"Daži mani skolotāji bija ļoti skarbi. Viņi bija brutāli godīgi par to, kur atrodos savā muzikālajā attīstībā. Viņi bija ļoti patiesi. Ja es būtu apstājies, izdzirdot vārdus, ko viņi man veltīja, es te šodien nebūtu. Bet es neapstājos, un tas ir mans padoms visiem jaunajiem mūziķiem – neapstājieties tikai tāpēc, ja kāds jums saka, ka nevarat. Noraidījums, atteikums ir daļa no jūsu attīstības. Es atkārtošu to vēlreiz – noraidījums ir daļa no mākslinieciskās attīstības. Mācieties, kā sadzīvot ar noraidījumu," intervijā "Klasikai" uzsver Starptautiskā džeza mākslinieku konkursa "Riga Jazz Stage 2022" rezidējošais mākslinieks un žūrijas pārstāvis Džeimisons Ross (Jamison Ross) – amerikāņu bundzinieks, komponists, vokālists, producents, "Grammy" balvas nominants un prestižā Telonija Monka konkursa uzvarētājs. 9. aprīlī pēc konkursa uzvarētāju paziņošanas Džeimisons uzstājās kinoteātrī "Splendid Palace", bet šovakar, 10. aprīlī, pulksten 18 viņš muzicēs Vidzemes koncertzālē "Cēsis".

Ir mūziķi, ir izpildītāji, un – ir mākslinieki

Mans iespaids par konkursu – patiesībā mūziķi ir ļoti talantīgi. Daudz brīnišķīgu mūziķu, kas var spēlēt. Man patīk lielā dažādība – uz vienas skatuves reprezentētas dažādas kultūras, var redzēt dažādus cilvēku piegājienus, mākslinieciskos stilus. Man tas ļoti patīk. Lieta ir tāda, ka uzreiz var pateikt, kurš ir augšgalā. Es pats esmu bijis konkursa situācijā, un viena lieta, ko esmu sapratis – mākslinieks vienmēr būs augšgalā. Ir mūziķi, ir izpildītāji, un tad ir mākslinieki. Un man ir diezgan skaidrs, kuri no konkursa dalībniekiem ir mākslinieki. Viņi vienmēr izceļas. Mans padoms konkursantiem ir – esiet jūs paši. Esiet brīvi, izbaudiet mirkli un radiet mūziku.

Kas atšķir māksliniekus no mūziķiem un izpildītājiem?

Manuprāt, mākslinieku atšķir pārliecība un apziņa par to, kas viņš ir kā mūziķis. Viena lieta ir spēlēt gammu uz sava instrumenta, nospēlēt akordu vai nodziedāt kādu noti. Bet cita lieta ir būt atbildīgam un apzināties, kas ir tavs stils, tavs piegājiens, atskaņojot mūziku. Ka tas esi tu. Es gribu dzirdēt personību, kas mūziķim ir. Gribu sajust, ka esmu iepazinis šo mākslinieku, kad viņš noiet no skatuves. Mūziķis, kas spēlē II-V-I secību vai gammu, vai nodzied kādu skaņu perfekti, atšķiras no mākslinieka, kas pilnībā izjūt šo vienu noti, ritmu, kas apzinās, kā vēlas iedzīvināt to, ko saucam par mūziku.

Ko jūs domājat par konkursiem kopumā? Ko tie dod jaunam mūziķim?

Konkursiem ir savi plusi un mīnusi. Jauniem mūziķiem tā ir iespēja saprast, kas ir konkurss. Jo galu galā tas tomēr ir konkurss. Tam nav nekāda sakara ar to, ko kurš dara labāk. Nē, nē, nē - [te ir būtiski] kurš izceļas! Kurš izceļas visvairāk. Tā ir noteikta perspektīva, kas jāpatur prātā – ka uzstāšanās konkursā nav parasta uzstāšanās, ko sniedz katru nedēļu kādā klubā vai koncertzālē. Nē, tas ir konkurss. Un tas ir jāatceras.

Kad tu kāpsi uz skatuves, tur būs 23 citi mūziķi, kas sacentīsies. Viņi sacentīsies! Viņi neuzstāsies, viņi konkurēs savā starpā. Grūtākais jautājums ir – vai tu joprojām vari būt mākslinieks, kad tu sacenties?

