2016. gadā izveidojās dzejas un improvizētās mūzikas projekts "klausies". 2018. gadā iznāca tā pirmais albums "17", bet šogad 14. maijā ierakstu nams Jersika Records laiž klajā "klausies" otro albumu, vinila plati "9".

To ieskaņojuši pianists Edgars Cīrulis un kontrabasists Alberts Reinholds Estogors (Dānija), kuru muzikālās improvizācijas papildina Aleksandras Lines dzejas lasījumu.

Līdz ar to, ka Aleksandra Line ir šī projekta idejas autore un mākslinieciskā vadītāja, ar viņu arī tiekamies šīsreizes raidījumā.

Anete Ašmane: Plate tūdaļ tiks laista klajā - stāsti, kā tu pie tā visa vispār nonāci?

Aleksandra Line: Viss sākās manā virtuvē, kad pirms dažiem gadiem kopā ar manu draugu, pianistu un komponistu Edgaru Cīruli pēc kāda no viņa koncertiem dzērām tēju.

Teicu viņam, ka beidzamajā laikā katra viņa koncerta laikā man top dzeja. Proti, viņš sāk spēlēt, bet es sāku rakstīt, riskējot ar to, ka radīšu negatīvu iespaidu apkārt esošajiem klausītājiem, jo rakstu telefonā... Es beidzu tekstu, un viņi beidz koncertu.

Kad to izstāstīju Edgaram, viņam radās ideja - rakstām duoalbumu! Burtiski pēc kāda pusgada mums iznāca uzspēlēt trijatā - uz Rīgu atbraukt varēja Edgara labs draugs, dāņu kursabiedrs, studiju biedrs un skatuves biedrs Alberts Reinholds Estogors, un Albertam jau pirmā mēģinājuma laikā radās jautājums, vai šis kādreiz būs albums, jo viņš gribētu tādu rakstīt ar mums kopā. Tā ka viss bija ļoti vienkārši! Šo ideju izstāstīju izdevniecības "Jersika Records" vadītājam un namatēvam Marekam Amerikam, un viņš saskatīja šo projektu savā katalogā.

Un tad pagājušā gada augustā jūs visi trīs tikāties Ventspilī, kur koncerta veidā šis ieraksts tika veikts.

Jā, principā tam visam bija jānotiek jau pagājušā gada maijā, taču pandēmijas pirmā viļņa dēļ viss bija jāpārceļ. Mēs nezinājām, uz kuru mirkli. Sākām sazvanīties katru svētdienas vakaru un strādāt pie vēl vienas jaunas programmas, pa ceļam apspriežot to, ko darīsim Ventspilij tad, ja tas varētu arī tiešām notikt.

Augustā pēkšņi uz vienu mazu mirkli pavērās priekškars. Ja Alberts Latvijā būtu ielidojis nākamajā rītā, tas nebūtu noticis, jo nākamajā dienā Dānija iekļuva sarkanajā sarakstā - viņš ielidoja naktī pirms tam.

Tas burtiski bija dažu stundu jautājums, kas visu izšķīra. Tikāmies Rīgā trijos mēģinājumos, noturējām divus atvērtos mēģinājumus, uz kuriem pasaucām tuvus draugus. Viņi sniedza mums dažus izcilus padomus, ko mēs arī pielietojām ieraksta laikā. Tad devāmies uz Ventspili un divarpus dienu laikā viss arī tapa.

Pieļauju, ka daļa klausītāju varētu vēl nezināt, ko nozīmē dzejas un improvizētās mūzikas sintēze...

Man šķiet, ka te iederētos kripatiņa vēstures. Septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi. Bītņiku paaudze - bītņiki, dzejnieki, kuri lasīja dzeju.. Tobrīd pasaulē bija populārs arī bībopa žanrs. Un tad šī dzejnieku un džeza mūziķu mijiedarbība arī dzima Ņujorkas džeza klubos, kad vieni spēlēja savu mūziku un citi lasīja savu dzeju. Mūsdienu pasaulē tas varbūt tā nenotiek, un arī tematika

vismaz manā dzejā nav tik politiska un sāpīga - te netiek tik izteikti skarti nacionalitāšu, rasu un pasaules nekārtības jautājumi, kā tas bija toreiz.

Mūsu gadījumā tas ir tā, ka dzeju es rakstu sākumā - dzeja netop uz vietas. Uz vietas top tikai manas sajūtas, improvizācijas, emocijas, ar kurām es runāju. Un mūziķi savukārt daļu no tās mūzikas, ko viņi veido, komponē laicīgi -

mēs vienojāmies par formām, vadlīnijām un, protams, par noskaņām, jo, saprotams, visu manu dzeju viņi pirms tam izlasa.

Bet milzīga daļa no tās ir arī improvizācija, kas dzimst tikai uz vietas. Tāpēc brīdī, kad atkal dzīvie koncerti varēs notikt, klausītāji atkal varēs pieredzēt to, ka neviens koncerts nelīdzinās citam...

Tava dzeja top trīs valodās. Arī šajā albumā dzirdamas visas trīs un vēl mūzika klāt. Pastāsti, kas ir tavi iedvesmas avoti un kā tu saproti, kurā valodā kurš no dzejoļiem būs? Vai arī tas viss atnāk dabiski un pašsaprotami?

Atbilde uz tavu jautājumu ir ļoti vienkārša - vislielākais katalizators ir mūzika. Es iedvesmojos no mūzikas, to klausos kopš bērnības. Savukārt ar mūzikas menedžmentu nodarbojos pēdējos vienpadsmit gadus. Mani iedvesmo koncerti - protams, dzīvie visvairāk, bet arī ieraksti un mūziķu dzīvesstāsti. Otra lieta laikam ir cilvēki un cilvēkstāsti: cilvēks var arī nebūt mūziķis, bet viņam var būt tik interesants stāsts, ka tas mani aizrauj un rodas nākamās idejas tekstiem.

Rakstu trijās valodās, jo visas trīs ir tās, kuras lietoju ikdienā.

Visas trīs valodas ir arī tās, kurās redzu sapņus, lai arī cik tas neizklausītos romantiski. Ņemot vērā, ka esmu mēnessērdzīga un runāju naktīs, ir pierādījies, ka šajos brīžos arī runāju visās trijās valodās - tas to visu tikai apstiprina (smejas).

Tātad tu dzirdi mūziku, kas tevi iedvesmo radīt dzeju, un tad no tavas dzejas Edgars Cīrulis un Alberts Ostegārds rada atkal mūziku. Tāds mijiedarbīgs un ciklisks process.

Jā, tas ir ļoti ciklisks process, un tam var pievienot klāt vēl nākamās dimensijas. Jo, piemēram, manam labajam draugam fotogrāfam Arturam Dimenšteinam, mūs klausoties, top sava fotomāksla. Vai arī tas, ko "Jersika Records" izdarījuši ar vienu no mūsu kompozīcijām: Mareks Ameriks ir bijis idejas autors mūzikas video, kurā bija piesaistīta arī laikmetīgā deja: to filmēja divi operatori, kuri radīja savu videomākslu... Tātad viss principā izrietējis no mūsu "klausies" projekta, kas savukārt ir izrietējis no manas dzejas, kas izrietējusi no Edgara mūzikas (smejas).

Vairāk un plašāk - ierakstā!