“Džeza impresijās” ved ceļojumā uz Ņūorleānu, kas tieši džeza mūzikai ir ļoti nozīmīga – tur džezs ir dzimis, veidojies un attīstījies vēl 19. gadsimta pašā izskaņā.

1718. gada maijā franču kolonisti Luiziānas reģionā izveidoja pilsētu, kam deva Ņūorleānas vārdu. Pirmo simts gadu laikā tā kļuva par trešo apdzīvotāko ASV pilsētu, un bija lielākā ASV dienvidu metropole līdz pat 2. pasaules kara beigām. Kā ostas pilsēta Misisipi krastos Ņūorleāna vienmēr bijusi svarīgs punkts Amerikas kartē.

1800. gadu otrajā pusē Ņūorleānā mūzika bija ikdiena, bet, tāpat kā citās jomās, arī kultūrā valdīja stingra rasu un sociālā segregācija.

Turīgākie sabiedrības slāņi apmeklēja smalkas balles deju zāles un Franču operu, bet nabadzīgāki cilvēki devās uz sev paredzētām deju zālēm un satikšanās vietām. Deju zāles bija praktiski katrā apkaimē, pasākumi tur notika trīs līdz četras reizes nedēļā. Vasarā dejas notika arī parkos, tad tur spēlēja pūtēju vai stīgu ansambļi. Mūziķi spēlēja ne tikai smalkās vietās un pasākumos, bet arī uz ielas vai sarkano lukturu kvartālā, piesaistot klientus bordeļiem. Deju orķestros parasti spēlēja skoloti mūziķi, kas mācēja lasīt no lapas, bet ielu mūziķi parasti instrumentu spēli apguva pašmācības ceļā un notis nelasīja. Protams, mūzika skanēja arī baznīcās, Ņūorleānas gadījumā tās lielākoties bija afroamerikāņu protestantu baznīcas ar spiričuelu dziedājumiem. Kreolu dziesmas, itāļu, vācu un citu eiropiešu imigrantu mūzika, maršējošie pūtēju orķestri, stīgu instrumentu ansambļi un deju orķestri – tik krāsaina un daudzveidīga bija Ņūorleānas skaniskā ainava 19. gadsimta izskaņā.

Par džezu tolaik neviens vēl nerunāja, tas vēl neeksistēja, bet gadsimta beigās populārs bija blūzs, savu uzvaras gājienu uzsāka regtaims, visā valstī populāri bija maršējošie pūtēju orķestri.

Un tad nāca Badijs Boldens. Dzimis 1877. gadā, viņš 17, 18 gadu vecumā sāka spēlēt korneti tolaik populārā Čārlija Galoveja deju orķestrī. Ilgu laiku par džeza dzimšanu tika uzskatīts 1917. gads, kad tika ieskaņots pirmais džeza ieraksts, bet 20. gadsimta laikā vēsturnieki atklāja, ka džezs patiesībā dzimis 20 gadus ātrāk, līdz ar Boldena muzicēšanu Ņūorleānā. 1900. gadu sākumā Ņūorleānā Boldenu pazina kā Karali Boldenu, jo viņš, pārveidojot Galoveja deju orķestri, bija radījis populārāko ansambli pilsētā. Ierasto, klasisko deju mūziku viņš pārvērta ritmiskākā, harmoniski bagātākā, brīva plūduma mūzikas valodā un pievienoja tai improvizāciju. Tas bija vēl viens jaunums – iepriekš deju orķestri nekad neimprovizēja, tika spēlēta tikai notīs izrakstīta mūzika. Diemžēl psihiskas saslimšanas dēļ Boldena karjera bija visai īsa – 1907. gadā viņš tika ievietots slimnīcā un vairs ar mūziku nenodarbojās. Taču

desmit gadi, kuros Badijs Boldens  ieguva mūzikas Karaļa statusu, bija spilgts un neatsverams ieguvums mūzikas vēsturei un džeza dzimšanai.

Pēc Boldena uzstādītā parauga Ņūorleānā radās vēl citi līdzīgi orķestri – tie turpināja Badija iesākto stilu un attīstīja džezu, kas tolaik vēl netika saukts tādā vārdā. Stilistikas ziņā kāds vairāk turpināja Boldena iesākto blūzīgo skanējumu, kāds vairāk pievērsās regtaimiem, tāpat repertuārā saglabājās deju mūzika un maršējošo orķestru skaņdarbi. Tas viss noveda pie tā, ka 1917. gadā tika ieskaņots pirmais džeza ieraksts, kas pāršalca pasauli un guva milzu popularitāti. Tas bija Ņūorleānas ansambļa “Original Dixieland Jazz Band” ieraksts ar divām dziesmām – “Livery Stable Blues” un “Dixie Jass Band One Step”.