Vai tu spēj parādīt savu māksliniecisko pieeju un stilu? Tas nozīmē – justies labi, būt pārliecinātam, kontrolēt visu, kamēr tu esi sacensībās. Tas ir grūti, tas galīgi nav viegli. Ja tu džezam blakus liec konkursu, tas uzreiz ir sarežģīti. Manuprāt, džezs ir lieliskākā Amerikas mākslas forma. Un, kad tu māksliniecisku, radošu pieeju mūzikai ieliec konkurences apstākļos, tas kļūst dīvaini. Jo māksla, arī džezs, ir subjektīva. Tas viss ir atvērts, tur nav vienas atbildes.

Konkurss nepasaka, ka cilvēks, kas neuzvarēs, neko nesasniegs. Cilvēks, kurš neiegūst nevienu vietu, var būt vislabākais.

Viņi var izrādīties izcili mūziķi savā karjerā. Bet vakardienas un šodienas kontekstā ir svarīgi, kurš izceļas. Tas ir abpusgriezīgs zobens, tas ir ass no abām pusēm. Lai kā arī grieztu, nonāksi pretrunās. Labā ziņa, ka uzstāties uz skatuves kopā ar citiem mūziķiem – tā vienmēr ir izaugsme. Tu audz, jo redzi, kā katrs mūziķis veido savu mākslas formu. Līdz ar to katram konkursa dalībniekam šī ir izaugsmes iespēja. Bet viņi ir arī ļoti satraukušies, jo vēlas uzvarēt.

Bet kāpēc jauniem mūziķiem vajadzētu vai nevajadzētu piedalīties konkursos? Kāpēc tas ir svarīgi?

Tā ir iespēja parādīt sevi. Paskaties – mēs esam šeit, radio, un runājam par "Riga Jazz Stage". Konkursā ir mediji, iespēja attīstīt savu karjeru. Mūziķi vēlas attīstīt savu karjeru, varbūt doties turnejās, un, ja tu uzvari tādu konkursu kā šis, tev tiek dots ļoti daudz resursu. Tā ir labā lieta, iesaistoties šādos pasākumos, jo tas ir solis augšup.

Es uzvarēju Teloniusa Monka starptautisko konkursu ASV. Tur bija tūkstošiem pieteikumu, tūkstošiem mūziķu, līmenis bija ļoti augsts, tur bija cilvēki no visas pasaules. Tavam priekšnesumam dotas tikai 15 minūtes. Un, kad uzvarēju, tas uzspridzināja manu karjeru. Es šodien te nebūtu ar jums, ja nebūtu uzvarējis tajā konkursā!

Es ieguvu gan lielu naudas balvu, gan iespēju izdot divus albumus, par pirmo no tiem dabūju Grammy nomināciju. Un tagad es ceļoju pa pasauli, lai spēlētu mūziku, un pēdējo desmit gadu laikā tas ir tikai attīstījies. Tāpēc "Riga Jazz Stage" ļauj jauniem māksliniekiem izmantot iespēju sevi parādīt un izmantot resursus, kas nāk līdz ar konkursu.

"Ej, dziedi un spēlē!"

Kā jūs sapratāt, ka varat gan spēlēt bungas, gan dziedāt? Tur vienmēr ir kāds interesants stāsts.

Es uzaugu ļoti muzikālā ģimenē, visi manā ģimenē ir muzikāli – mana mamma dzied, mans vectēvs ir mācītājs, arī viņš dzied, mans tēvocis spēlē klavieres un dzied, mans tētis spēlēja klavieres un dziedāja, visi mani onkuļi dzied, spēlē klavieres – mūziķi ir viscaur manā ģimenē. Augot tā bija garīgā prakse – muzicēt. Tā nebija apzināta mācīšanās, kā ejot skolā – nē. Tas bija tā – nāc, spēlē klavieres, nāc, spēlē bungas. Tā bija daļa no mūsu dzīvesveida. Tāpēc,

kad biju mazs, varēju izdarīt daudz ko – jau agrā vecumā spēlēju klavieres, bungas, basu, vienkārši dzīvojos mūzikā. Jo tā bija daļa no manas kultūras, daļa no tā, kas esmu. Amerikas melnādaino iedzīvotāju kultūra, kurā uzaugu.

