Pasaulslavenais blokflautists Ēriks Bosgrāfs: Mākslas vārdā esmu "nozadzis" visu

"Man vienkārši patīk būt Latvijā. Ir taču tā, ka dažas lietas vienkārši nevar izskaidrot! Kāpēc ir kāds klikšķis starp ansambli un mani? Vai Latviju un mani? Es nezinu, kāpēc. Vienkārši ir jauki šeit būt. Piemēram, jūsu pludmale ir nebeidzama! Labākais ir tas, ko es saucu par desertu: pēc skriešanas ir pelde jūrā un vissvarīgākais pēc tam – aukstā biešu zupa," intervijā LR3 "Klasika" atklāj Ēriks Bosgrāfs (Erik Bosgraaf), kurš pasaulē atzīts kā virtuozākais blokflautists. 1. augustā pulksten 19 Mazajā ģildē viņš kopā ar baroka orķestri Collegium Musicum Riga ieskandinās Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivālu.

1980. gadā Nīderlandē dzimušais Bosgrāfs savu spilgto muzikālo karjeru sācis kā rokgrupas dalībnieks un obojists. Viņš ir pārliecināts, ka labai mūzikai žanrs nav būtisks, un jūtas vienlīdz brīvi gan agrīnajā, gan modernajā mūzikā, kā arī komponējot jaunus darbus, tai skaitā dažus koncertus pēc pasūtījuma, kuros izmantoti modernie multimediji. Starp citu, viņš ieguvis arī maģistra grādu muzikoloģijā Utrehtas Universitātē.

Ēriks patiešām ir visai biežs viesis Latvijā, un iepriekšējo reizi viņu dzirdējām nupat notikušajā senās mūzikas festivālā Vivat Curlandia!

Signe Lagzdiņa: Kā pagāja laiks Bauskā un kā šobrīd klājas Rīgā?

Ēriks Bosgrāfs: Pavadītais laiks Bauskā bija lielisks... Tā ir viena no privilēģijām senās mūzikas izpildītājiem – mums bieži ir koncerti vēsturiski nozīmīgās vietās. Koncerta nosaukums Bauskā bija “Anahronismi”, jo no vienas puses seno mūziku spēlēt tagad ir mazliet dīvaini, un kāds varētu teikt, ka visa atskaņotā mūzika ir jauna, jo mēs to piedāvājam tagad. Ar šādu ideju mēs veidojām improvizāciju ar elektroniku. Mērķis bija radīt mūziku, kas rada sajūtu par stāvokli, kas ir īsi pirms aizmigšanas. To var saukt par snaušanu, iesnaušanos, kad īsti neesi ne nomodā, ne pilnībā aizmidzis. Šajā stāvoklī var notikt visa veida maģija. Varat iedomāties – Bauskas pils, tumsa, lāpu gaismas – maģiska atmosfēra... Manuprāt, ar šo noskaņu var iedomāties, kāda nozīme dzīvajai mūzikai bija arī viduslaikos – bez ierakstiem, televīzijas… Dzīvā mūzika noteikti viņiem bija spēcīgs iespaids.

Rīgā mēs uzstāsimies Mazajā ģildē, un varētu teikt, ka šajā programmā esmu kā pirāts, jo neviens no šiem skaņdarbiem, ko spēlēsim, nav oriģināli rakstīts blokflautai – mākslas vārdā esmu nozadzis visu. (smejas)

Lai kā, arī šis ir nedaudz anahronisms, jo tajā laikā mūziku par katru cenu nerakstīja tikai vienam konkrētam instrumentam. Ir baumas, ka Vivaldi “Gadalaikus” baroka laikā spēlēja arī soloflauta, bez pilnā orķestra. Arī Karla Filipa Emanuēla Baha dzīves laikā bijušas vismaz trīs dažādas versijas laminora koncertam – čellam, klavesīnam, flautai.

Spēlējot mūziku, kas it kā paredzēta citam instrumentam, rodas iespēja pārkomponēt šo darbu, un tas šo procesu padara ļoti radošu. Piemēram, ja es spēlētu Vivaldi Blokflautas koncertu, es nemainītu nevienu noti – pat ja tas ir neērti, man tā tas ir jāspēlē. Savukārt ja skaņdarbs paredzēts vijolei, nevaru realizēt dažas tehniskas lietas – dubultnotis vai kādus lēcienus, kas praktiski uz blokflautas nav iespējami. Tāpēc man ir jāpieņem radoši lēmumi. Protams, jāpārliecinās, lai mana versija neskan sliktāk, bet vienkārši citādāk nekā oriģinālversija.

Un – man vienkārši patīk būt Latvijā. Ir tā, ka dažas lietas vienkārši nevar izskaidrot. Kāpēc ir kāds klikšķis starp ansambli un mani? Vai Latviju un mani? Es nezinu, kāpēc. Vienkārši ir jauki šeit būt.

Esam sākuši mēģinājumu procesu un nevaram sagaidīt, kad piedāvāsim klausītājiem šo programmu.

Vai varu lūgt, ka jūs pastāstiet arī klausītājiem, ko, nākot uz ierakstu studiju, jau man izstāstījāt - par to, kā pavadījāt šo rītu…

Jā, vēl viena lieta, kas man patīk Latvijā, ir tā, ka šī ir paradīze skriešanai ar basām kājām! Esmu baskāju skrējējs.

Ikdienā dzīvoju Ķelnē, kas ir diezgan smakojoša Vācijas pilsēta. Protams, būsim godīgi, arī Rīgā ne jau visur ir svaigs gaiss, taču vismaz jūras krastā tāds ir. Atceros, kad pagājušajā gadā veicām šeit ierakstu,

neatkarīgi no tā, cik grūts vai garš bija mēģinājums, katru rītu iekāpu vilcienā un devos uz Jūrmalu. Un jūsu pludmale ir nebeidzama! Labākais ir tas, ko es saucu par desertu: pēc skriešanas ir pelde jūrā un – vissvarīgākais pēc tam – aukstā biešu zupa.

Pilnu sarunas tekstu lasiet lsm.lv!