Ņūorleānā savu dzīvi sākuši vēl daudzi citi vēlāk leģendāri džeza mūziķi – Lūiss Ārmstrongs, Lūiss Prims, Als Hērts, Dželijs Rolls Mortons, Sidnijs Bešē, Mahalia Džeksone un virkne citu.

Tāpat Ņūorleāna var lepoties ar Fatsu Domino un Deivu Bartolomeju, kas ir rokenrola un r’n’b stilu pionieri. Viņiem veltīta arī atsevišķa ekspozīcija Ņūorleānas džeza muzejā. 20. gadsimta vidū abi mūziķi bija galvenās figūras Ņūorleānas mūzikas dzīvē, un viņu devums ietekmēja arī pārējo valsti. Abu veiksmīgajā sadarbības duetā Bartolomejs atbildēja par aranžējumiem un ierakstiem, Domino rakstīja mūziku. Kopā viņi radīja 65 hitus, kas iekļuva “Billboard” topā. Viņu pirmais kopdarbs, kas uzreiz atnesa lielu popularitāti, bija 1949. gada decembrī ierakstītā dziesma “The Fat Man”.

Lūk, šis pavisam nelielais atskats uz Ņūorleānas vēsturi un tās atstāto mantojumu apliecina šīs vietas lielo nozīmi džeza un citu žanru dzimšanā un tālākā attīstībā.

Bet kāda Ņūorleāna ir šodien? Tā joprojām skan!

Ielu krustojumos spēlē nelieli ansambļi, pa ielām maršē orķestri, slavenajā Burbona ielā mūzika skan teju katrās durvīs, mūziku spēlē arī kuģu stabules, kāzas tiek svinētas ar svētku gājienu pa ielu, kur aiz jaunā pāra dodas mūziķi un visi kāzu viesi, kāds spēlē parkos un skvēros, kāds atzītos džeza klubos, kāds pie baznīcām. Varētu domāt, ka viss kopā tas veido zināmu kakofoniju, bet, esot Ņūorleānā, tā nemaz neliekas. Tā ir ļoti dzīva pilsēta, ļoti muzikāla pilsēta, bet tur ir arī miers un klusums. Bet Ņūorleāna ir slavena arī ar vairākiem festivāliem. Viens no tādiem pirms 50 gadiem dzimis Kongo skvērā, kas iekļaujas Lūisa Ārmstronga parkā. 1970. gadā tur pirmo reizi notika Ņūorleānas Džeza un mantojuma festivāls. Toreiz savā dzimtajā pilsētā atgriezās un uz skatuves kāpa lieliskā Mahalia Džeksone, tāpat uzstājās arī Djūks Elingtons ar savu orķestri, Fats Domino, Als Hērts un virkne citu mākslinieku četru dienu garumā. Festivālu izveidoja Džordžs Viens – tas pats organizators, kurš radīja Ņūportas džeza festivālu. Pirmā Ņūorleānas festivāla atklāšanā viņš, uzrunājot publiku, sacīja: “Šo festivālu varēja rīkot tikai un vienīgi Ņūorleānā, jo ir bagātākais mūzikas mantojums Amerikā.

Ņūorleānai ilgtermiņā vajadzētu kļūt lielākai par Ņūportas džeza festivālos. Ņūportas festivāls tika apzināti izveidots, bet Ņūorleānas festivāls ir īsts un autentisks.”

Turpmākajos gados festivāls auga gan publikas apmeklējuma, gan mūziķu ziņā, tas tika pagarināts uz trim nedēļas nogalēm. Ātri vien festivāls pārauga Kongo skvēra robežas un tika pārcelts uz plašāku vietu, 80. gadu beigās to apmeklēja ap 300 tūkstošiem cilvēku. Festivāla rekordgads bija 2001., kad tika atzīmēta Lūisa Ārmstronga simtgade, un apmeklētāju skaits sasniedza 650 tūkstošus. Ņūorleāna jutās lepna – Veina pirmajā gadā izteiktais vēlējums bija piepildījies.

Diemžēl neizdzēšamu iespaidu atstāja 2005. gads, kad Ņūorleānu un Luiziānas štatu postīja viesuļvētra Katrīna. 80% pilsētas bija applūdusi, cilvēki gāja bojā, daudzi evakuējās un nekad neatgriezās mājās. Festivāls, protams, nebija prioritāte, tomēr 2006. gada pavasarī tas notika, un bija ļoti emocionāls atgriešanās pasākums.

Šogad festivāls notiks aprīļa beigās un maija sākumā.