Mana mamma, kam esmu ļoti pateicīgs, teica – ja gribi nodarboties ar mūziku kā mākslinieks, tu iesi skolā. Un tā es devos uz koledžu. Man it kā tas nebija jādara, bet es to darīju, studēju džezu, bungas, klavieres, mūzikas industriju, komerciālās lietas. Un studijas izmainīja manu dzīvi, jo varēju noformulēt to, ko līdz šim biju darījis. Tolaik man bija 15 gadi un es jau spēlēju koncertus, bet

mamma vēlējās, lai leģitimizēju to, ko daru, lai varu ar to nopelnīt, lai varu aiziet uz koledžu un novadīt kādu studiju kursu – lai man ir kāds rezerves variants. Bet izrādījās, ka tas nav nekāds rezerves variants, tas ir īstais variants.

Jo, ja nebūtu gājis skolā, nekad nebūtu nokļuvis tur, kur esmu. Tagad varu savu kultūru savienot ar iegūto izglītību un palīdzēt gan visiem konkursantiem, kas ir šeit, gan studentiem visā pasaulē.

Man ir unikāla balss, un tas, ka dziedu un spēlēju bungas, izveidojās dabiski.

Man ir labs draugs Džons Batists, kas nupat ieguva "Grammy" balvu. Es biju ar viņu tūrē. Vienu vakaru viņš man teica: "Ej uz skatuves, sāc koncertu! Ej, dziedi un spēlē!" Es to izdarīju, un tad man bija klikšķis, es domāju – jā, no šī kaut kas var sanākt.

Un tā es turpināju attīstīties – daudzi jau zināja, ka varu dziedāt kopš bērnības, un es sāku likt kopā melodiju un ritmu. Saucu to par mākslinieciskajiem meklējumiem mūzikā. Un te nu es šodien esmu.

Un ir vieglāk vadīt ansambli, ja gan dziedi, gan spēlē bungas.

Jā, jo es kontrolēju gan tempu, gan visu dziesmu kopumā. Ja es pārtraucu dziedāt, tas kaut ko nozīmē, ja pārtraucu spēlēt bungas – arī tas daudz ko nozīmē. Visi ir ļoti uzmanīgi par to, ko daru. Man tas ļoti patīk. Un tas man nāk dabiski. Manā mūzikā ir džeza, blūza, gospeļu, r&b, souls elementi.

Un kā publika reaģē, redzot, ka bundzinieks dzied?

Godīgi sakot, reakcijas ir diezgan pozitīvas. Cilvēki laikam saredz talantu, bet, pateicoties manam uzstāšanās veidam un manai ticībai par mūzikas spēku, cilvēkus tas uzrunā. Protams, kādu mirkli ir doma „Wow, nekad neesmu kaut ko tādu redzējis,” bet man vissvarīgākais ir, ka cilvēks pēc koncerta aiziet ar konkrētu sajūtu. Nevis „oo, esmu pārsteigts”, bet „es jūtos labāk”. Jo mūzikai ir spēks mainīt sajūtu telpā, mainīt emocionālo stāvokli.

Jābūt tam, kas esi

Ja, kā teicāt, kontrolējat ritmu un melodiju, kas ir tas, ko meklējat citos mūziķos, ar ko kopā spēlējat?

Tā ir sajūta. Arī, ja runājam par konkursantiem, es meklēju sajūtu. Es sēžu savā vietā zāles galā, viņi sāk spēlēt vai dziedāt, un es domāju – jā, ļoti jauki, esmu to jau dzirdējis. Jo mūzika skan mums apkārt visu laiku. Bet kurš no viņiem liek man justies citādi? Es gribu sajust kaut ko. Dziļākā būtība – to es meklēju katrā mūzikas mirklī un arī katrā mūziķī. Es gribu sajust, no kurienes nāk katrs mākslinieks, kas viņš ir, kāpēc ir šeit.

