Mirklī, kad tapa šī intervija, nevienam vēl nebija zināms, ka tieši
Gundega Muzikante līdz ar Luīzi Pastori kļūs Jāņa Baltvilka balvas laureāte!
Sveicam no visas sirds! 

"Man ir atbildības sajūta par to, ko daru. Domāju, ka viss, ko mēs darām - lai kāda forma tā arī nebūtu - pasaulē atstāj zināmas pēdas. Gribu, lai pēdas, kuras atstāju es, kaut kādā ziņā būtu citiem noderīgas, vērtīgas vai vismaz nekaitīgas. Paliekošas. Es nedomāju to tādā vēsturiskā nozīmē, bet lai tas būtu kaut kas tāds, ko bija vērts darīt," saka māksliniece Gundega Muzikante. 

Viņa ir viena no kopumā piecām nominantēm uz Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā, kuras pasniegšanas ceremonija notiks 24. jūlijā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Starp citu, jau vairākus gadus tieši Gundega Muzikante ir šīs ceremonijas norises vietas iekārtojuma autore.

Baltvilka balvai Gundega nominēta divu izdevumu sakarā: igauņu rakstnieka Juhani Pitsepa garstāsts "Ir mēness zelta kuģis" vēsta par Otrā pasaules kara bēgļu gaitām no Igaunijas uz Zviedriju, savukārt Ineses Paklones dzejoļu krājums "Zvēru barošana" vērtējams kā atgādinājums par rūpēm un uzmanību, kas jāvelta mūsu četrkājainajiem draugiem. Līdz ar Gundegu uz balvu pretendē vēl četras mākslinieces: Anna Vaivare, Anete Bajāre-Babčuka, Ūna Laukmane un Sabīne Baumane.

Liega Piešiņa: Kā parasti sākas brīvdienu rīti - atšķirīgi nekā darba nedēļā?

Gundega Muzikante: Nē, rīti man ir ļoti līdzīgi: dienu iesāku lēni - ar kafijas krūzi un pārdomām. Bet ne pārāk agri.

Esmu īsts naktsputns, tā ka mans rīts agrāk par vienpadsmitiem nesākas. Man patīk tā lēni, pārdomāti ļauties domām - tas man liekas labi.

Un cikos parādās otiņa, zīmulis, dators - tas, ar ko top grāmatas noformējums?

Tas parādās pēcpusdienā, bet domas jau ir nemitīgas. Var teikt, ka

tādu īstu brīvdienu jau māksliniekam vispār nav, jo visas dienas savā veidā saistītas ar konkrēto projektu, kas tiek radīts konkrētajā brīdī, vai tiem nākamajiem, kas mazliet jau kairina iztēli vai spiež sirdi - atkarībā no termiņa. (smejas)

Tādu brīžu, kad esi brīvs no domu plūsmām vai idejām, kuras jāģenerē grāmatas radīšanai, ir ļoti maz.

Grāmata ir "plakana" - piedošanu par tādu formulējumu, bet tādu mēs to telpiski vizualizējam. Bet jūsu aizraušanās ir arī scenogrāfija.

Jā, man vienmēr licies, ka grāmata jeb literārais saturs, ko rada rakstnieks, autors - teksts un ideja - var būt interpretējams ļoti dažādi. Parastais veids ir nodrukāta grāmata. Tikpat pierasts veids ir teātris, dramaturģija, filma, kino, dziesma. Visur ir vārdi, visur ir kāds stāsts.

Mani visvairāk vilina tieši tās izpausmes, kur literatūra parādās citādā veidolā. Arī grāmatas radīšanu es savā ziņā varētu salīdzināt ar to, kā uz skatuves melnā, tukšā telpā top izrāde.

Tāpat uz balta papīra dzimst grāmata. Ir jārada vide, ir jārada raksturi, personāži, tēli, un viņiem jābūt kaut kādā veidā apģērbtiem - tāpēc ir aksesuāri, ir apgaismojums. Skaņu mēs nevaram pielikt klāt, nevaram parādīt kustību, lai gan ir, protams, arī tādas grāmatas, kuras atverot, kaut kas izlokas vai kļūst apjomīgs, tās arī man ļoti patīk. Teātra līdzība ar grāmatu man vienmēr bijusi ļoti tuva.

