Šogad 30. gadskārtu svinēs Latvijas Kultūras akadēmija, kas ar filozofa Pētera Laķa (1952-2003) gādību tika dibināta 1990. gada 29. decembrī.

Par 'bērnu', kas dzima smagos apstākļos, bet kļuva kā svaiga malks sasmakušajos ideoloģiskajos apstākļos, par to, kāpēc Kultūras akadēmijas studentus var pazīt pa gabalu, par to, vai Ludzas ielas ābeļdārzā mītošais gars pārceļos arī uz jaunajām telpām Tabakas fabrikā un arī par to, kādas blaknes līdzi nes godpilnais, taču ļoti atbildīgais rektores amats, Orests Silabriedis uz sarunu aicinājis Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu.

Orests Silabriedis: Atceros, kā 90. gadu sākumā tie, kuri bija Latvijas Kultūras akadēmijas pirmie studenti, priecājās, ka Ludzas ielas nams, pagalms un jo īpaši ābeļdārzs ir vide, kādas nevienai augstskolai līdz tam nav bijis. Lekcijas, kas notiek zem ziedošām ābelēm, mums ar nostalģiju liek atcerēties pašu sākumu, kad augstskola bija maza. Vai arī tu pati kaut ko dabūji izbaudīt no tiem laikiem?

Rūta Muktupāvela: Kultūras akadēmijā neesmu apguvusi baukalaura studijas, bet maģistra un doktora studijas gan. Iestājos tur 1995. gadā, vienā no pirmajiem maģistrantūras kursiem -

tiklīdz uzzināju, ka ir tāda augstskola un programma, kas piedāvā absolūti citu realitāti, nekā biju mācījusies padomju laikā, nekavējoties iesniedzu dokumentus. Man tik ļoti paveicās!

Klausījos Raita Vilciņa un Pētera Laķa lekcijas, Roberts Mūks mums pasniedza filozofiju, vēl arī Tatjana Suta, Pēteris Laizāns - tas bija zvaigznājs, bez vārdiem... Un vēl arī tas impulss - apgūt citas, Rietumu tipa zināšanas, atbildību, demokrātiju, ko mums mācīja Pēteris Laķis. Es jau smējos, ka viņa kabineta durvis studenti ar kāju taisīja vaļā - tā bija mūsu telpa jebkurā laikā!

Bija arī nakts lekcijas, ko Laķis ierosināja īpašajiem sliņķiem, kuri no rīta nespēja piecelties - tie nāca pusdeviņos vakarā. Tā atmosfēra un kolēģi...

Deviņdesmito gadu otrā puse bija absolūtie ziedu laiki gan zināšanu, gan personību izaugsmes ziņā. Iedomājies - tādā sasmakušā telpā kāds pēkšņi atver logu, tu vari ieelpot, un paliek tik labi.

Nez kāpēc pieņemts deviņdesmitos saukt par nabadzības, trūkuma, tumsas laiku, bezmaz vai par otrajiem viduslaikiem, bet īstenībā šajā laikā mēs ieguvām tik ļoti, ļoti daudz. Tu minēji Raiti Vilciņu - tas bija viens ļoti spilgts cilvēks ar dramatisku likteni. Kādu tu viņu atceries?

Pēteris Laķis vienmēr uzsvēra, ka Raitis Vilciņš ir pēdējais īstais Latvijas filozofs. Viņš bija filozofs gan pēc savām idejām un pieejas, gan - jo vairāk - pēc savas iekšējās pārliecības un personības struktūras. Viņš bija filozofs caur un cauri! Es nezinu, cik viņš identificējās ar Frīdrihu Nīči, bet visās savās izpausmēs viņš bija tik nīčisks - pat ārēji! Nnemaz nerunājot par pēdējo gadu aizraušanos ar Vāgnera mūziku un temperamentīgajām izpausmēm. Katra viņa lekcija bija kā performance. Atceros, sēdēju pirmajā solā, un naivi biju domājusi - kā jau pie pasniedzēja, iešu un konspektēšu, ko viņš saka. Sapratu, ka nekā - vai nu stenografē, vai vienkārši klausies pavērtu muti, jo jūti - tas ir tik ģeniāli. Ar šausmīgām bailēm domāju - kā nolikšu eksāmenu?! Turklāt viņš kā filozofs savas unikālās, dziļās un izdzīvotās zināšanas savienoja ar milzumlielu toleranci. Domāju - viņš tevi samals miltos, ko esi arī pelnījis ar savām kļūdām, bet viņš ar tādiem kā pasvītrojumiem - jā, tieši tā, pilnībā piekrītu!

Jā, viņa labvēlība pret pasauli bija apbrīnojama...

Viņš nekad nelika mums justies kā zemākām būtnēm, neskatoties uz savu personības lidojumu. Viņš bija tik ļoti inteliģents, vienmēr ar tādu šarmu. Īsi sakot - meitenes viņa dēļ ģība...