Bet mākslinieks to var panākt tikai ar patiesumu, vai ne? Ja kāds mākslīgi mēģinās mums likt kaut ko sajust, tas nestrādās.

Tieši tā! Ja jūs biedē tas, ko daru un pašlaik saku, tas nozīmē, ka jūs neesat patiesi kā mākslinieki. Tas var būt biedējoši, jo tu kā mākslinieks gribi sevi parādīt, bet klausītājs grib uzzināt par tevi visu – sajust un uzzināt, kas tu esi. Tas ir normāli, bet tev nav jāparāda kaut kas, kas neesi. Tev jābūt tam, kas esi. Ja tu būsi patiess, būsi tu pats, parādīsies arī pārliecība par sevi. Tu vienkārši rādīsi, kas esi.

Es, piemēram, nemēģinu dziedāt operu. Man patīk opera un es to klausos, bet tas nav tas, ko daru. Un, ja kāds man saka, ka es neesmu labs operdziedātājs, mani tas nesatrauc, jo nemaz nemēģinu tāds būt. Uz savas skatuves daru to, kas esmu, un man ir pārliecība par to.

Katram māksliniekam ir jāsvīst uz skatuves, un to es meklēju mūziķos, ar ko sadarbojos. Un ne tikai mūziķos, bet arī citu žanru māksliniekos – fotogrāfos, gleznotājos, aktieros, dejotājos. Es gribu kārtīgi, līdz saknēm, apzināties, kas viņi ir.

Bet vai nav grūtāk, sāpīgāk uztvert kritiku, ja kāp uz skatuves ar lielu atvērtību un patiesumu?

Nevajag to uztvert pārāk personīgi. Ja es tev teikšu, ka tev kā dziedātājam jāuzlabo intonācija – ej un trenējies! Es neteicu, ka tu nevari dziedāt, ka tev nav talanta. Vienkārši ej un strādā! Daži mani skolotāji bija ļoti skarbi. Viņi bija brutāli godīgi par to, kur atrodos savā muzikālajā attīstībā. Viņi bija ļoti patiesi.

Ja es būtu apstājies, izdzirdot vārdus, ko viņi man veltīja, es te šodien nebūtu. Bet es neapstājos, un tas ir mans padoms visiem jaunajiem mūziķiem – neapstājieties tikai tāpēc, ja kāds jums saka, ka nevarat.Noraidījums, atteikums ir daļa no jūsu attīstības.

Es atkārtošu to vēlreiz – noraidījums ir daļa no mākslinieciskās attīstības. Mācieties, kā sadzīvot ar noraidījumu. Visi konkursanti, kas netiks tālāk, neuzvarēs un netiks pie kādas no vietām – esot savā viesnīcas numurā, saprotiet, kā tikt galā ar šo noraidījumu. Jo tieši tas jūs padarīs izcilus. Tas veicinās jūsu izaugsmi.

"Man patīk palīdzēt cilvēkiem"

Jums bijušas arī brīnišķīgas sadarbības, piemēram, ar grupu "Snarky Puppy".

Jā, tie ir mani cilvēki. Mēs nesen ierakstījām jaunu albumu, tās bija divas lieliskas nedēļas Dallasā, tas bija īpaši. Man patīk būt daļai no "Snarky Puppy" ģimenes, un tā ir tiešām liela ģimene. Tur ir trīs bundzinieki – es, Laionels Lūiss un Džeisons Tomass. Arī trīs perkusionisti, trīs ģitāristi. Koncertturnejās brauc mazāks sastāvs, bet, kad veicam ierakstus, visi esam kopā. Un man patīk šī sadarbība, jo ar viņiem varu izpausties muzikāli tā, kā nekur citur. Kultūru saplūsmi, kas ir "Snarky Puppy", nav iespējams piedzīvot nekur citur. Un man liekas, ka nekas tamlīdzīgs tiešām neeksistē un nekad nav eksistējis. Tur ir perkusionists no Argentīnas, mūziķi no Japānas, Lielbritānijas, Teksasas, Kalifornijas, Vašingtonas, Ziemeļkarolīnas… ASV katrs štats ir kā atsevišķa valsts. Ņujorka vai Džordžija – tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Es esmu no Džeksonvillas Floridā, dzīvoju Ņūorleānā, un, ja satiktu kādu no Jūtas, Kanzasas, Oklahomas, Teksasas vai Bostonas, tie būtu pilnīgi citi cilvēki.