Pirms pāris gadiem man bija ārkārtīgi interesants piedāvājums - radīt telpas iekārtojumu jeb scenogrāfiju Aspazijas krājumam "Saulainais stūrītis". No šī dzejoļu krājuma bija jārada telpa, kurā bērni var ienākt un iepazīt Aspazijas dzeju: nevis lasot dzejoļus grāmatā, bet sajūtot, sataustot, izjūtot to caur sajūtu pieredzi. Šāda iespēja mani neizsakāmi iedvesmoja un saviļņoja, un tad nu es tur arī izpaudos...

Izdomāju, ka būs mums zvaigžņu telts, kurā var ieiet, gulēt uz spilventiņiem un klausīties Aspazijas dzeju, ko brīnišķīgi ierunāja Guna Zariņa. Ka būs puķu troņi, kuros meitenes varēs pasēdēt kā princeses un klausīties dziesmas, ka būs brīnumu lādītes, kuras paverot, var atrast vai sataustīt interesantas lietas. Bija arī tāds kā ziedu panno - priekškars, kurā sazīmēju visas puķes, kas Aspazijas dzejā parādās - tur ir gan dadzītis, gan magone, gan lilija, gan puķuzirnītis, jo viņa katram ziedam piešķīrusi raksturu un parādījusi to siltā, mīļuma pilnā gaismā. To es arī gribēju parādīt. Protams, arī neiztrūkstošais kaķītis, jo Aspazija un kaķi - tā bija nešķirama vienība! Mums bija arī tāfele, uz kuras bērni no zilbju fragmentiņiem varēja paši salikt dzeju. Tādi daudzi elementi, kuri šo dzejas valodu caur priekšmetiem un sajūtām pietuvina bērnam. Visiem ļoti patika, un tad tā izstāde ceļoja tālāk - bija arī Siguldā un Rundālē, un visur redzēju, ka ne tikai mazi bērni, bet arī lieli, pavisam nopietni cilvēki labprāt ielien sapņu teltī, skatās gaismiņās - bija mums tādas mazas zvaigžņu uguntiņas - un klausās dzeju. Un es domāju -

ja bērnam ar Aspaziju uz "Saulaino stūrīti" saistās kaut kas tāds, ko viņš ir pieredzējis sajūtās, varbūt viņam tā dzeja ir daudz tuvāk, nekā tad, ja viņš izšķirsta tikai grāmatu. 

Jūs tik fantastiski to visu aprakstījāt... Bet kā ir ar to scenogrāfiju, kuru jūs jau vairākus gadus vienam vakaram organizējat Baltvilka balvas pasākumam? Kāds tas būs šogad? Tas būs saistīts ar bitēm!

Jā, šogad tēma ir "Ar bitēm un kaķiem". Tā kā Baltvilka balvas pasākumi notiek Botāniskajā dārzā, kas ir brīnišķīga vieta, kur notikt Baltvilka balvas pasākumam, katru reizi tas šķūnis ir mazliet jāpārvērš, lai ik gadu radītu mazliet atšķirīgu noskaņu. Pagājušogad mums bija planētas un zvaigznes, dažādu laiku un dažādu lielumu globusi. Šogad saistībā ar bitēm arī būs scenogrāfiski akcenti, kas radīs [atbilstošu] sajūtu.

Man ļoti patīk iekārtot telpu! Domāju - ja nebūtu kļuvusi par ilustratori, varbūt savu dzīvi būtu saistījusi ar scenogrāfiju. Man patīk tā dažādība, daudzveidība un dziļums, ko var izlikt telpā.

Kā jūs izvēlējāties, ka tomēr ar ilustrāciju varat gūt vislielāko gandarījumu gan pati, gan arī radīt gandarījumu tiem, kuri lasa?

Kā jau vairums bērnu, bērnībā daudz zīmēju. Veidoju arī tādas mazas grāmatiņas. Toreiz žurnālā "Zīlīte" bija izņemamas lapiņas, no kurām varēja saveidot grāmatiņas. Tad nu es pilnīgi visas šīs grāmatiņas saveidoju, un man tas ļoti patika.