Pierasts domāt, ka vismaz mūzikā, aktiermākslā un režijā Lietuva vienmēr bijusi soli, ja ne divus soļus priekšā Latvijai. Vai līdzīgas intelektuālās salas Lietuvā patiešām nebija - tādas, par kādu Kultūras akadēmiju izveidoja Pēteris Laķis?

Lietuvā, manuprāt, nebija. Vītauta Dižā universitātē to mēgināja Leonidas Donskis, bet tas jau bija vēlāk. Protams, arī tur ir savas filozofijas skolas, kas ir ļoti spēcīgas un senas ar savām tradīcijām. Bet Latvijā tas tika koncentrēts vienā speciālā augstskolā, kas bija ar nolūku izveidota kā nepieciešamība pēc jaunas humanitāras un mākslas izglītības, pēc kā bija izslāpusi šī telpa, ko tik ilgu laiku bija okupējusi padomju vara.

Un, kā zināms, arī padomju vara nebija muļķe - tā savā labā darīja ļoti pareizi: sita pa visspēcīgāko - garīgo un intelektuālo spēku, noplicinot mūsu intelektuālo genofondu. Un Kultūras akadēmija bija kā jauns ziediņš, taču ļoti spēcīgs. Reizēm var redzēt, kā zāle aug cauri asfaltam. Kaut kas tāds.

Bija taču deviņdesmitie gadi ar visām barikādēm, pēc tam augusta pučs.

Tiešām, šis "bērns" dzimis smagos apstākļos.

Jā, es tā arī saku - esam barikāžu bērni. Jāpasaka paldies arī mūsu krusttēvam Raimondam Paulam, kurš parakstīja mums tik ļoti nozīmīgo rīkojumu attiecībā uz akadēmijas dibināšanu 1990. gada 29. decembrī, kas arī būs tie mūsu lielākie svētki. Neskatoties uz to, ka tas laiks bija tik trausls, tās personības...

Pēterim Laķim savulaik arī prasīju - kā tev izdevās savākt šādu ziedu?! Elpot ar tiem cilvēkiem vienu gaisu jau bija milzumliels gods. Un viņš atbildēja - nu, tas ir tāds personiskās pazīšanās fenomens...

Un es viņam pilnībā piekrītu. Un tagad ir tas prieks, ka mūsu akadēmijai ir jau trīsdesmit.

Vai šodienas akadēmijā var just arī kaut ko no ziedošo ābeļdārzu pirmsākuma ideālisma? Vai Kultūras akadēmija saglabājusi to sajūtu, ka esam lepni par to, ka esam īpaši un reizē tuvi cits ar citu?

Atceros, akadēmija tajā laikā bija ārkārtīgi nebirokrātiska, bija sajūta - vienalga, ko tur dara, kādas programmas pieņem, ko pasniedz un kā organizē savu nodarbību laiku - Laķis visu nokārtos. Tagad, protams, tā nav; esam ļoti striktos regulējumos un birokrātijā. Esam valsts dibināta augstskola, un uz mums attiecas ļoti daudz birokrātisko važu. No otras puses, priecājos, ka jauni cilvēki, studenti, ir tik ļoti pašiniciatīvas pilni. Gan dārzs, gan studējošo pašpārvalde, gan vienkārši tie, kas nāk uz iestājpārbaudījumiem, reflektanti - lielākais procents ir to studējošo, kuri izvēlas mūs kā vienīgo augstskolu, viņi neiesniedz dokumentus citās Latvijas augstskolās. Viņi ļoti mērķtiecīgi to dara, un tas priecē. Viņi nāk ar savām gaidām, ka šeit ir tāda brīvības saliņa un ka šeit viņi saņem ne tikai ļoti kvalitatīvas zināšanas no mūsu docētājiem, bet arī to īpašo garu. Ļoti ceru, ka viņi to arī iegūst, jo pēc izpausmēm, kas pēc tam redzamas arī publiskajā telpā -

nu, viņi ir īpaši, tie Kultūras akadēmijas studenti. Ir viņi citādāki. Neko nevar darīt, es viņus "saožu" pa gabalu.

Kā Pēteris Laķis kādreiz ir teicis - katram no viņiem ir kaut kāda odziņa. Tāpēc domāju, ka tas akadēmijas dārza - Epikūra jeb Platona dārza, vienalga, kā mēs to dēvētu, gars - tas kaut kādā veidā ir. Un būs ļoti svarīgi paņemt to līdzi arī uz mūsu jaunajām telpām Tabakas fabrikā.

Tas nozīmē, ka Ludzas iela tiks pilnībā pamesta?

Ludzas iela ir Rīgas pašvaldības īpašums, un mēs esam viņu īrnieki. Līdz ar to baidos, ka telpas nāksies pamest pavisam, jo tā ir arī Kultūras ministrijas politika - savas iestādes pārcelt uz saviem namiem. Bet mēģināsim ppaņemt visu, ko vien iespējams, līdzi. Arī garu.

Vairāk un plašāk - ierakstā.