Cilvēki uzskata, ka mēs visi ASV esam vienādi, bet tā nav. Jūs to varat dzirdēt mūsu mūzikā – tā ir tik dažāda. Ir liela atšķirība, kā blūzu spēlē Ņujorkā vai Alabamā, Misisipi.

Kultūru saplūsme, kas ir "Snarky Puppy", būs pagrieziena punkts, ikoniska kustība, kas izmainīs un jau ir izmainījusi mūziku. Un tas ir kas pilnīgi cits, nekā tas, ko daru es – es spēlēju savu soul mūziku, savas dziesmas, bungas, bet "Snarky Puppy" saplūst džezs, fanks, fjūžns, dažādas pasaules kultūras… Jā, katrs manas karjeras solis ir aizvedis mani turp.

Un jūs sadarbojaties ar citiem māksliniekiem arī kā producents, tā ir vēl viena jūsu šķautne.

Jūs mani pazīstat, man tas patīk! Ja esat ar mani kopā ilgāk par desmit minūtēm, jūs saprotat, ka man patīk palīdzēt cilvēkiem, lai uzzinātu un palīdzētu viņiem tikt pie labākās sevis versijas.

Producēšana ir par attiecībām, par uzticības veidošanu – tā es to redzu. Protams, mēs varētu runāt arī par dažādām tehniskajām lietām, montāžu, ieraksta veidošanu, bet mans mērķis šajā procesā ir iedrošināt mūziķus būt viņiem pašiem, neslēpties. Neslēpties mūzikā, bet būt ļoti atvērtiem, un cilvēki to sajutīs. Jo to vienmēr var sajust, kad mākslinieks ir patiess savā mūzikā. Tas ir elpu aizraujoši. Tas izmaina dzīvi.

Maikls Kilgors bija pirmais mūziķis, ko producēju, un viņa ieraksts tika pie Grammy nominācijas. Tas man daudz nozīmēja, un tagad saku, ka viss, ko daru pirmoreiz, dabū "Grammy" nomināciju. Pēc tam strādāju ar Gabrielu Kavasu, un man pašam liekas, ka šis darbs tiešām izdevās. Nu jau ir krietns pulciņš mūziķu, kam esmu producējis ierakstus, bet drīz arī man pašam iznāks jauns albums – tas iznāks maijā vai jūnijā un sauksies "Džeimo". Tas nav par viskiju, bet par mani. Tas tiks izdots soulmūzikas izdevniecībā "Affective Music", kas pieder man un manam biznesa partnerim. Jā, es tikai sāku ieskrieties. Producēšana man tiešām ir sirdslieta.

Pagriezt troksni klusāk

Bet kāpēc mūsdienās mūziķiem izdot ierakstus?

Ziniet, kādreiz domāju, ka dzīvā muzicēšana ir svarīgākais, bet tagad liekas, ka ierakstīšana ir veids, kā dokumentēt sevi un savu laiku.

Bet ir grūti sevi dzirdēt no malas.

Tāpēc jums vajag tādus cilvēkus kā mani, kas pateiks – nē, šeit neko vairs nedari, šis ir lieliski. Jo apkārt ir tik daudz viedokļu, tāds viedokļu troksnis… Tas pats ir ar konkursantiem –

tas, kurš visvairāk, uzkāpjot uz skatuves, spēj ignorēt šo troksni, visticamāk uzvarēs. Tos nevajag izslēgt pilnībā, jo tad tu kļūsi par augstprātīgu kretīnu. Tāpēc to troksni galvā nekad nevajag izslēgt, bet uzstājoties to vajag pagriezt klusāk, jo tajā brīdī svarīgākais ir tas, ko gribi dot cilvēkam.

Tā es uz to skatos.

Ko mēs dzirdēsim šodien koncertā Cēsīs?

Labi, es sniegšu jums nelielu ieskatu… (dzied)

Kur gan vēl labāku aicinājumu…