Kad iestājos Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, man jau bija skaidrs, ka izraudzīšos ilustrāciju. Pirms tam Lietišķās mākslas skolā apguvu keramiku un porcelāna apgleznošanu, bet tēlainības ziņā likās, ka tur nevar tik bagātīgi izpausties, lai gan, protams, porcelāns arī ir ļoti interesants materiāls un tajā var daudz ko izteikt.

Bet nu - grāmatā ir literārais saturs, tēlainība, iespēja visu ko sagudrot, sazīmēt - man tas liekas brīnišķīgs veids, kā padarīt savu dzīvi interesantu, jo katra grāmata ir jauns piedzīvojums. Es tajā iedziļinos, iegrimstu. Tie mēneši, kamēr viss top, ir ļoti cieši saistīti ar grāmatas tematiku - gan tēlainību, gan raksturiem. Es ar viņiem tā sadzīvojos... Tad grāmata iznāk, un viss - tad es to palaižu vaļā. Nāk atkal nākamais stāsts un nākamais piedzīvojums, meklējumi, pārdzīvojumi, atradumi. Tas ir ārkārtīgi aizraujoši, jo ir jārada gan vide, gan tēli. Jārada viss. 

Jūsu darbi top uz papīra vai datorā?

Uz papīra, kartona, dažāda veida papīriem.

Taustes un sajūtu pieredze man ir tik svarīga un būtiska, ka es neparko to nevaru samainīt pret skatīšanos ekrānā! Arī tas, ka ilustrācija grāmatai atkarīga no elektrības - tas mani arī mazliet mulsina. Man patīk reālas, praktiskas lietas: patīk papīru griezt ar šķērēm - tā ir brīnišķīga pieredze!

Tā ir tāda plastikas līnijas izjūta, ko var ielikt, arī izgriežot. Man patīk turēt rokā dažādos papīrus, un ne tikai papīrus - man patīk audumi, savulaik pati labprāt šuvu. Patīk auduma dažādās tekstūras. Draugi kādreiz jokodamies uzdāvināja dažādus auduma gabaliņus, no kuriem neko pat nevarēja uzšūt, un teica - tu jau varbūt arī neko neuzšūsi, bet varēsi vismaz pačamdīt. Tas man ļoti patīk. Tāpēc es taisu grāmatas no īsta materiāla - dažādiem papīriem un kartoniem, tagad man ļoti patīk izmantot kolāžu - salikt dažādus izgrieztus elementiņus, kaut ko piezīmēt. Jaunākajā grāmatiņā "Zvēru barošana" visi dzīvnieki ir izgriezti no papīra: viņi ir tādi īsti, telpiski. Jā, man patīk tādas lietas - papīra leļļu teātri.

Dažkārt, ceļojot pa pasauli, ieeju rotaļlietu muzejos, kas arī ir mana kaislība: tur ir leļļu mājas, dažādi bērnu rotaļu priekšmeti - mašīnītes, modelīši, zirdziņi, protams, arī lelles un lāči, bet arī visas citas lietas, kas saistītas ar kaut kādiem mehānismiem - tās mani ārkārtīgi valdzina.

Mūzikas lādītes un tamlīdzīgi. Tās reālās, konkrētās lietas, kurām ir kaut kādas interesantas formas un vēl funkcijas - tās mani apbur!

Vai esat krājēja? Jūs tā aprakstījāt šīs lietas... Vai vēlaties, lai tās būtu jūsu īpašumā, vai arī tā vienkārši ir redzes atmiņa?

Pārsvarā tā ir redzes atmiņa - visi šie daudzie tēli glabājas kaut kur manos apziņas apcirkņos. Ja es kaut ko mazliet krāju, tad tās ir bērnu grāmatas, skatoties ar gardēža aci, lai bagātinātu arī savu vizuālo pieredzi. Tā īsti priekšmetus nekrāju, bet tagad jau ir ļoti jauki, ka visu var nofotografēt un noglabāt kādā "Google" mākonī, ik pa laikam paskatoties, kas ir redzēts un piefiksēts. 

Kur jūs glabājat savas oriģinālilustrācijas, un vai jums vienuviet ir jūsu pašas ilustrētās grāmatas?

