tieši tāpēc izvēlējos tādu nosaukumu.

Esmu no Izraēlas, bet 23 gadu vecumā pārcēlos  uz Nīderlandi. Tagad pagājuši jau 16 gadi. Esmu gājis un joprojām eju cauri imigrācijas procesam – es dzīvoju tur, bet mana ģimene, vecāki, māsa, tēvoči, brālēni un māsīcas ir citur. Tas ir interesants ceļš.

Pēdējā desmitgadē vairāk ceļoju, uzstājos, satieku dažādus cilvēkus, un vienā brīdī katra vieta ir nedaudz kā mājas. Daudzas lidostas jau ir pazīstamas, esmu tur bijis. Esmu nedaudz dzīvojis Indijā, Filadelfijā, ceļojis tur un vēl citur.

Vienā mirklī saproti, ka visur esam vienādi, visi esam saistīti. Par to arī ir albums, par to runāju savās kompozīcijās.

Bez vārdiem, bet ar sajūtām, piemēram, man ir skaņdarbs “Piederība” – tajā ir kaut kas no Vidusjūras reģiona, Izraēlā mēs to saucas par falafel jazz. Šis skaņdarbs man ir kā jautājums pašam sev – kas ir mana jaunā identitāte? Kur es tiešām jūtos iederīgs? Vai es esmu nīderlandietis? Nezinu. Vai joprojām esmu izraēlietis? Jā, joprojām tāds jūtos sirdī, bet vienlaikus esmu arī kaut kas cits, un tas nemitīgi attīstās. Un tas ir aizraujoši, bet arī biedējoši. Visas šīs sajūtas laikam ir arī albumā.

Jūs un džezs – kā tas viss sākās?

Džezs bija pilnīgs negadījums! Es sāku spēlēt ģitāru MTV dēļ, kad biju 10 gadus vecs.

Gribējāt būt rokzvaigzne?

Tieši tā! Tas ir nedaudz stulbs stāsts, bet es biju ļoti iededzies par Guns N’ Roses, man viņi likās ļoti forši. Tagad atskatoties uz to laiku, saprotu, ka gribēju kļūt par mūziķi, jo,

skatoties uz savu ģimeni un cilvēkiem pilsētiņā, kur dzīvoju, sapratu, ka gribu dzīvot cita tipa dzīvi. Sapratu, ka caur mūziku varu dzīvot tādu dzīvi, kas būtu, varbūt varētu teikt, interesantāka.

Tad 14 gadu vecumā tiku uzņemts visai slavenā Izraēlas vidusskolā, un tur sākās mans ceļš džezā. Viens no maniem labākajiem draugiem kļuva par manu mentoru un ir tāds joprojām, tas ir Jonatans Volčuks. Viņš noteikti ir viens no labākajiem trombonistiem uz šīs planētas. Pateicoties saiknei ar viņu manos tīņa gados, es nonācu pie džeza. Viņš izstaroja džezu, bet, tā kā es tolaik biju vairāk rokmūzikā un pat metālā, es daudz nesapratu no džeza.  Bet, dzīvojot kopā ar viņu, mums bija spēle – viņš atskaņo kādu albumu, tad es, tad atkal viņš, tad es un tā tālāk. Tā mēs pavadījām pēcpusdienas. Es toreiz liku kaut ko no fjūžena, bet viņš lika Klifordu Braunu, Džonu Koltreinu… Palēnām es atklāju un sāku interesēties, mācīties tradicionālo džezu.

Un kā ir tagad? Džezs kļuvis par jūsu izpausmes veidu?

Jā, džezs man ir asinīs.

Es tiešām mīlu džeza valodu – svingu, bībopu, hārdbopu. Džezs ir veids, kā dalīties ar idejām, tā ir platforma improvizācijai un būšanai mirklī. Tā ir pati svarīgākā lieta, ko paņemu no šīs mūzikas. Protams, mēs varam runāt par frāzējumu, ritmu, akordu secībām un tādām lietām. Un tā var būt vairāk džezīga vai mazāk džezīga mūzika, kurā iesaistos, bet es vienmēr tajā ielieku džeza elementus.

Kādā intervijā esat teicis, ka džezs jums ir kā saruna ar citiem mūziķiem. Vai tas nozīmē, ka jums vairāk patīk spēlēt kopā ar citiem, nevis solo?

Man noteikti patīk spēlēt kopā ar kādu, man patīk mazi sastāvi – dueti, trio. Tad ir vairāk vietas sarunai. Taču tieši šobrīd es strādāju pie tā, lai vairāk attīstītu savas spējas uzstāties solo. Pagājušajā gadā sāku projektu, kur spēlēju Veina Šortera mūzika. Es izbaudu procesu strādāt pie šīs programmas, man ir ļoti daudz atklājumu par sevi, savām bailēm, par to, kas man padodas. Domāju, kā izveidot solo programmu, kad uz skatuves esi tikai tu un enerģijai jānāk tikai no tevis.

Spēlējot kopā ar kādu, dažreiz kāds pasaka ko tādu, kas tevi iedvesmo turpināt, bet tagad nav neviena, kas iedvesmotu, esi tikai tu pats un publika, telpa, konkrētais mirklis un mūzika.

Tas ir visai izaicinoši, man jāatrod enerģija un veids, kā tikt visam cauri. Bet man tas ļoti patīk, priecājos, ka to sāku darīt. Un priecājos, ka spēlēju tieši Veina Šortera mūziku – tā ir ļoti skaista mūzika un viņš ir ļoti skaista personība kā muzikāli, tā cilvēciski.

Tagad saruna notiek pašam ar sevi.

Jā, tu runā ar sevi, varbūt sniedz tādu kā lekciju, jo uzstājoties ir arī publika. Lai arī viņi neatbildēs tieši un vārdos, var sajust viņu enerģiiju, dzirdēt aplausus un saprast, vai viņiem patika. Jā, tas ir vairāk monologs nekā dialogs, bet es ļoti iedziļinos arī polifonijā, tās izmantošanā improvizācijās, un polifonijā pilnīgi noteikti ir saruna. Tas it kā ir process vienatnē, bet tā ir iespēja man sevi satikt citā veidā. Un tas ir ļoti interesanti un atklāti vienlaikus.