Ciklā "Dzejas dienu laiks" tiekamies ar Inesi Zanderi, kurai šoreiz dots sarežģītāks uzdevums - stāstīt ne tikai par sevi un bērnu dzeju, bet atrast tās kopsakarības, kas šobrīd veidojas latviešu bērnu dzejā.

Liega Piešiņa: Tas ir viegls uzdevums, Inese?

Inese Zandere: Man varbūt arī ir viegls, un iemesls tam ir tāds, ka katru gadu es Dzejas dienas sagaidu ar bērnu dzejas gadagrāmatu "Garā pupa", kas ir atspulgs no visa, kas tajā gadā notiek: tajā iekļauta dzeja bērniem un arī pašu bērnu radošie darbi. Šī izdevuma misija ir tieši tāda - sekot līdzi procesam, kas notiek šobrīd, atvērt mazās durtiņas, pa kurām nāk iekšā jauni vārdi bērnu literatūrā, atvērt arī diezgan lielas durtiņas, pa kurām bērnu literatūrā tiek ierauti vārdi, kuri jau literatūrā pastāv, bet pievēršas arī bērnu literatūrai, atgādināt klasiķus un ievērojamus autorus, kas rakstījuši bērniem iepriekšējos gadu desmitos, un mēģināt piedāvāt ludziņas dzejā un pasakas dzejā. Vārdu sakot, visas tādas lietas, kuras nemaz tā pašas no sevis no gaisa nekrīt - ir daudz labāk, ja autorus kāds pamudina. Un, tā kā es jau astoto gadu nodarbojos ar "Garās pupas" sastādīšanu, skaidrs, ka es iemantoju vienmēr to priekšstatu par to aktuālo, kas ir. Tādā ziņā uzdevums man nav grūts.

Tā ir vairāk kā misijas apziņa? Jo galu galā arī Baltvilka balvu iedibināji tieši tu - tā tagad jau dzīvo savu neatkarīgu dzīvi. Vai arī tas reizēm ir arī kā slogs, ka par to ir jādomā?

Nē, tas nav slogs, bet par Baltvilka balvu es gribu atgādināt, ka patiesībā to iedibināja Māris Rungulis un Silvija Tretjakova, tikai tad viņa vēl saucās Pavasara balva, un no šīs idejas par to, ka bērnu literatūrai ir nepieciešama īpaša balva, radās doma, ka mums ir arī savs totēms - Baltvilks, Baltais vilks, ar kura vārdu mēs varam saistīt šo literāro balvu. Jā, šīs balvas idejas attīstīšanā es jau piedalījos. Bet misija tā zināmā mērā ir.

Nezinu, vai tu, Liega, vēl atceries, ka es diezgan ilgus gadus nostrādāju žurnālā "Rīgas Laiks". Un mēs ar Uldi Tīronu tur pināmies un mijāmies, brīžiem viens bija galvenais redaktors, brīžiem otrs, katram bija sava funkcija un savs vaibsts "Rīgas Laika" ģīmī. Tad aizgāja bojā Jānis Baltvilks, kurš, kopā ar Māri Runguli strādādams "Zīlītē", visu laiku drusku uzturēja to spriegumu un aicināja kolēģus, lai dod dzejoļus bērniem publicēt "Zīlītē". No sākuma tas nebija specifisks dabas žurnāls, bet gan žurnāls bērniem - vēlāk dažādu iemeslu dēļ tas vairāk pievērsās dabai.

Kad Jāņa Baltvilka vairs nebija, kuru izjutu kā nopietnu triecienu un pagriezienu savā dzīvē, man likās, ka "Rīgas Laikā" tiks galā arī bez manis, kā tas arī ir izrādījies, par ko man ir prieks. Tad es nolēmu, ka man vajadzētu daudz lielāku daļu sava spara veltīt bērnu literatūrai, ka tur šobrīd esmu vairāk vajadzīga. Jā, to es faktiski arī drusku kā misiju arī izjutu.

Man pat radās sauklis! Lai gan īstenībā neesmu nekāda latviešu, vismaz sarkano strēlnieku, entuziaste, bet teicienā, ka bērnu literatūrā jāiet kā strēlniekos gribēju ielikt to degsmi, kas ir vajadzīga, lai strādātu bērnu literatūrā.

Jo tur ir arī savi nomācošie aspekti. Pirmkārt, lai vai kā izrunātos par bērnu literatūras svarīgumu un tamlīdzīgi, lielākās daļas sabiedrības, lielā mērā arī kritiķu un kolēģu acīs bērnu literatūra ir "mazā literatūra". Ne velti mēs izdevniecībai "Liels un mazs" izdomājām saukli "Lielas grāmatas mazajiem lasītājiem", jo mums tiešām liekas ļoti svarīgi šo mazuma garšu aizgainīt, šo mazuma mītu sagraut un katram likt apzināties, ka, pirmkārt, tas ir liels darbs, un, otrkārt, tam ir liela nozīme.

Jau gadiem ilgi nodarbojos ar to, ka bērnu literatūrā mēģinu iesaistīt rakstošos kolēģus, par kuriem man nav šaubu, ka tie ir talantīgi cilvēki, kuri sevi jau dzejā ir pierādījuši, tāpat jaunos autorus, lai atsistos, atkautos no diletantisma bērnu literatūrā - lai neradītu iespaidu, ka laba griba ir pietiekams iemesls, lai rakstītu bērniem, jo tā tas diemžēl nav. Tā tas ir kļuvis par tādu misiju, bet šī misija mani nespiež.

Lai gan - viens negatīvais aspekts gan ir tas, ka nav nemaz tik daudz autoru, kas raksta dzeju bērniem. Jā, esam pieraduši domāt, ka latviešu dzeja bērniem ir ļoti spēcīga: vispār jau tas tā arī ir, bet daudzi no šiem autoriem, uz kuriem šis priekšstats balstās, jau dzejo citās sfērās - viņi ir aizgājuši mūžībā. Un nav nemaz tik daudz to, kurus aicina uz skolām, bibliotēkām, pat bērnudārziem.

Tas ir diezgan grūts darbs. Parasti es pēc Dzejas dienām esmu tieva. (smejas)

Tas, protams, ir ļoti labi, bet - ir grūti tieši šī iemesla dēļ, ka lasīšana cilvēkus sasniedz ar skolām, bibliotēkām un vispār nāk caur bērnību, caur bērnu grāmatām. Bet, ja kāds raksta bērnu grāmatas, viņš pirmām un galvenām kārtām tiek uzskatīts par bērnu rakstnieku vai dzejnieku. Un tad reizēm liekas - ak, draugi, nu, nevajag man tādu birku piespraust, es nogurstu no tā! Bet nu - ar to vienkārši ir jāsamierinās, ka tās bērnu grāmatas kaut kā uztvert tiešāk un tās vairāk iespiežas atmiņā.

Vairāk un plašāk - ierakstā.