Salīdzinoši nesen ieviesu plauktiņu, kurā pārsvarā ir manas grāmatas, citādi man tās bija stipri izmētātas pa dažādiem grāmatplauktiem. Ilgus gadus arī oriģināli nestāvēja sistematizēti, bet tad es saņēmos un saliku tos kartona mapēs un uzrakstīju uz tām grāmatas autora vārdu un gadu. Tā, lai vajadzības gadījumā varētu vieglāk tam piekļūt.

Mēs atrodamies jūsu darbistabā, un šeit ir diezgan daudz mūzikas instrumentu: vijoles, pūšaminstrumenti. Kādas ir jūsu attiecības ar mūziku? 

Labas attiecības. (smejas)  

Mūziku klausāties tad, kad strādājat?

Patiesībā man ļoti uzmanīgi jāseko līdzi, ko es klausos strādājot - jo ir mūzika, kas man palīdz koncentrēties, un ir tāda, kas ir klausāma un kuru nevar vienlaicīgi baudīt ar intensīvo intelektuālo darbu. Man patīk fona mūzika. Dažkārt uzlieku indiešu flautu, kas mani aizved tālāk no materiālās pasaules un ieved tādā pusmeditatīvā, radošā noskaņā. Esmu arī ievērojusi, ka

mani ļoti iedvesmo un nomierina Marijas Kallasas ieraksti. Tur ir kaut kāda smeldze, sāpe, skaistums, kas dažkārt mani ļoti radoši uzmundrina. Ļoti patīk Jānis Lūsēns - viņā ir tāds melodisks garīgums. "Violetu" esmu klausījusies ļoti daudz tieši strādājot.

Atkarībā no tā, kāds ir darbs, mūzika var sekmēt un palīdzēt, ievest tādā noskaņā, kas palīdz radīt vizuālos tēlus. Bet mūzika arī nedrīkst būt tik brīnumaini skaista, ka pavisam pārņem - tad jūtu, ka esmu aizgājusi projām no tām līnijām, ko vada mana roka, un esmu pārslēgusi savu uzmanību uz klausīšanos...

Manuprāt, tas, kas tiek darīts gan ar Baltvilka balvu, gan tas, ko dara Nacionālā bibliotēka, Silvija Tretjakova un viņas kolēģi, ir ļoti liels darbs, lai latviešu bērnu grāmatas gan tekstuālajā, gan vizuālajā ziņā izietu pasaulē. Bet man liekas, ka vizuālā puse pagaidām ir spēcīgāka nekā teksts. Kā jums, Gundega, šķiet? Vai arī tās ir tik cieši saistītas, ka to tā nedrīkst atdalīt? Kuri ir tie priekšnosacījumi, lai bērnu grāmata būtu laba? 

Domāju, katrs ilustrators pateiks, ka ir ļoti liela bauda strādāt ar labu tekstu. Tas ir tik rosinoši, ja ir darīšana ar tiešām labu tekstu, un šai ziņā abas grāmatas, kas šogad nominētas Baltvilka balvai, ir lieliskas savā saturiskajā veselumā, savā nopietnības dziļumā un svaigumā. Tas ilustratoram ļoti palīdz. Protams, ir dažādi teksti. Citreiz tie ir vairāk stāstoši vai informatīvi. Man ir ļoti dažādas grāmatas, un es labprāt ķeros klāt arī tādām, kurās ir savs zināms izaicinājums, jo

iedziļināšanās un rūpība vajadzīga vienmēr - vai tu zīmē konkrētu ziedu, un es ļoti daudz esmu zīmējusi botāniskos zīmējumus, vai tu zīmē lokomotīvi. Nav lielas atšķirības, jo visā ir vajadzīga rūpīga iedziļināšanās.

