Festivāla "Rīga - Jūrmala" viesis poļu izcelsmes kanādiešu pianists Jans Lišeckis 23. augustā Dzintaru Mazajā zālē sniedza solokoncertu un dienu vēlāk kopā ar Izraēlas filharmonisko orķestri un diriģentu Zubinu Metu atskaņoja Ludviga van Bēthovena Ceturto klavierkoncertu, aizstājot šajā programma Mariju Peraiju.

Inta Zēgnere ar Janu Lišecki tikās brīdi pēc viņa solo programmas izskanēšanas.

IZ: Esam ļoti pateicīgi  jums par šī vakara koncertu. Klausoties jūsu spēli, radās asociācijas ar glezniecību, ka pie klavierēm esat gluži kā gleznotājs. Viens un tas pats instruments, bet krāsas tik dažādas. Baha mūzikā pēkšņi ieskanas klavesīns, Ravela darbā plūst ūdenssstraumes. Kā tas iespējams?

Jans Lišeckis: Es domāju, ka mūzika ir ļoti cieši saistīta ar iztēli. Jums jāspēj iztēloties, bet tehnika vajadzīga, lai savu iztēli varētu pārvērst mūzikā.

Man tiešām patīk attiekties pret mūziku kā pret glezniecību, jo caur mūziku uzbur iespaidus. Protams, mūzika  ir valoda  un mēs komunicējam ar mūzikas starpniecību, taču tā ir ļoti daudznozīmīga valoda. Mums trūkst vārdu, lai  precīzi izstāstītu šo stāstu, jo stāsts rodas katra cilvēka  iztēlē.

Es šo stāstu izspēlēju, bet klausītājs no tā jau radījis pats savu. Man ļoti patīk šī iespēja. Te nav runa par virtuozitāti, iespaida radīšanu uz klausītāju  vai precizitāti, jo mūzika ir māksla līdzās citām mākslām, un, kā zināms, mākslas ir dažādas. Mēs varam uzlūkot fotogrāfiju, kur viss ir skaidri fiksēts, taču arī fotogrāfija var būt iztēli rosinoša. Pastāv arī abstraktā māksla, impresionisti… Ravels, kā zināms, ir  impresionists. Viņš mums iedod krāsu komplektu, ar ko mums ir iespēja gleznot, un man patīk šādā veidā vizualizēt mūziku.

Tas tomēr ir ļoti interesanti ar mūsu apzināto un neapzināto izvēli par labu mūzikai. Varam domāt, ka mēs esam izvēlējušies mūziku, tomēr aizvien vairāk man šķiet, ka mūzika pati sev izvēlas izredzētos vēstnešus, ar kuru starpniecību tā vēlas atklāties. Kā mūzika izvēlējās jūs?  Sākāt mācīties  jau piecu gadu vecumā – tātad agri. Tas varētu vedināt uz domām, ka nākat no mūziķu ģimenes.

Es ticu, ka ikvienā no mums dzīvo mūzika. Protams, ir daudzi faktori, kas nav no mums atkarīgi, bet tik un tā mēs varam attīstīt mīlestību uz mūziku. Ne katrs izcili spēlēs klavieres vai vijoli, ne katram ir ļoti laba balss, bet tik un tā mūzika ir dziļi ierakstīta mūsu būtībā, daudz dziļāk nekā vizuālā māksla - tēlniecība  vai glezniecība. Gadsimtiem pāri mūzika ir bijis saskarsmes veids un arī līdzeklis, lai relaksētos vai radītu  svinīgu gaisotni. Tā skanējusī  mājās un dažādās ceremonijās, tā mums ir visapkārt un  dziļi ierakstīta mūsu DNS.

Es neesmu uzaudzis mūziķu  ģimenē, arī neuzaugu muzikālā vidē. Jā, sāku mācīties spēlēt klavieres 5 gadu vecumā, bet šajā laikā darīju vēl daudz ko citu. Līdzās klavierstundām es nodarbojos arī ar peldēšanu un slēpošanu.

Gāju uz klavierstundām vienreiz nedēļā un varētu sacīt – tā starp citu, ļoti neformāli. Bet, kādā veidā tas pārvērtās par tik nopietnu izvēli, šobrīd ir pat  grūti pateikt. Es spēlēju, vingrinājos, man labi padevās. Bet tā nebija vienīgā lieta, ko viegli apguvu. Piemēram, man ļoti patika  matemātika. Tā ir brīnišķīga pasaule.Tur ir tik daudz iespēju, ja vien zini, ko ar tām iesākt.

Bet problēma ar matemātiku ir tāda, ka tur viss ir precīzs, melnbalts: melns vai balts, varbūt var pieļaut mazliet kādu pelēku niansi, kādas jaunas iespējas. Savukārt mūzikā ir miljoniem krāsu, jo tur nav šī sadalījuma – pareizi un nepareizi, tur nav tikai viens ceļš iespējams. Jā,  tev ir ceļvedis - tā ir partitūra, ko komponists mums ir atstājis, bet kā pa to iet, tas jau ir mūsu, interpretu, uzdevums, kā to padarīt dzīvu, piešķirt tam jēgu, arī veikt atklājumus.

Esmu tik pateicīgs komponistiem, kuri mums ir atstājuši tādu bagātību, par ko šodien varam priecāties un dalīt šo prieku ar klausītājiem.