Atkarībā no teksta, jāatrod vizuālā valoda - vai tā būs ļoti konkrēta - kā, piemēram, grāmatā par vilcieniem vai par teātri, kur ir konkrēta vide un lietas -, vai tā ir nosacīta, tēlaina, ar simboliem pilna. Ja abas valodas - literārā un vizuālā - saiet kopā, mēs dabūjam tādu grāmatu, kuru ir prieks paņemt rokā, šķirstīt, lasīt, skatīt. Tur ir viss kopā. Ir tēls, ir sajūtas, un tas cilvēkā rada veseluma sajūtu, ka viņš ir dabūjis Grāmatu! Citreiz atkal tās lietas īsti neiet kopā. Lielā mērā tas ir izdevēja redzējums, kurus tekstus salikt ar bildēm un kā salikt kopā šo pāri - rakstošo un mākslinieka darbu. Un dažreiz arī veiksme vai ķīmija, kura rodas mākslinieka galvā, kad tekstu kaut kā izlaiž caur sevi un ierauga to, kas varētu būt tas, ar ko tas varētu bildēs tikt rādīts.

Jūs neesat domājusi, ka jūs pati varētu uzrakstīt tekstu? Jo ir taču diezgan daudz gadījumu, kad grāmatas autors un ilustrators ir viens un tas pats.

Esmu domājusi, jā, varbūt tas man vēl priekšā - atrast to īsto tēmu.

Man ir tāda atbildības sajūta par to, ko daru. Domāju, viss, ko mēs darām - lai kāda forma tā arī nebūtu - atstāj zināmas pēdas pasaulē. Gribu, lai pēdas, kuras atstāju es, kaut kādā ziņā būtu citiem noderīgas, vērtīgas vai vismaz nekaitīgas. Paliekošas. Es nedomāju to tādā vēsturiskā nozīmē, bet lai tas būtu kaut kas tāds, ko bija vērts darīt.

Protams, katram māksliniekam ir sava pašizpausme, bet es esmu pret tādu egomāniju - ka esmu es ar savām idejām un izjūtām, un tad es sevi tā parādu, izlieku pasaulei. Protams, to var darīt, ja ir tāda pārliecība, ka tas būs nozīmīgi un sagādās prieku vēl kādam - ne tikai tev pašam. Tāpēc par to tēmu, kuru es varētu pati ilustrēt, man ir nopietni jāpadomā. Man, piemēram, ļoti jauks liekas humora pilns skatījums uz lietām. Mazliet absurds, pārnestās nozīmēs izpausts. Man vispār liekas, ka tas, ka cilvēki var saprast humoru un abstraktas lietas, ir tāds interesants fenomens. Tas varētu būt tas, ar ko man patiktu padarboties, ja man būtu jārada pašai savs vizuālais stāsts.

Kā jums, Gundega, klājas ar starptautiskajiem projektiem? Jo šogad arī tapusi vēl kāda grāmata, kas ir saistīta arī ar Juhani Pitsepu. 

Jā, tā kā grāmata "Mēness ir zelta kuģis" vispirms iznāca Igaunijā igauņu valodā un mums radās jauka sadarbība ar izdevniecību, Juhani grāmata par pilsētas dzīvniekiem, kas iznāca nupat, jūnijā, bija iecerēta tā, ka katrus divus stāstiņus ilustrē cits mākslinieks, un tie visi ir no Baltijas valstīm - divi igauņi, lietuviešu māksliniece un es no Latvijas. Tas bija interesanti - dažādi zvēri, dažādi mākslinieki visi vienā grāmatā, kuru apvienoja melnbalts risinājums. Tādas grafiskas ilustrācijas. Jā, tas jauki, un mēs arī turpinām sadarboties ar Juhani Pitsepu pie nākamās grāmatiņas. Runājot par starptautiskiem projektiem, ir tāda starptautiska prakse, ka tiek veidotas izstādes, kurās piedalās daudzi mākslinieki. Bijušas jau vairākas ļoti interesantas izstādes, un viena no tām ir "Skriet ar vilkiem", kas tika radīta speciāli Londonas grāmatu gadatirgum, kur togad Baltijas valstis bija fokusā. Triju Baltijas valstu mākslinieki radīja savu versiju par vilku, par vilkati, un šī izstāde kļuva tik populāra un veiksmīga, ka šobrīd ceļo apkārt pasaulei. Izstādes kuratore bija igauņu māksliniece un mākslas kuratore Vīve Noora, kura tagad ir radījusi atkal jaunu projektu, šoreiz par lapsām - par lapsas garu, lapsas šarmu. Izstāde sākotnēji bija atvērta Tallinā, tagad redzama Rīgā, mūsu Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra 7. stāvā un tālāk ceļos apkārt pa pasauli. Ir arī tāds interesants projekts kā katalogs "Zirgs", ko radījusi platforma "Latvian Literature" - te latviešu rakstnieki un mākslinieki darbojušies kopā, radot daudzveidīgāas, krāsainas, interesantas, stilistiski ļoti dažādās ilustrācijas par zirgu tēmu - arī šis projekts šobrīd ceļo apkārt pasaulei. Pati nupat esmu atgriezusies no Frankfurtes, kur radošās darbnīcas bija reizē ar šo izstādi, lai paplašinātu skatu uz ilustratora darbu. Tā ir interesanta pieredze - satikties ar grāmatu baudītājiem ārvalstīs.

Esmu vadījusi radošās darbnīcas arī Londonā un Oksfordā, un ikreiz, satiekot tos mazos bērnus - vai tie būtu vācu bērni, britu bērni vai poļu bērni, ir interesanti vērot, kā viņi zīmē, kā viņi uztver, kā viņi izprot to uzdevumu, kas tiek radīts darbnīcas laikā. Jāsaka, ka bērni visur ir ļoti radoši, ļoti atvērti. Tas man kā māksliniecei arī ir svarīgi un interesanti - redzēt savu publiku, kā tā reaģē uz tām lietām. 

Vai pieaugušo grāmatas arī vajadzētu ilustrēt?

Atkarībā no tā, kāda ir ilustrācijas loma grāmatā. Protams, ka grāmatai, lai to vispār varētu pamanīt veikalā, ir vajadzīgs vāks. Tam ir jābūt saistošam, uzrunājošam un reizē arī informējošam par to, kāds būs grāmatas saturs vai noskaņa.

Vai pieaugušo cilvēku grāmatas vajadzētu ilustrēt ar grafiskajiem attēliem? Domāju, ka nē, jo, lasot grāmatu, katram jau galvā rodas kāda vizuāla bilde, un varbūt mākslinieka radītā bilde kaut kādā ziņā traucē un aizved citu ceļu.

Dzejas grāmatai tas varbūt iedod tādu noskaņu kā lietai, ko mēs paņemam rokās un mums varbūt gribas, lai tajā ir kāds elements, kāds skaistums vai kāds uzvedinošs attēls, kas rada kopnoskaņu. Bet romānā labprāt iztiekam bez ilustrētām lappusēm. 

Vai pati esat grāmatu lasītāja?

Es ļoti rūpīgi izlasu tos tekstus, kas man ir jāilustrē. (smejas) Es nevarētu sevi saukt par lielu un regulāru lasītāju, bet ir lietas, kuras man interesē. Tad lasu un iegrimstu grāmatas pasaulē. Man patīk lasīt lēni, rūpīgi un izjusti - sajust gan autora attieksmi, gan vidi, noskaņu. Bet kopumā - jā, es laikam esmu tāds vizuālists. Es redzu stāstus un tekstus vizuāli, un arī informāciju uztveru, ļoti daudz skatoties.

Man, piemēram, patīk pētīt dažādus priekšmetus vai, piemēram, muzejā, ieraugot kādu mazu priekšmetu - kaut vai bultas uzgali - aizrakties tajā stāstā, dziļumā, iztēloties, kas to radījis, kur tā tikusi lietota, kādi bijuši tie cilvēki un ar kādiem motīviem viņi šo bultu raidījuši kādam, kuram tā trāpījusi. Kas noticis tālāk, kā tā ir nonākusi līdz tai stikla vitrīnai. Varbūt brīdis starp to, kad tapusi bulta un kad tapusi vitrīna, ir tūkstošiem gadu.

Un mēs redzam tikai tādu mazu, mazu metāla priekšmetiņu, kādu bluķīti, bet tajā iekšā ir milzīgs stāsts. Tas man vienmēr liekas valdzinoši - domāt par to, kā šīs lietas ir saistītas. Nupat izlasīju Ismaila Kadares grāmatu "Mirušo armijas ģenerālis": tagad dzīvojam Ukrainas kara noskaņās, un tagad ir tās pārdomas - cik viss dzīvē ir smalki saistīts, viss atstāj nospiedumus.